Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kamēr Latvijas Nacionālais arhīvs jau sen padarījis pētniekiem pieejamus padomjlaiku tiesu spriedumus un saglabātos krimināllietu materiālus, Ivara Bičkoviča vadītā LR Augstākā tiesa jau vairākus mēnešus stīvējas, dažādos veidos mēģinot paturēt "ierobežotas pieejamības informācijas" statusā Nacionālajam arhīvam nezināmu iemeslu dēļ nenodotus krimināllietu materiālus, kuros, iespējams, parādās arī jaunās grāmatas „Kolaborants” galvenā „varoņa” – bijušā Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesneša Romualda Vonsoviča vārds. Pietiek šodien publicē pēdējo no vairākām vēstulēm un informācijas pieprasījumiem, kas nosūtīti Augstākajai tiesai, - šī ir atbilde uz šīs iestādes prasību pamatot, kāpēc gan tai vajadzēt kādu iepazīstināt ar šo krimināllietu materiāliem:

LR Augstākajai tiesai

Atbildot uz Jūsu iestādes darbinieka P. Dzalbes 31.10.2019 vēstulē Nr. 10-1/11-1330nos? (rokraksts nav salasāms) izteikto lūgumu, nosūtu manas Latvijas Žurnālistu savienības biedra kartes kopiju. Vienlaikus norādu uz Jūsu iestādes atbildību šajā kopijā atrodamo personas datu glabāšanā un izmantošanā.

Atbildot uz minētajā vēstulē izteikto lūgumu pamatot manu 15.10.2019 izteikto vēlmi iepazīties ar krimināllietu materiāliem, norādu Jums uz advokāta Laura Liepas publikāciju žurnālā Jurista vārds, par ko Jūsu iestādē, iespējams, ir kāda informācija.

Šajā publikācijā minēts: „VDK dokumentu publicēšana ir neliela daļa no lustrācijas procesa, kas Latvijai kā pēctotalitārai zemei bija jāpaveic.

PSRS bija represīva valsts iekārta ar būtiskiem indivīda tiesību ierobežojumiem, kas tika piemēroti plašā spektrā – no īpašuma tiesību atņemšanas, pārvietošanās brīvību ierobežojumiem līdz vārda brīvības un biedrošanās tiesību liegumam.

PSRS pastāvēšanas pēdējā desmitgadē vairs nenotika masu represijas, tomēr tā joprojām bija ideoloģiski totalitāra iekārta, un tajā dzīvojošo tiesības bija būtiski ierobežotas.

Represīvas iekārtas nekad nav anonīmas, tām ir konkrēti upuri un tikpat konkrēti lēmumu pieņēmēji, to īstenotāji un izpildītāji. Represīvas iekārtas nevar pastāvēt bez atbalstītājiem, jo pilsoņu nepakļaušanās un pretdarbība novestu pie iekārtas sabrukuma vai paralīzes, kā to pierādīja Solidaritātes kustība Polijā.

Tāpēc lustrācijas procesa nozīmīga sastāvdaļa ir apzināt gan iestādes un personas, kas bija iesaistītas totalitārās un represīvās sistēmas uzturēšanā, gan tās atbalstītājus.”

Mans pieprasījums un vēlme iepazīties ar konkrēto krimināllietu materiāliem ir pamatoti ar nepieciešamību iepazīstināt Latvijas sabiedrību ar konkrētu represīvās padomju okupācijas varas atbalstītāju aktivitātēm tiesu sistēmas ietvaros. Atļaušos piebilst, ka ir dīvaini, ka Jūsu iestādes darbiniekam P. Dzalbem šādas lietas nav pašsaprotamas.

Vienlaikus norādu, ka Jūsu iestādes vadītāja Ivara Bičkoviča vārds ir atrodams VDK aģentūras kartotēkā, turklāt padomju okupācijas laikā minētais I. Bičkovičs ir aktīvi sadarbojies ar okupācijas varu kā padomju tautas tiesnesis.

Šādā situācijā izsaku nopietnas šaubas, vai kolaboracionista I. Bičkoviča pakļautībā esoši darbinieki var pieņemt patstāvīgu, objektīvu lēmumu par iespēju žurnālistam iepazīties ar padomju okupācijas laika un tam sekojošu gadu krimināllietu materiāliem.

Lato Lapsa

Rīgā 2019. gada 30. novembrī.”

An error has occured