Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis ir raksts, ko uzrakstīja izdevuma "Kas Jauns" žurnāliste, intervējot Banku augstskolas un Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA pasniedzēju Uldis Plūmīte, kurš bija viens no padsmit kandidātiem nesenajā konkursā uz Dailes teātra direktora amatu. Taču gan šis, gan vairāki citi izdevumi atteicās rakstu publicēt.

Ir aizritējuši četri mēneši, kopš Kultūras ministrijas speciālā komisija nāca klajā ar vēsti, ka sīvā konkurencē par Dailes teātra jauno direktoru konkursa kārtībā ir uzvarējis aktieris, Vidzemes koncertzāles direktors un Žagarkalna īpašnieks Juris Žagars. Informācija par to, kas bija Žagara konkurenti uz augsto un atbildīgo amatu, netika publiskota, un kopš 2. marta Dailes teātra jaunā vadība oficiāli sāka darbu.

Sekojot līdzi publiski izplatītajai un pieejamajai informācijai, Dailes teātra jaunās vadības tendences un kompetenci analizē Uldis Plūmīte – vadības un digitālā mārketinga eksperts, kurš pats savulaik Latvijas Kultūras akadēmijā studējis “aktieros”. Pēc U. Plūmītes domām, Dailes teātra vadībai steigšus ir nepieciešami papildspēki, citādi var tikt nopietni apdraudēta teātra eksistence.

Aicināja draugi no teātra aprindām

Augstskolu pasniedzējs Uldis Plūmīte atklāj, ka uz Dailes teātra direktora amatu kandidējis vairāku apsvērumu dēļ, no kuriem galvenais bijis ieguldīt sevi izaicinājumā, paceļot jaunā līmenī potenciāli perspektīvo teātri, turklāt viņam ir arī cieša personiskā piesaiste teātra mākslai.

“Savā laikā esmu mācījies Latvijas Kultūras akadēmijas teātra fakultātē, un arī tīri vēsturiski man ir bijis izaicinājums atgriezties atpakaļ teātrī. Mācījos pie Pētera Krilova, vienā kursā ar Eviju Kromuli, kas vēlāk bija pazīstama kā Evija Skulte, bet tagad ir Evija Krūze, ar Arturu Skrastiņu, Regnāru Vaivaru, Baibu Broku. Bet es aktiermākslas studijas pametu, jo man bija uzskats – vai nu tu teātrī esi zvaigzne, vai neesi nekas. Sapratu, ka neesmu talantīgs kā aktieris un nospriedu, ka realizēšu sevi citās jomās. Bet visu mūžu mācoties un attīstoties man vienmēr ir bijusi vēlme atgriezties atpakaļ teātrī. Vairs ne kā aktierim, bet kā cilvēkam, kurš, pateicoties savām kompetencēm, var vairāk dot no citas puses.

Nu jau vairāk nekā septiņus gadus esmu nostrādājis par pasniedzēju Banku augstskolā un RISEBA. Mācoties un gūstot pieredzi, esmu sapratis, ka šī ir tā pievienotā vērtība, ko varu dot teātrim, jo es redzu, kā viņam jāaug. Šis bija tas izaicinājums, un arī Dailes teātrī man aizvien ir labi draugi, kuri mani uzrunāja un aicināja, lai nāku kandidēt uz direktora amatu. Šobrīd gan pēc izglītības, gan pieredzes, man visi kritēriji atbilst,” stāsta Uldis Plūmīte, pēc kura domām Jura Žagara izraudzīšanās direktora amatam, iespējams, apzināti virzīta, jo gan viņš, gan vairāki citi kandidējušie profesionālie vadītāji pēc pirmreizējās sarunas ar kultūras ministru Nauri Puntuli, lai gan aicināti tikties un klāstīt savu redzējumu par Dailes teātra tālāko attīstību, turpmāk līdz ministram nemaz neesot pielaisti.

“Nebija nemaz iespēja pacīnīties par amatu, jo kontaktpersonas, ar ko ministrs bija aicinājis turpmāk kontaktēties Dailes teātra direktora amata konkursa sakarā, vienkārši neatbildēja ne uz telefonzvaniem, ne īsziņām,” apgalvo Uldis Plūmīte.

Attīstības plāna vietā aktieru atlaišanas skandāls?

Par amata neiegūšanu pasniedzējs nepārdzīvojot un ne uz vienu ļaunu prātu neturot, taču pašlaik nevarot klusēt, jo skaidri redzot, ka Dailes teātra jaunā vadība, kas nesen nāca klajā ar vēsti par četru aktieru atlaišanu, stūrējot nepareizā virzienā.

“Manuprāt, šis ir laiks, kad ir jārunā par viedokli, kā īsti būtu jāattīstās un kā būtu jāveido Dailes teātra attīstība, kas ir noticis, kas būtu jāmaina un jāņem vērā. Manuprāt, tas, kas pašlaik notiek ap šo teātri, ir loģisks iznākums tam, par ko es kā cilvēks, kas ir strādājis vadībā, esmu pārrunājis ar ministru, iezīmējot attīstības vīziju. Respektīvi, mums ir jāsaprot, kā teātris attīstās un kas no tā visa sanāks. Šobrīd publiskajā telpā, ņemot vērā esošo kritēriju, ir četru aktieru vairāk vai mazāk neprofesionāla noniecināšana, taču nav paša svarīgākā - attīstības stratēģija un plāna. Es piedāvāju, ka būtu jāsāk analizēt un domāt no citas pozīcijas. Proti, teātrim ir jābūt spēcīgam stratēģiskās attīstības plānam, kā viņš vispār sevi pārdod un kurp virzās.

Pašlaik ir palaisti vadības procesi, kas ir gan iekšēji, gan ārēji. Ārējie vadības procesi šajā brīdī ņem virsroku pār iekšējiem procesiem - ir skandāli, daudz intervijas presē, daudz nomelnojošas intervijas, kas nepalīdz teātrim attīstīties. Manuprāt, jau saknē būtu jāskatās un jārunā par to, ka pati stratēģijas teātrī ir jābūvē pavisam citāda kā līdz šim. Jo šis ir pārmaiņu laiks, līdz ar to ir jābūt pārmaiņu stratēģijai. Ir jāspēj piedāvāt plānu, kā maksimāli pārdot pirmkārt teātri pašu, otrkārt – sakārtot vadības struktūru. Kas tagad notiek? Tagad būtu jādomā par jaunu pārmaiņu vadību, nevis ķerties pie aktieru rindu retināšanas, it īpaši tagad, kad valstī ir ārkārtējais stāvoklis. Tas ir nekorekti, ka ķeras klāt aktieriem, šādā veidā netieši izsakot vērtējumu, cik viņi slikti vai labi.

Visu cieņu, jaunā vadība var nākt un kaut ko mainīt, bet kritērijiem ir jābūt tādiem, kas nerada šaubas par aktieru profesionalitāti vai neprofesionalitāti. Tas neradīs ilgtermiņa profesionālo attīstību, bet gan sliktu reputāciju, ko pēc tam ilgi un dikti nevarēs izmainīt,” strikti teic uz Dailes teātra direktora amatu kandidējušais pasniedzējs.

Teātris jāved pasaules tirgū

Vaicāts, kāds būtu viņa redzējums uz ieteicamajām pārmaiņām Dailes teātrī, Uldis Plūmīte klāsta: “Kandidējot uz direktora vietu, mans uzstādījums bija, ka Dailes teātris piecu gadu laikā iziet Eiropas līmenī. Tā, ka tādus aktierus kā Arturu Skrastiņu un Rēziju Kalniņu varētu pārdot arī Eiropā un pelnīt milzīgu naudu. Aktieris var būt eksportprece. Ir jāsaprot, ka brīvais tirgus ir atvērts - mēs esam Eiropas brīvajā tirgū.

Nākamais lielākais mērķis ir piesaistīt labus Latvijas režisorus, kuri spēj radīt augstus mākslinieciskos darbus, proporcionāli sadalot, cik ir kases darbi, cik ir darbi ar augstu māksliniecisko vērtību. Ir nepieciešams profesionāli sadalīt un finansiāli saprast, cik ir jānopelna štatam, cik jānopelna ārštata aktieriem; maksimāli visu trupu noslogot, un tikai pie maksimālas noslodzes kristalizēsies kaut cik objektīvi rādītāji, kas ir labs un kas ir slikts.

Būtu jārisina jautājums ar aktieriem, kuriem, kā izskatās, piemīt par daudz liels Napoleona sindroms, un kuri traucē attīstībai. Ar šiem aktieriem ir jābūt tā, ka vai nu viņi tiek piedāvāti brīvajā tirgū, vai jārīkojas tā, kā ieteica Ojārs Rubenis, - ar spices aktieriem ir jāpārslēdz līgumi. Jo teātrim būtu jāattīstās nevis kā pašlaik – horizontāli, kad ir divi trīs līderi, un pārējie tiek atstāti pilnīgā ēnā; bet jāattīstās ir vertikāli – tā, ka ir izvirzīti vismaz desmit aktieri, kuriem katram, uzdodot uzdevumu režisoriem, tiek piemeklētas galvenās un otrā plāna lomas.

Kāpēc gan Gints Andžāns, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš nevar spēlēt galvenās lomas? Kāpēc nevaram sadūšoties riskēt spēlēties ar kādu no jaunajiem aktieriem? Un tad skatāmies – tiek galā vai netiek. Vai skatītājs to novērtē, vai nenovērtē, jo mums taču ir tikai viens rādītājs – zāle ir pilna vai nav. Mēs nevaram virzīt Napoleonus, jo šie Napoleoni beigu beigās sāk vadīt teātra vadību, un tādā gadījumā sākas nopietnas problēmas. Protams, vēsturiski tas vienmēr ir bijis, jo, ja atceramies, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Vija Artmane – jau arī tajā laikā bija problēmas ar to, ka tika diktēts raksturs teātrim un tika vadīts teātris.

Bet tie bija citi laiki. Tie bija padomju laiki, kad bija citas Kultūras ministrijas iespējas un cits finansējums. Šobrīd ir atvērtais tirgus, teātrim pašam ir jāpelna. Līdz ar to teātrim ir maksimāli jāpārdod katrs aktieris, režisoram ir jāstrādā pie tā, lai aktieri kā resursu pārdotu, un jāstrādā pie dažāda veida žanru materiāliem, gādājot, kā piepildīt katru telpu maksimāli,” uzskata Uldis Plūmīte.

Jāskatās uz inovatīviem risinājumiem

“Pārmaiņu vadības plānu izstrādāju jau decembrī un janvārī, kad koronavīruss vēl bija tālu prom un šķietami uz Latviju vispār neattiecās,” stāsta augstskolu pasniedzējs, paskaidrojot: “Izanalizēju un sagatavoju attīstības plānus gan par vadību, gan mārketingu, gan digitālajam mārketingam, gan digitālajiem pārdošanas kanāliem, jo uzskatu, ka aktieriem būtu ļoti daudz jāstrādā digitālajā vidē. Tāpēc, ka to jaunieši pērk visvairāk. Kāpēc gan tie nevar būt lasījumi? Kaut skolās obligātā literatūra, ko ielasa profesionāli aktieri? Jo būsim reāli – jaunieši īpaši daudz grāmatas nelasa. Aktieris to vārdu, to dzeju, prozas darbu vai komēdiju vislabāk, viskvalitatīvāk spēj aiznest līdz jaunietim. Un kur tad visvairāk sēž mūsdienu jaunietis? Digitālajā vidē – Youtube, twitter, utt.”

“Soctīklos, kur pašlaik aktieri piepelnās kā influenceri, ir ļoti lieliska iespēja šos pašus aktierus nodarbināt pašam teātrim. Gan palaist iestudējumus, gan lasījumus, gan intervijas – tā teātrim tiktu piesaistīts nākotnes skatītājs. Pašlaik Dailes teātris diemžēl nepārdod to, ko var pārdot. Jo, kā izskatās, vienkārši nezina. Jo vadība, manuprāt, neskatās uz inovatīviem risinājumiem šobrīd, šajā laikā. Digitālās iespējas ir ļoti spēcīgas. Esmu runājis ar kompānijām, kas ar to nodarbojas, kuru profils ir teātra mākslas pārdošana digitāli. Tās iespējas ir milzīgi lielas!

Turklāt arī Latvijā ir ļoti spēcīgi digitālā mārketinga speciālisti, kas spēj pārdot mākslu arī visaugstākajā līmenī. Bet pašlaik viņi nav uzrunāti, jo visticamāk nav pat apzināti. Nesen, piemēram, man bija saruna Latvijas Radio – izrādās, ka viņiem, lai gan valsts krīzes laikā ir piešķīrusi budžetu, trūkst profesionāļu, kas ierunā tekstus, dzeju, lasījumus. Vai tas nav absurdi, ka Dailes teātra vadība vēl nav šo iespēju apzinājusi, un, ka nav piedāvājusi savus aktierus?” brīnās Uldis Plūmīte.

Kāpēc nav publiskota informācija par auditu?

“Distancējoties no konkrētiem paziņojumiem par to, kas ir labi un kas ir slikti, es teiktu, ka pirmkārt pārmaiņu vadībā ir jāievēro viens ļoti svarīgs process – ir jāmaina vadības struktūra. Jo vadība ir tā, kas organizē tālāko darbu. Piesaistot jaunus cilvēkus, tas tērē papildu finansējumu, un aktuāls ir jautājums – vai tas palīdz attīstīties? Savulaik esmu strādājis par valdes priekšsēdētāju lielā rūpnīcā (Liepājas Kuģu remonta rūpnīcā – red.) un zinu, ka vispirms, mainoties teātra vadībai, bija jāsāk ar auditu. Mēs nevaram tērēt naudu, kuras nav, jaunām štata vietām, ja neesam auditējuši.

Neesmu dzirdējis, ka būtu auditētas finanses, neesmu dzirdējis, ka tiktu auditēti kaut kādi procesi, vai viņi ir pareizi vadības līmenī, vai vadība vispār sastāv no pamata blokiem, kas ir motivēšana, plānošana, vadība, kontrole un koordinēšana. Vai šie bloki vispār ir auditēti? Vai pareizi tiek dots rīkojums, vai viņš pareizi tiek novadīts līdz apakšai? Būtu jānoauditē viss, un tad jāsaprot, kas ir jāmaina. Tikai tā var sākt jaunu sākumu. Jo, pieņemot finanšu direktoru un redzot, ka tev nav naudas, redzot, ka tu netiksi galā ar finansēm, es izvērtētu, vai ņemu labāk no malas finanšu kompāniju, kas man izmaksās lētāk, vai es ņemu finanšu direktoru, kas izmaksā pietiekami dārgi, un nevar vēl saprast, kāds būs labums.

Finanšu kompānija būs lētāka un objektīvāka arīdzan, jo tā nav ietekmējama, pie tās nevarēs griezties un teikt – tagad dari tā un tagad ieraksti te tādu rādītāju... Tāpat man ir informācija, ka ir ļoti lielas problēmas, arī iekšā, tehniskais personāls, tai skaitā viss, kas saistīts ar tehnisko nodrošinājumu, tiek izīrēts caur firmu, kur “pazūd” diezgan daudz naudas. Kāpēc netiek runāts un auditēts process, cik dārgi ir tehnikas īrēšana, un kas tur vispār notiek? Kāpēc nezinām, kas notiek ar naudas plūsmām? Šobrīd publiskotā informācija ir tikai tāda, ka teātrim ir slikti ar naudu – tas tiek skaļi pausts visos veidos. Bet vai kāds Dailes teātra mājas lapā ir redzējis auditētus finanšu rādītājus? Tādus tur nevar atrast.

Tagad ir tā – nauda mums trūkst, bet kur un vai pareizi to izmantojam, par to mēs neatskaitāmies. Kamēr tas tā notiks, valsts tiks ļoti nopietni iesaistīta šī teātra attīstībā, taču teātris neattīstīsies. Vienkārši tas mākslīgi tiks turēts kā kuģis virs ūdens,” spriež U. Plūmīte.

Vēršas ar iniciatīvu Kultūras ministrijā

Kādreizējais Artura Skrastiņa kursabiedrs arī apgalvo, ka savu viedokli par neapmierinātību ar Dailes teātra jaunās vadības darba stilu izlēmis paust, jo nespēj palikt vienaldzīgs, redzot, ka Dailes teātra eksistence ir apdraudēta.

“Man ir skumji noskatīties, ka šobrīd personāliju strīdi ņem virsroku par nopietnajām attīstības stratēģijas vadlīnijām. Vai tiešām ir jābūt tā, ka publiskajā telpā visiem ir jāstrīdas, un, ka neviens nav gatavs apsēsties un runāt profesionāli, kā jāattīstās? Personālijas tomēr ir tikai skrūvītes sistēmā, bet vadītājam ir jāpalaiž lielā sistēma. Pašlaik Dailes teātrī notiek skrūvīšu skrūvēšana, bet nenotiek darbs pie sistēmas palaišanas. Dailes teātrim tuvojas simtgades jubileja – produkts, ko varētu pārdot Latvijas un, nebaidos teikt, ka arī plašākā – vismaz Baltijas mērogā, nopelnot arī pietiekami labus finanšu rādītājus. Kāpēc neplānojam, kā attīstīsimies un pelnīsim, un kā iesim uz priekšu, bet kāpēc spēlējamies ar četriem pieciem cilvēkiem, kuriem nav izšķiroša loma lielā teātra attīstībā? Ir jāvada lielie procesi, un mazie paši vadīsies līdzi. Pašlaik ir tā, ka tiek vadīti mazie procesi, turklāt darām to tā, ka publiskajā telpā tas izraisa milzum daudz konfliktu, bet tas neattīsta teātri! PR, ko Dailes teātris šobrīd veido, nesīs negatīvas sekas vēl vismaz divus trīs gadus.

Ir jānāk ar konstruktīviem vadības piedāvājumiem, citiem skatījumiem, kas ļoti iespējams gan varētu palīdzēt teātrim tagadējā situācijā, gan, gribu cerēt, arī nākotnē. Savas ierosmes esmu darījis zināmas kultūras ministram, un ceru, ka Puntuļa kungs izrādīs interesi sēsties pie apaļā galda ar konstruktīviem menedžmenta vai pārmaiņu vadības risinājumiem.

Manuprāt, attīstības stratēģijai vajadzētu būt izstrādātai pie kultūras ministra, kur satiekas četri vai pieci profesionāli vadītāji no dažādām sfērām, kas dod kompetentu vērtējumu, kas izstrādā stratēģiju. Un šim dokumentam būtu bijis jābūt tam, pēc kā Dailes teātris iet uz priekšu. Konkursā uz direktora vakanci piedalījās spēcīgi cilvēki, un vismaz par diviem no viņiem droši zinu, ka viņi ir gatavi palīdzēt Dailes teātrim  pārvarēt grūtības. Uzskatu, ka tas jau ir prestiža jautājums valsts līmenī. Jebkurš normāls latvietis ar labu izglītību, kurš ir šīs nozares un valsts patriots, iesaistītos šai procesā, jo tas būs viens labs darbs savas valsts labā.

Vēlētos piedāvāt kultūras ministram izveidot profesionālu vadības attīstības padomi vai veidot  valdi no vismaz 3 cilvēkiem, ka šī padome, kas uzliek pienākumu ar vadību satikties kaut reizi mēnesī, un organizētu un dotu profesionālus padomus kā teātra direktoram iet uz priekšu. Jo šis ir ļoti sarežģīts laiks, un viens cilvēks, ja viņš nav ļoti pieredzējis, šo lielo organizāciju nevar novadīt profesionāli.

Šādā situācijā gribētos vērst ministra uzmanību uz procesu problēmām, jo, šobrīd risinot, tas būtu daudz profesionālāk un arī lētāk, nevis pēc pusgada vai pēc pāris mēnešiem ieguldīt lielus budžeta līdzekļus, kuru izlietojuma efektivitāte nebūs kontrolējama.

Ministrijas interesēs būtu spēcīgas attīstības padomes izveidošana, kas  divu gada laikā Dailes teātri nodrošināt profesionālu organizācijas izaugsmi. Pēc gada šī padomes darbība un sasniegtie rezultāti būtu jāizvērtē. Padome varētu piedāvāt konkrētu stratēģiju un mērķus gan katram mēnesim, kas jasasniedz, gan pusgadam un gadam, tad analizēt mērķu un darbības efektivitāti un lietderību. Kamēr no pārmaiņu vadības sākas sekmīga attīstības vadība.

Glābšanas riņķis šādas padomes veidolā būtu noderējis jau sen, bet diemžēl nevaram laiku pagriezt atpakaļ. Lai Dievs dod, ka varētu nepieļaut kļūdas. Bet tas, ko varam darīt, lai nebūtu gada beigās Kultūras ministrijai jāmeklē lieli finanšu līdzekļi, lai vispār noturētu Dailes teātri virs ūdens, tas būtu nepieciešams tiešām steidzami. Teātris ir jāvirza uz droša ceļa, jo tagadējais ceļš ir ļoti bīstams,” brīdina nesenais Dailes teātra direktora amata kandidāts.

An error has occured