Menu
Pilnā versija

Amerikāņu pareģi par lielo krīzi

Armands Gūtmanis* · 26.07.2023. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Krievija karā Ukrainā vēl nav zaudējusi, un tas nav optimāli. Bet – tā kā mēs esam žoga šajā pusē – svarīgāk ir tas, ka amerikāņi vēl nav uzvarējuši. Vēl vairāk – ar katru pēdējā gada mēnesi šķiet, ka tikai pieaug labāko amerikāņu universitāšu profesoru, miljardieru, vienkāršu finanšu praktiķu un ekspertu analītiķu skaits, kam ir kritiski viedokļi par savas valsts kondīciju.

ASV Republikāņu partijas vadošie politiķi uzbrūk demokrātiem, prezidentam Baidenam un viņa ģimenes locekļiem saprotamu politisko priekšvēlēšanu apsvērumu vārdā, prezentējot grūti noticamus “šausmu stāstus”. Nepolitiski analītiķi savukārt norāda uz pārāk nopietniem riskiem, lai tiem tuvākajā laikā nepievērstu uzmanību un nemēģinātu saprast ātrumu, ar kuru mūsu hegemons it kā krītot krīzes dziļumā, un nepieciešamo rīcību mūsu valstī.

Negatīvo ietekmes faktoru summa

Pirmais – Amerikai ir pārāk lieli parādi. Tas, protams, nav nekas jauns – un tā nebija nekāda problēma, kam bija divi priekšnoteikumi. Kamēr parāda apkalpošana valsts budžetam un privātiem parādniekiem neko (daudz) nemaksāja – proti, līdz brīdim, kad nauda pirms gada, pusotra sāka kļūt dārgāka.

Tagad amerikāņu valdībai nepieciešami simtiem miljardu dolāru gadā, lai apkalpotu savu parādu (par tā atmaksu pat runas nav). Valdība šo naudu varētu aizņemties no Federālās rezervju sistēmas (FRS) – bet tad inflācija pieaugtu vēl vairāk, un rastos risks demokrātiem nākamgad neuzvarēt vēlēšanās. Turklāt augošas naudas cenas situācijā papildu parāds prasītu vēl vairāk resursu tā apkalpošanā – vajadzētu atkal aizņemties, un tā pa spirāli, kurai pagaidām nav redzama pozitīva atrisinājuma.

Problēmu apgrūtina vēl kas cits – protams, valdība var izlaist jaunas parādzīmes un aizņemties vēl vairāk. Tomēr tikai tik ilgi, kamēr šīs parādzīmes kāds pērk un tās var realizēt pasaulē. Situācija apmēram pirms gada sāka radikāli mainīties, kad ne tikai FRS sāka palielināt naudas cenu. Papildus tam amerikāņi un briti “iesaldēja” vairāku valstu naudas resursus (Krievijas, Afganistānas, Venecuēlas). Tajā brīdī “ikviens” saprata mājienu – glabāt naudu dolāros nav droši, jo to var arestēt, iesaldēt.

Agrāk amerikāņi piesaistīja naudu no ārzemēm un tādējādi cieši saglabāja citas valstis savā kontrolē, tai skaitā arī eksportēja inflāciju uz satelītvalstīm – uz tām, kuras pierasts dēvēt gan par demokrātiskām, gan autoritārām. Tāda bija pasaules kārtība pēc Otrā pasaules kara.

Tagad dzirdamas šaubas, vai tas izdosies arī turpmāk. Jau redzams, ka “autoritārās” valstis vairs ne tikai skeptiski raugās uz savu resursu izvietošanu dolāros, bet aktīvi veido alternatīvas. Tam ir rinda iemeslu, tai skaitā Krievijas un citu valstu bēdīgā pieredze. Ķīna – viena no pašām lielākajām amerikāņu parādzīmju turētājām – patlaban nesamazina dolāru apjomu savās rezervēs, bet ir strauji sākusi paplašināt savas valūtas lietojumu tirdzniecībā.

Daļa no pareģiem tāpēc arī min dolāra vērtības un amerikāņu ietekmes samazināšanos. FRS lēmums celt naudas cenu ved arī pie banku sektora krīzes fenomeniem – bojā gājušas vairākas vidēja izmēra bankas, un rindai citu ir būtiski kritusies tirgus kapitalizācija. Tāpēc grūti ticēt, ka banku krīze jau garām.

Finanšu un banku krīzes bijušas arī agrāk, un iespējams, ka “velns nav tik melns”. Amerikāņu elitei tomēr ir neiedomājami plašs ietekmes instrumentu klāsts, un tas arī šoreiz ļaus atrast kādu elegantu risinājumu dolāra un dolāra īpašnieku interesēs. Tomēr sen nav vienlaikus bijuši vairāki šādi spēcīgi negatīvi ietekmes faktori.

Otrais – dolāra izmantošanas kritums jeb dedolarizācija. Arī tas nav nekas jauns – dolāra īpatsvars citu valstu rezerves valūtu grozā krities vienmērīgi. Pēdējo aptuveni divdesmit gadu laikā – no 73% līdz 58%, vidēji tātad aptuveni par procentu gadā.

Tomēr šis krituma ātrums radikāli palielinājies pēdējā gada, pusotra laikā, kad tas samazinājies par 8%. Šā gada notikumi liecina, ka ātrumam jākļūst lielākam un ka amerikāņiem savs pieaugošais parāds varētu kļūt par problēmu, īpaši, ja to būs aizvien grūtāk pārdot, bet pārbaudītais risinājums ar sociālā budžeta izdevumu apcirpšanu maznodrošinātajiem iedzīvotājiem var izrādīties stipri “par īsu”.

Par situācijas nopietnību liecina tas, ar kādu neatlaidību Amerikas valdības locekļi mēģina tikt uz pieņemšanu pie Ķīnas vadības. Var pieņemt, ka galvenā vēlme ir iegūt garantijas, ka ķīnieši turpinās izmantot un pirkt dolārus.

Vispirms valsts sekretārs Blinkens ilgstoši gaidīja, kad ķīnieši piekristu viņu pieņemt. Ķīnieši joprojām nav piekrituši amerikāņu lūgumiem atjaunot tiešos abu valstu militārpersonu kontaktus. Jūlija sākumā prezidenta Baidena finanšu sekretāre Jellena bija spiesta pati doties uz Ķīnu un mēģināt pierunāt ķīniešus sadarboties “klimata un globālā parāda jomās”, pamatojot ar to, ka “pasaulē esot pietiekami daudz vietas un tās pietikšot abām valstīm”. Ķīnā vizītē nesen ieradās arī Centrālās izlūkošanas iestādes direktors. Tātad vizīšu daudz, un amerikāņi intensīvi lenc ķīniešus. Pagaidām vēl grūti novērtēt, vai izdosies vienoties ar ķīniešiem par varas sadali un amerikāņu hegemonijas saglabāšanu.

Pieaug citu valūtu pielietojums tajās jomās, kur tas agrāk nebija pat iedomājams – īpaši naftas tirdzniecībā. No dolāra savā ārējā tirdzniecībā atsakās aizvien vairāk valstu – pat tādu, kuras agrāk tika uzskatītas par pilnīgā amerikāņu ietekmē esošām. Šādu valstu skaits ir mērāms jau desmitos – no arābu līdz Latīņamerikas valstīm un Indijai, Argentīnai, Irākai, Ēģiptei un Indonēzijai, Krieviju pat nepieminot.

Vēl vairāk – šo valstu vadītāji nebaidās publiski paziņot par atteikšanos no dolāra un pagaidām viņiem par to vēl nekas nav bijis. Kvantitatīvi, piemēram, Ķīnas valūtā veiktajiem darījumiem ir ārkārtīgi tālu līdz dolāra apjomiem, bet politiskā signāla un tendences aspektā risks šobrīd izskatās dramatisks.

Šo dramatisma pilno pavērsienu vizuāli vislabāk demonstrē Saūda Arābija. Gan tad, kad simbolu līmenī publiski televizorā parādīja, kā šī valsts pārspīlēti pompozi oficiālā vizītē uzņēma Krievijas prezidentu, un to, cik savukārt necienīgi – kā tādu nabaga radinieku – uzņēma prezidentu Baidenu un klaji ignorēja amerikāņu lūgumus attiecībā uz naftas ieguves apjoma palielināšanu. Saūdieši šo apjomu ne tikai nav palielinājuši, bet pat vairākkārt jau samazinājuši un – vēl sliktāk – dara to koordinācijā kopā ar Krieviju. Gan tad, kad vēlas pirkt vairs ne tikai amerikāņu, bet arī krievu ieročus. Gan tad, kad atjauno starpvalstu attiecības ar irāņiem, pateicoties nevis amerikāņu starpniecībai, bet ķīniešu un krievu. Tādu uzvedību var kritizēt kā “kažoka mešanu”, bet politikā savlaicīgi mainīt savu politisko un militāro hegemonu liecina par tālredzību.

Tad, ka prezidentu Baidenu ievēlēja, viņš apņēmās izraidīt Saūda Arābiju no normālo valstu saimes, bet nepagāja ne divi gadi, kad novembrī bija spiests ne tikai piešķirt šīs valsts jaunajam vadītājam augstāko imunitāti, bet, nespējot sazvanīt Saūda Arābijas vadītāju, pats doties uz šo zemi lūgt pretimnākšanu.

Afrikāņi prasa vienlīdzību

Tāpat mēs televizorā šogad regulāri varam skatīties vairāku un pat jau daudzu Āfrikas valstu vadītāju publiski izteiktus viedokļus pret Ameriku un Rietumiem kopumā. Ruandas prezidents Kagame uzstājas ar renegātu cienīgām runām un prasa vienlīdzīgu attieksmi pret sevi no Rietumiem. Namībijas prezidents strostē cienījamo bijušo Vācijas parlamenta priekšsēdētāju Lammertu kā tādu jaunāko klašu skolnieku – vācu politiķis atbrauca paust Vācijas satraukumu par to, ka Namībijā esot pārāk daudz ķīniešu un ka Vācija, lūk, tādēļ ļoti uztraucoties.

Čada izraida vācu vēstnieku par pārāk lielo iejaukšanos un biežajām pamācībām. Dienvidāfrikas Republikas deputāti izvirza sevi par vadoņiem, kas ved afrikāņus prom no dolāra. Kenijas prezidents Ruto nupat Parīzē notikušajā globālajā finanšu samitā prasa ne mazāk, ne vairāk kā tikai nomainīt esošo pasaules finanšu sistēmu pret tādu, kas būtu godīgāka un vienlīdzīgāka, un uzsver, ka vairs negrib saņemt no Rietumiem humpalas.

Francijas prezidentam Makronam, blakus sēdot, bija jāklausās šādas runas – grūti  iedomāties, kādi bija viņa apsvērumi, kad rīkoja šo prezidenta līmeņa konferenci, bet iespaids bija gluži katastrofāls.

Trešais – dziļais un nesamierināmais konflikts pašās ASV. Par to var lasīt katru dienu nebeidzamās publikācijās visdažādākajos medijos – no pilnīgi atkarīgajiem medijiem līdz pilnīgi neatkarīgajiem. Šķiet, ka Amerikas sašķeltības aprakstīšana pašiem amerikāņiem kļuvusi pat par modes lietu. Kā visās modes lietās tajās jāmēģina izšķirt ilglaicīgo patiesību un situatīvo pārspīlējumu.

Viens no stūrakmeņiem ASV politikas analīzes un ietekmēšanas institūtu saimē jau gadsimtu ilgi ir Ārpolitikas padome. Tās prezidents Ričards Hāss, ilggadīgs elites pārstāvis, jūlija sākumā intervijā galvenajam laikrakstam New York Times šādi apraksta situāciju: nav vairs zināms, kas ir norma un kas ir izņēmums. “Vai Baidena administrācija ir atgriešanās pie tās Amerikas, kuru es uzskatīju par pašsaprotamu, un Tramps būs vēsturiska kļūda? Vai arī Baidens ir izņēmums un Tramps un trampisms ir jaunā Amerika?”

Hāss ir nonācis pie netriviāla secinājuma. Visnopietnākais drauds pasaules drošībai šobrīd esot pašas Amerikas Savienotās Valstis, un Amerikas politiskās sistēmas sabrukums nozīmē, ka ASV ir kļuvušas par nestabilitātes avotu un neskaidru demokrātijas paraugu, kas kļuvis par nacionālās drošības jautājumu.

Pīters Tīls, miljardieris, kurš agrāk sponsorēja Republikāņu partiju, vēl 2016. gadā atzina, ka “viltus kultūrkari tikai novērš mūsu uzmanību no ekonomikas lejupslīdes. Neviens par to nerunā godīgi, izņemot Donaldu Trampu”. Viņam šķiet, ka valsts vadītājiem vajadzētu šo viltus kultūrkaru vietā plānot to, kā apkarot Ķīnu un ieviest inovācijas.

Lai arī sašķeltība bieži tiek reducēta uz abu partiju pretstāvi, tomēr tā ir mazākā daļa no problēmas. Jau tikai tāpēc vien, ka liela daļa svarīgāko vēlētāju jeb sponsoru abām partijām ir vieni un tie paši. Elites klani pašlaik neatrod vienošanos par pamatjautājumiem – kā sadalīt varu un tātad ietekmes apjomu rītdien.

Ceturtais – vēl pavisam nesen nebija nevienas valsts, kas tiešāk vai netiešāk apstrīdētu Amerikas hegemoniju. Tagad Ķīna par tādu tiek uzskatīta. Dažos aspektos tāda ir arī Krievija.

Kā izmantot krīzi

Šo ietekmes faktoru kopums devis iemeslu rasties “grandioziem” secinājumiem par to, ka, lūk, Amerikas gadsimts beidzoties. Vienu no tiem pirms jau aptuveni diviem gadiem izteica britu The Telegraph autors, rakstot, ka “dekadence un augstprātība beidzot nogāzusi Amerikas impēriju” (Allistair Heath). Pat, ja šādos “skaļos” secinājumos ir daļa patiesības, tā būs saredzama ar laika nobīdi, turklāt patlaban nav iemesla domāt, ka amerikāņi par savas hegemonijas saglabāšanu necīnīsies un nespēs atrast tos, kuri piedalīsies izmaksu segšanā.

Izmaiņas notiek ar iespaidīgu ātrumu, tas ir  acīmredzami. Nevis lūdzēji brauc uz Ameriku kā parasti, bet amerikāņi spiesti aplidot citas valstis, mēģinot tās pārliecināt par savu taisnību. Saskatāms arī tas, ka vismaz daļa no amerikāņiem sasniedz vismaz daļu no saviem mērķiem, būtībā ignorējot secinājumus par visādām globālām krīzēm. Ja liela krīze arī būs, tad noteikti ne visiem. Citiem ir jāsāk sevi pieradināt pie jaunām ciešanām un pie noturīga labklājības krituma. To skaidri un nepārprotami savai sabiedrībai skaidro, piemēram, Vācijas valdības politiķi – saprotot, ka vācieši ir tie, kas maksā un maksās vēl vairāk. Šķiet, ka Vācijas pēdās iesim arī mēs.

* konsultāciju uzņēmuma Meta Advisory direktors

An error has occured