Iesaki rakstu:

Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.

Brīvā griba, kuru daudzās filozofiskās un tiesību teorijās uzskata par neatņemamu cilvēka cieņas elementu (piemēram, Kanta kategoriskajā imperatīvā vai moderno cilvēktiesību diskursā), ir arī garīgās attīstības dzinējspēks. Cilvēks, kas rīkojas brīvi un apzināti, nevis mehāniski pakļaujas ārējiem rituāliem vai sistēmām, īsteno savu patieso potenciālu kā autonomu un atbildīgu būtni.

Lai gan reliģiskajām institūcijām vēsturiski ir bijusi nozīmīga loma kultūras un tiesību attīstībā, tās bieži tiek izmantotas arī kā instruments indivīda domas brīvības ierobežošanai. Šajā kontekstā ir svarīgi nodalīt garīgumu kā iekšēju pieredzi no ārējas pakļaušanās autoritārām struktūrām. Ja indivīds atsakās no savas sirdsapziņas un personīgās izvēles, pakļaujoties dogmatiskām sistēmām, viņš zaudē savu likumīgo suverenitāti pār pašnoteikšanos.

No juridiskā viedokļa ir būtiski uzsvērt, ka katram indivīdam jābūt tiesībām uz sirdsapziņas brīvību, kas ietver arī iespēju atteikties no uzspiestas ticības vai ideoloģijas. Šis princips ir nostiprināts gan Satversmes 99. pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pantā). Tādējādi iekšējās apziņas svētnīca — cilvēka sirdsapziņa un prāts — ir neaizskarams pamats gan tiesiski, gan garīgi.

Tautas, tostarp Latvijas, ilgtspējīga attīstība un kultūras atdzimšana nav iespējama bez individuālas atbildības un brīvdomības. Kolektīvais spēks rodas tur, kur indivīdi dzīvo patiesībā, nevis seko bailēs vai pakļautībā balstītām autoritātēm. Tādējādi ētiska un apzināta sabiedrība iespējama tikai tur, kur brīvā griba tiek cienīta kā visaugstākais garīgās un tiesiskās kārtības princips.

Tiesa, brīvība nav haoss — tā ir atbildība. Un patiesība nav dogma — tā ir atklājums sevī. Tikai caur šo brīvību indivīds spēj attīstīties, veidot sabiedrību, un kalpot patiesai taisnīguma izpratnei. Apziņas autonomija ir pamats visiem citiem brīvības veidiem.

Dievs, svētī mūs un mūsu Zemi. Dāvā mums spēju atšķirt ceļu, kas ved uz gaismu, un drosmi sekot savai patiesībai.

* tiesību vēstures pētnieks un juridiskās domas attīstītājs Latvijā

An error has occured