Iesaki rakstu:

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja, ko joprojām vada bijušais Latvijas pasta priekšnieks Arnis Salnājs, zaudējusi jau divpadsmitajā administratīvajā lietā – šoreiz saistībā ar informācijas slēpšanu par kancelejas darbinieku komandējumiem. Turklāt šis ir viens no tiem spriedumiem, ar kuriem administratīvā tiesa Vējoņa kancelejas rīcību ir atzinusi par prettiesisku. Pietiekpublisko administratīvās tiesas 6. jūlija spriedumu pilnā apmērā, kurš cita starpā arī atklāj – izrādās, Valsts prezidenta kancelejas darbinieki ir tik privileģētā stāvoklī, ka tiem par saviem komandējumiem nav pat jāsniedz rakstveida atskaites.

„SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2018.gada 6.jūlijā

Administratīva rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese L.Andersone

rakstveida procesā izskatīja Lato Lapsas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai izsniegt pieteicējam 2017.gada 31.augusta iesniegumā pieprasīto informāciju - komandējuma atskaites un morālā kaitējuma atlīdzinājumu - atvainošanos.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs Lato Lapsa 2017.gada 31.augustā vērsās Valsts prezidenta kancelejā (turpmāk - kanceleja) ar informācijas pieprasījumu par kancelejas vadītāja, vadītāja vietnieku un padomnieku komandējumiem no 2017.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 31.augustam.

Informācijas pieprasījumā tika lūgts sniegt informāciju par komandējuma laiku (ilgumu), maršrutu, mērķi, izmaksām (atsevišķi - transporta izmaksas, viesnīcas izmaksas, dienas nauda) komandējuma piešķīrēju un komandējuma atskaites,  izdevumi” noteikto kārtību kancelejas amatpersonas komandējumā nosūta ar kancelejas vadītāja vai tā pienākumu izpildītāja rakstisku rīkojumu, un komandējuma izdevumi tiek segti saskaņā ar minētajiem Ministru kabineta noteikumiem. Vienlaikus tika sniegta informācija par komandējumu ilgumu, maršrutu, mērķi un komandējuma izmaksām.

Komandējuma atskaites netika izsniegtas, un netika norādīts atskaišu neizsniegšanas iemesls.

[3] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu, kurā lūdza atzīt par prettiesisku kancelejas rīcību, neievērojot Informācijas atklātības likuma normas un nesniedzot visu pieprasīto informāciju (neizsniedzot komandējuma atskaites), uzdot iestādei izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju, kā arī lūgts uzdot iestādei atvainoties pieteicējam par pieļauto prettiesisko rīcību.

[4] Kanceleja tiesai iesniegtajā paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms turpmāk minēto argumentu dēļ.

[4.1] Normatīvie akti nenoteic darba devējam un darbiniekam, kas nosūtīts komandējumā, radīt dokumentu „komandējuma atskaite", kā arī nenoteic šāda dokumenta formu, saturu vai izveides kritērijus.

Kancelejai nav precīzi zināms, ko pieteicējs bija domājis, prasot komandējuma atskaiti, tostarp - vai tas attiecas uz finansējuma izlietojumu vai komandējuma mērķi, norisi vai citiem jautājumiem. Tāpēc kanceleja sniedza atbildes uz visiem pieteicēja jautājumiem, aptverot gan finansējuma izlietojuma sadaļu, gan deva ieskatu komandējumu mērķos. Atsevišķs viens kopīgs dokuments par minētajiem jautājumiem kancelejā netiek sagatavots.

No Darba likuma 14.2panta trešās daļas, 53.panta. 76. un 78.panta, Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 29.panta pirmās daļas, 38.panta, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 16. un 16.'punkta. Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumu Nr.969 ..Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” neizriet iestādes pienākums sagatavot komandējuma atskaites, līdz ar to pieteicējam nav tiesiska pamata un subjektīvu tiesību to prasīt.

[4.2] Ievērojot likumā „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” 6.panta pirmajā daļā noteikto, kancelejas darbu organizē un budžetu pārvalda kancelejas vadītājs. Kancelejas vadītājs ir atbildīgs par budžeta līdzekļu lietderīgu un likumīgu izlietojumu. Kanceleja savā darbībā ievēro Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā noteikto, tai skaitā, par budžeta līdzekļu lietderīgu un likumīgu izlietojumu nosūtot darbiniekus komandējumos, tostarp turpmāk minēto.

[4.2.1] Atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumiem Nr.969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi", izvērtējot katra komandējuma mērķi, lietderību, nepieciešamību, specifiku un laiku, lēmumu par darbinieka nosūtīšanu komandējumā pieņem kancelejas vadītājs vai tā pienākumu izpildītājs, izdodot rakstisku rīkojumu.

[4.2.2] Pēc atgriešanās no komandējuma, darbinieks iesniedz komandējuma izdevumus apliecinošus dokumentus un amatpersonām, kuru padotībā tas atrodas, sniedz informāciju par svarīgākajiem komandējuma jautājumiem un secinājumiem, kas izmantojami turpmākā darbā, kā arī šie jautājumi tiek apspriesti ar darbiniekiem, kas saistīti ar attiecīgo uzdevumu izpildi. Šī informācija, tāpat arī Valsts prezidenta vizīšu dokumenti ir paredzēti un noteikti iestādes iekšējai lietošanai atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5.panta otrās daļas 2.punktam.

[4.2.3] Pamatojoties uz komandējuma izdevumus apliecinošiem dokumentiem un ņemot vērā Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumos Nr.969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” noteiktās komandējumu izdevumu kompensācijas normas, darbiniekam tiek atlīdzināti ar komandējumu saistītie izdevumi.

[4.3] Ņemot vērā, ka kancelejas vadītāja, kancelejas vadītāja vietnieces un Valsts prezidenta padomnieku ārvalstu komandējumi lielākajā daļā ir saistīti ar Valsts prezidenta vizītēm ārvalstīs, pieteicējs kancelejas 2017.gada 15.septembra vēstulē Nr.1515 tika informēts, ka plašāku informāciju var iegūt arī kancelejas internēta mājaslapā.

[4.4] Pieteicēja prasītā informācija rada pienākumu kancelejai, nevis vienkārši izsniegt tās rīcībā esošas ziņas, bet gan dokumentēt informāciju pieteicēja vajadzībām. Kancelejas darba dokumentēšana pieteicēja vajadzībām ne tikai radītu nesamērīgu slogu, bet arī apdraudētu kancelejai normatīvajos aktos noteikto funkciju izpildi. Kancelejai ir svarīgi nodrošināt iestādes pamatfunkcijas un darba nepārtrauktību, kā arī citu personu tiesības saziņā ar kanceleju.

2017.gada laikā līdz paskaidrojuma sagatavošanas brīdim kanceleja no pieteicēja saņēmusi 58 dažāda satura un apjoma informācijas pieprasījumus un iesniegumus, kas kancelejai radījis ievērojamu papildu darba apjomu un noslodzi, pieteicēja vajadzībām, apkopojot un grupējot ievērojamu informācijas apjomu, skaidrojot un sniedzot informāciju par kancelejas darbu. Tāpat arī Administratīvās rajona tiesas tiesvedībā šobrīd atrodas 15 administratīvās lietas, kurās piedalās pieteicējs un kanceleja.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.lpanta pirmo daļu lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes.

Motīvu daļa

[6] Izvērtējot lietas materiālus to kopsakarībā ar administratīvā procesa dalībnieku rakstiskajiem paskaidrojumiem, tiesa secina, ka pieteikums ir daļēji pamatots un apmierināms. Pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot izsniegt pieprasīto informāciju un izvērtēt iestādes rīcības tiesiskumu, neizsniedzot informāciju.

Ja persona tiesā vērsusies ne tikai ar mērķi ar tiesas starpniecību panākt pieprasītās informācijas saņemšanu, bet arī ar mērķi panākt tiesas novērtējumu iestādes rīcībai, piemēram, lai būtu pamats par kaitējumu, kas nodarīts ar iestādes rīcību, pieprasīt atlīdzinājumu, personas prasījums saistībā ar iestādes rīcības atzīšanu par prettiesisku aplūkojams kā patstāvīgs prasījums (papildus prasījumam par informācijas izsniegšanu). Proti, šādos gadījumos tiesai līdztekus prasījumam par pienākuma uzlikšanu izsniegt prasīto informāciju jātaisa spriedums arī par prasījumu par negatīvā administratīvā akta vai attiecīgās faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku vai būtiska procesuālā pārkāpuma konstatēšanu (vai pieteikuma noraidīšanu šajā daļā) (sal. Augstākās tiesas 2015.gada 12.marta lēmums lietā Nr. SKA-369/2015 (420689310) 9.punktu, 2014.gada 28.februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-264/2014 (A420391712) 8.punktu, 2012.gada 2 6.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-141/2012 (A42512008) 12.punktu).

Ņemot vērā minēto, pieteicēja pieteikumā ietvertais prasījums par iestādes rīcību - nepienācīgu pieprasītās informācijas sniegšanu - aplūkojams kā prasījums par iestādes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku. Savukārt prasījums par atlīdzinājumu ir pakārtots prasījumiem par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku.

Papildus tam kā patstāvīgs prasījums aplūkojams pieteicēja prasījums uzdot iestādei izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju.

Savukārt pieteicēja iebildumi par to, ka iestāde informācijas pieprasījuma apstrādē pieļāvusi Informācijas atklātības likuma normas nav aplūkojams kā patstāvīgs prasījums, bet ir izvērtējams, vērtējot iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu (prettiesiskumu).

[8] Tiesības iegūt informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa ir nostiprinātas Satversmes 100.pantā. Kārtību, kādā privātpersona ir tiesīga iegūt iestādes rīcībā esošu vai iestādes radītu informāciju un to izmantot, noteic Informācijas atklātības likums.

Kā atzinusi Augstākā tiesa, Informācijas atklātības likums attiecas uz gadījumiem, kad persona, īstenojot savas tiesības uz informāciju, vēršas iestādē nolūkā iegūt kādus datus, no kuriem tiek kaut kas uzzināts (piemēram. Augstākās tiesas 2017.gada 20.februāra lēmuma lietā Nr.SKA- 172/2017 (6-70015715/6) 6.punkts, 2017.gada 21.secembra sprieduma lietā Nr.SKA-453/2017 (A420346515) 7.punkts un 2011.gada 22.februāra lēmuma lietā Nr.SKA- 203/2011 (A8094810) 6.punkts).

Informācijas atklātības likums konkrētāk reglamentē indivīda tiesības saņemt informāciju, kas ir valsts pārvaldes iestāžu rīcībā, kā arī atbilstošu valsts pārvaldes iestāžu pienākumu. Šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot (2.panta pirmā daļa).

Jāņem vērā, ka Informācijas atklātības likums attiecas tikai uz dokumentētu informāciju, kura ir iestāžu informācijas apritē (2.panta otrā daļa), un dokumentēta informācija šā likuma izpratne ir informācijā, kuras iekļūšanu informācijās apritē var identificēt (1.pants).

[9] Pieteicējs lūdz atzīt par prettiesisku informācijas nesniegšanu un lūdz uzlikt iestādei pienākumu pieprasīto informāciju izsniegt.

Kancelejas atbildē netiek izskaidrots, kādēļ komandējuma atskaites netiek izsniegtas. Paskaidrojumā tiesai kanceleja norāda, ka tās darbinieki rakstveidā nesagatavo komandējuma atskaites, iestādes rīcībā nav šādas informācijas un iestādei tā īpaši jārada. Atgriežoties no komandējuma kancelejas darbinieki amatpersonām, kuru padotībā tas atrodas, sniedz informāciju par svarīgākajiem komandējuma jautājumiem un secinājumiem, kas izmantojami turpmākā darbā, kā arī šie jautājumi tiek apspriesti ar darbiniekiem, kas saistīti ar attiecīgo uzdevumu izpildi. Turklāt informācija saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta otro daļu paredzēta iestādes iekšējai lietošanai.

Ievērojot minēto, no iestādes paskaidrojuma nepārprotami izriet, ka informācijas apmaiņa iestādē notiek mutvārdu procesā un komandējuma atskaites netiek sagatavotas rakstveidā.

Pārbaudot iestādes paskaidrojumu, tiesa konstatē, ka iestāde pamatoti atsaucas uz normatīvajiem aktiem, norādot, ka tajos nav ietverts iestādes pienākums sagatavot komandējuma atskaites.

[10] Ņemot vērā to, ka komandējuma atskaites rakstveidā netiek sagatavotas, tiesa piekrīt iestādes norādei, ka šādi dokumenti nav iestādes rīcībā un ka iestādei tie būtu jāsagatavo, lai izsniegtu pieteicējam. Tādējādi tiesa secina, ka iestāde saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 2.panta otro daļu objektīvi nevar izsniegt informāciju, kas nav iestādes rīcībā.

Tā kā iestāde pieteicējam nevar izsniegt informāciju, kuras tai nav un ko tai nav pienākuma radīt, nav arī pārkāptas pieteicēja tiesības uz informāciju. Tādejādi pieteicēja pieteikums atzīt par prettiesisku informācijas nesniegšanu un pienākuma uzlikšanu izsniegt informāciju, ir noraidāms.

[11] Informācijas atklātības likuma 12.panta pirmajā daļā noteikts, ja iestāde atsaka sniegt rakstveidā pieprasīto informāciju, tā savā rakstveida atteikumā norāda, uz kāda pamata pieprasījums pilnīgi vai daļēji atteikts, kur un kādā termiņā šo atteikumu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. Savukārt panta otrā daļa noteic, ja pieprasītās informācijas nav iestādes rīcībā, iestāde sniedz izziņu par informācijas atrašanās vietu un, ja tas iestādei ir zināms, norāda, kādā kārtībā informācija ir pieejama.

Vienlaikus no Informācijas atklātības likuma 14.panta pirmās daļas 1.punkta izriet, ka iestāde, kas saņēmusi informācijas pieprasījumu, septiņu dienu laikā sniedz atbildi, ja pieprasītās informācijas nav iestādes rīcībā.

Izskatāmajā gadījumā pieteicējam sniegtajā atbildē pieprasītā informācija - komandējuma atskaites, netika izsniegta, kā arī netika norādīts, ka šī informācija nav iestādes rīcībā.

Ievērojot to, ka informācijas nav iestādes rīcībā (un ievērojot to, ka informācija netiek sagatavota rakstveidā, tās nav arī citu iestāžu rīcībā), kancelejai nebija iespējams sniegt izziņu par informācijas atklāšanas vietu atbilstoši Informācijas atklātības likuma 12.panta otrajai daļai. Tomēr iestādei bija pienākums sniegt pieteicējam motivētu atbildi, norādot, ka pieprasītā informācija nav tās rīcībā. Tiesas ieskatā šāda rīcība neatbilst Informācijas atklātībās likuma 12. un 14.pantam, tāpēc atbildētājas rīcība, nesniedzot motivētu atteikumu pieteicējam, atzīstama par prettiesisku.

[12] Ievērojot to, ka iestāde nevar sniegt informāciju, kas nav tās rīcībā, tiesai nav pamata vērtēt iestādes norādi par to, ka informācija paredzēta iestādes iekšējai lietošanai. Tomēr tiesa vērš iestādes uzmanību uz Augstākās tiesas atzīto, ka atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju pamatā nevar būt vispārīgs konstatējums, ka pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības (sk. Augstākās tiesas 2018.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.244/2018 8.punktu).

[13] Pieteicējs lūdzis atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu, kas nodarīts, iestādei nesniedzot pieprasīto informāciju. Pieteicējs lūdzis uzlikt par pienākumu iestādei rakstveidā atvainoties.

Ņemot vērā, ka tiesa spriedumā konstatēja, ka atbildētājas faktiskā rīcība, nesniedzot pieteicējam motivētu atbildi par informācijas neesību, ir atzīta par prettiesisku, lietā izvērtējams jautājums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

[14] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018.gada 28.februārim) 9.pantu. morālais kaitējums ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11 .panta trešo daļu morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Privātpersonai ir pienākums norādīt morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturto daļu atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmā daļā noteic, ka personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Šā panta trešajā daļa noteikts morālā kaitējuma atlīdzinājuma naudā apmērs atkarībā no kaitējuma smaguma, savukārt šā panta ceturtā daļa kā patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums paredzēta iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās, ja aizskārums nav smags.

Augstākā tiesa atzinusi, ka noteicošais atlīdzinājuma veids ir iepriekšējā stāvokļa atjaunošana. Vienīgi tad, ja iepriekšējo stāvokli nedz tiesiski, nedz faktiski nevar atjaunot, vai arī tas nav adekvāti, pieļaujams atlīdzinājums naudā. Iepriekšējā stāvokļa atjaunošana nav adekvāta, ja tā ir saistīta ar nesamērīgi lielām pūlēm, kas neatrodas saprātīgās attiecībās ar pieprasīto tiesisko stāvokli. Papildus šiem atlīdzinājuma veidiem Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtā daļa paredz iestādes atvainošanos kā atlīdzinājuma veidu par vieglu privātpersonai nodarīto personisko (arī morālo) kaitējumu (sk. Augstākās tiesas 2009.gada 5.jūnijā sprieduma lietā Nr.SKA-338/2009 12.punktu).

Kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam kaitējumam. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli, gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums. Lai personai atlīdzinātu morālo kaitējumu, ir jākonstatē būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Proti, ne jebkurš par prettiesisku atzīts administratīvais akts vai faktiskā rīcība rada atlīdzināmu morālo kaitējumu, tiesai ir jāvērtē tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums un konkrētā aizskāruma smagums.

Ņemot vērā, ka pieteicējam netika izsniegts pienācīgi motivēts atteikums izsniegt pieprasīto informāciju, ir aizskartas pieteicējas tiesības. Tomēr tiesa uzskata, ka pieteicējam nav nodarīts smags tiesību aizskārums. Lai gan personai ir tiesības saņemt pieprasīto informāciju, pieteicējs pieprasīja informāciju, kas nav atbildētājas rīcībā. Līdz ar to pieteicējs nevarēja sagaidīt, ka tā tiks izsniegta. Secīgi arī ar motivēta atteikuma neizsniegšanu nav pasliktināts pieteicēja stāvoklis.

Dažkārt par atbilstīgu atlīdzinājumu uzskatāma jau pārkāpuma konstatācija pati par sevi un tādējādi vēl jo vairāk par taisnīgu atlīdzinājumu noteiktos apstākļos var kalpot iestādes atvainošanās (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 9.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA- 223/2010 7.punktu).

Tiesas ieskatā gandarījumu pieteicējam sniedz jau iestādes faktiskās rīcības atzīšana par prettiesisku. Šajā lietā nav konstatējami nozīmīgi personas tiesību aizskārumi, tāpēc tiesas ieskatā nav nepieciešams noteikt iestādei pienākumu rakstveidā atvainoties pieteicējam, jo pieteicēja morālo gandarījumu sniedz jau fakts, ka tiesa iestādes faktisko rīcību atzinusi par prettiesisku.

[15] Pieteicējs norāda uz Informācijas atklātības likuma normu pārkāpumiem, taču nenorāda, kādā veidā izpaudies šis normas pārkāpums. Līdz ar to tiesa nevērtē pieteicēja argumentu.

[16] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts vai tiesvedība lietā izbeigta, pamatojoties uz šā likuma 282.panta 7.punktu, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126. pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs samaksājis valsts nodevu par pieteikuma iesniegšanu 30 euro.

Administratīvajā lietā atbildētājas Latvijas Republikas pusē tiesa pieaicinājusi kanceleju. Līdz ar to samaksātā valsts nodeva ir piespriežama no kancelejas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu un 289.-291.pantu, Informācijas atklātības likuma 15.panta otro daļu Administratīvā rajona tiesa nosprieda apmierināt daļā Lato Lapsas pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku Valsts prezidenta kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot atteikumu izsniegt komandējuma atskaites Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā. Pārējā daļā pieteikumu noraidīt.

Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts prezidenta kancelejas par labu Lato Lapsam (personas kods 160569-13068) samaksāto valsts nodevu 30 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

L.Andersone, Administratīvās rajona tiesas tiesnese Rīgā 2018.gada 6.jūlijā

An error has occured