Menu
Pilnā versija

Brīvības zaudēšanas mehānika

Jāzeps Baško, juniors · 02.08.2023. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tas daudz ko paskaidro, ka vairāki slaveni pašmāju kovidekstrēmisti ir arī obligāto velo ķiveru uzspiedēji. Tā ir pavisam cita, ar anglosakšiem tipisku liberālo demokrātiju nesavietojama mentalitāte.

Pirms dažām dienām kāds vīrietis uz gājējdrāža Rīgā pa tumsu iebraucis neaizlāpītā bedrē un piedzīvojis smagu kritienu. Nākamajā dienā Jānis Iesalnieks, satiksmes ministra padomnieks juridiskajos jautājumos, jau steidz tviterī ziņot:

„Latvijas mediķu prezentētie ārvalstu pētījumi liecina, ka ķivere mazina galvas traumu smagumu, tāpēc, atsaucoties mediķu aicinājumam, Satiksmes ministrija rosina visiem elektroskrejriteņu un velosipēdu lietotājiem noteikt obligātu ķiveres lietošanu.”

Frīdrihs Hajeks vairākos savos darbos (gan latviski jau iznākušajā Ceļā uz kalpību, gan Law, Legislation and Liberty) aizstāv tēzi, ka brīvību var ierobežot tikai uz vispārēja principa pamata.

Ja to dara patvaļīgi konkrētam nolūkam, piemēram, kā tas ir ar apspriežamo pienākumu velobraucējam valkāt ķiveri, lai it kā samazinātu avārijās cietušo velobraucēju traumu smagumu, tad to ir viegli pamatot ar prasmīgi izvēlētiem datiem. Arī tad, ja kāds teiks, ka viņam ir izdevies tikt pie "pareizākiem" skaitļiem, kas apgāž veloķiveres prasības pamatotību, ir jāsaprot, ka secinājumi no datiem ir atkarīgi no rakšanas dziļuma un virziena.

Kurš ņemas prognozēt iznākumu, ja aprēķinos iekļauj tādas lietas kā zaudējumus ekonomikai no avārijās zaudētajām dzīvībām, medicīniskās palīdzības izmaksas, potenciāli zaudētos pēcnācējus, ietekmi uz pakāpenisku pāreju uz velotransportu un tā tālāk un tā joprojām. Tā var rēķināt līdz pastarai tiesai un neizrēķināt. Kurš noteiks mērījumu virzienu un dziļumu, tas uzvarēs šajā strīdā.

Tā nav demagoģija. Secinājums no šī ir, ka jebkurā kāda lēmuma izdevīguma aprēķinā nevar iztikt bez patvaļīgas izvēles starp to, ko izvērtēs un ko apzināti ignorēs. Kad mēģina vienoties par taktiku konkrēta mērķa sasniegšanai, tad ir saprātīgi atlasīt kritērijus, pēc kuriem tiks salīdzinātas alternatīvas. Taču brīvības ierobežojums ir pavisam citas kategorijas lēmums, kuru nevar salīdzināt, piemēram, ar lēmumu par to, pa kuru trajektoriju būvēt dzelzceļa līniju vai kuras skolas slēgt un kuras saglabāt.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka valsts uzlikts pozitīvs pienākums riteņbraucējam kaut ko valkāt it kā paša labad, ir pavisam cita rakstura prasība, kā, piemēram, būtu, noteikums, ka riteņbraucējs kaut ko nedrīkstētu darīt citu drošības dēļ. Piemēram, pārsniegt noteiktu braukšanas ātrumu. Vienā gadījumā ir tipiska politiska vienošanās par konfliktējošām atšķirīgām interesēm (pārējo satiksmes dalībnieku pieprasīta pašu drošība, velobraucēju rīcības paredzamība citiem), bet otrā ir vienpusēji valsts uzspiesta rīcība it kā paša pilsoņa labā, nemaz nepieļaujot iespēju, ka pilsonis pats to varētu neuzskatīt par labumu.

Brīvības un tās aizsardzības būtība liberālajā demokrātijā ir nevis izdabāt cilvēku vēlmēm vai sasniegt kādu konkrētu izmērāmu mērķi, bet nodrošināt apstākļus, kurā kopienas locekļi var droši un paļāvīgi rīkoties saskaņā ar saviem, nevienam citam nezināmiem mērķiem. Brīvība negarantē panākumus, labklājību un laimi nevienam atsevišķam kopienas loceklim, bet tā nodrošina telpu, kurā, kā rāda anglosakšu demokrātiju attīstība, vairumam pilsoņu, kas uzņemas atbildību par savu rīcību, iespējas tādu labklājību sasniegt rodas.

Brīvības jēga ir atstāt telpu jaunai, nevienam neparedzamai notikumu attīstībai. Tas pēc definīcijas nozīmē, ka brīvības ierobežojumu sekas nav izmērāmas un tās nevar ielikt tabulā un godīgi salīdzināt ar izmērāmiem ieguvumiem no kāda konkrēta ierobežojuma. To nevar uztvert, ja uzskata pasauli par politiķu vai kādu citu gudru cilvēku apzināti, saskaņā ar smalkiem plāniem, iekārtotu.

Frīdrihs Hajeks brīdina, ka, ja brīvību ierobežo konkrētam gadījumam bez vispārēja principa, kas būtu attiecināms jebkuros laikos un uz jebkuru personu, tad konkrētais gadījums pats par sevi kļūst par jaunu vispārēju principu. Tā rezultātā uz šī konkrētā gadījuma pamata var balstīt citus ierobežojumus un pamazām brīvība tiek galīgi zaudēta.

To, cik svarīgi ir brīvību ierobežot tikai uz vispārēju principu pamata, ilustrē šajās dienās piesauktie argumenti, ka drošības jostas autobraucējiem jau līdzīgā veidā ierobežo brīvību un neviens normāls cilvēks to neuzskatot par kaut ko ārprātīgu. Lai arī šie ir visai atšķirīgi gadījumi (nepiesprādzēšanās var ietekmēt citus satiksmes dalībniekus), šeit ļoti labi redzam, kā viens konkrētais gadījums, kas ir ieviesies praksē, automātiski tiek izmantots kā princips, ar ko pamatot jaunus ierobežojumus.

Šāda argumentācijas attīstība ir nenovēršama, jo cilvēka prāts automātiski izsecina likumsakarības, kādām seko viņa rīcības ierobežojumi. Tas notiek neatkarīgi no tā, kādi ir bijuši noteikumu ieviesēja labie nodomi un izmantotās atrunas. Ieviešot arvien jaunus patvaļīgus ierobežojumus un prasības, paliek arvien grūtāk principiāli aizstāvēt jebkādas pilsoņu brīvības. Iesaistīties diskusijās par datiem jau pats par sevi nozīmē nesaprast brīvības ierobežošanas mehāniku.

Aizstāvēt brīvības ierobežošanu ar kopīgā labuma aprēķinu ir ļoti slideni jau augstāk aprakstīto apsvērumu dēļ. Viens no pašsaprotamākajiem vispārējiem principiem indivīda brīvības ierobežošanai ir, ka to var darīt, lai aizsargātu citu indivīdu brīvību. Taču obligāta velo ķivere nekādā veidā neaizsargā citu cilvēku brīvību, izņemot šaurpierībā izfantazētā un visu daudzkārt lielāko nezināmo ignorējošā aprēķinā par zaudētām dzīvībām, valsts pienākumu ārstēt traumas vai mazgāt asfaltu. Tā kā valsts būs tērējusi uz to naudu, tad tai nākšoties kaut kur piegriezt finansējumu, kas ierobežos citu indivīdu "brīvību".

Nemaz nemēģinot šeit apspriest sociālistisko valsts redzējumu, jāsaprot vismaz tas, ka ar šādu principu un ačgārnu matemātiku var pamatot arī jebkādus lokdaunus, operācijas “Slazdi”, kas paralizē visu Rīgu, piespiedu eitanāziju un cilvēku ieslodzīšanu krātiņos. Tas, ka jūs to negribat darīt un nedarīsiet, neko nenozīmē tiem, kas savus priekšstatus par politisko iekārtu veidos uz jūsu līdzradītās kārtības pamata.

Ļoti iespējams, ka eksistē kāds vispārējs princips, saskaņā ar kuru būtu saprātīgi pieprasīt riteņbraucējiem lietot ķiveres. Tas ir ķiveru uzspiedēju uzdevums to likt galdā. Taču runāt par dažādiem ķiveres sniegtajiem labumiem vai trūkumiem, kā to dara gan Jānis Iesalnieks, gan ierobežojumu pretinieki, nozīmē nesaprast nedz šīs pozitīvās prasības kvalitatīvo atšķirību no patvaļīga atšķirīgu interešu konflikta regulējuma, nedz brīvības nozīmi un tās zaudēšanas dabisko mehāniku.

Pārpublicēts no jazepsbasko.lv

An error has occured