Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Esmu dzimusi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Skolā man krievu valodas nebija, otrā svešvaloda bija vācu. Pēc vidusskolas studēju medicīnu Stradiņa Universitātē, kur apmācību valoda bija latviešu. Tā kā tas bija norādīts arī manā studiju līgumā, man kā rezidentei oficiāli nedrīkstēja pieprasīt krievu valodu. Tomēr, ak vai, kā kolēģi rezidentūras laikā mani par to zākāja! Aizrādīja, ka tā jau nevar, ka vajag mācīties, ka valodas ir bagātība, vilka uz zoba, kaunināja un apsmēja. 

Pašmācības ceļā esmu nedaudz apguvusi medicīnisko krievu valodu, un es neiebilstu runāt krieviski ar ļoti veciem pacientiem, kam ir demence, termināli stāvokļi utt. Tomēr es negribu runāt krieviski regulāri, jo es nespēju pildīt savus darba pienākumus krievu valodā, es nevaru detaļās izskaidrot visas nianses par slimību un ārstēšanu krieviski.

Latviešu ārsti Latvijā ir nostādīti šausmīgā stāvoklī: mans pienākums un mana karstākā vēlēšanās ir palīdzēt cilvēkiem. Hipokrāta zvērestā tas arī ir teikts – man nav tiesību pacientus šķirot pēc viņu tautības, rases, dzimuma. Tomēr man uzspiež mācīties krievu valodu, lai es varētu apkalpot pacientus Latvijā.

Esmu jau 10 gadus savas dzīves atdevusi medicīnas studijām, un man tagad nav laika meklēt krievu valodas kursus. Darbadevēji pieprasa krievu valodu, bet neviens nepiedāvā apmaksāt mācības. Es arī neuzskatu, ka 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas latviešiem Latvijā joprojām būtu jāmācās krievu valoda.

Es saprotu kolēģus, kas savās privātajās pieņemšanās runā ar pacientiem krieviski – diemžēl Rīgā ir vairākums krievu, un, lai nopelnītu, ir jāņem visi pacienti. Tomēr esmu ievērojusi, ka pie tiešām izciliem speciālistiem krievi pēkšņi spēj runāt latviski – redziet, tas viss ir attieksmes jautājums!

Mazie bērni nav vainīgi

Vēl trakāka situācija ir pediatrijā – mazie bērni nav vainīgi pie tā, ka vecāki nerunā latviski un ka bērniem dārziņā un skolā nemāca latviešu valodu. Es gribu palīdzēt šiem mazajiem pacientiem, bet es nevaru tekoši izteikties. Un trakākais ir tas, ka bērna vecāki kļūst agresīvi, ja tu nerunā krieviski. Bērnu slimnīcā diezgan bieži bija jāsauc apsardze vecāku dēļ, kas sāk trakot, jo nav ar kaut ko apmierināti.

Kāpēc valsts nevar noteikt konkrētu politiku – ja persona grib saņemt valsts apmaksātus veselības pakalpojumus, šie pakalpojumi tiek sniegti tikai latviešu valodā? Tas palīdzētu tiem ārstiem, kas nezina krievu valodu vispār vai arī nespēj to lietot pilnvērtīgi.   

Līdzīgi kā Vācijā un citās valstīs slimnīcām jāpiesaista tulki vai arī jālūdz pacienti nākt kopā ar tuviniekiem, kuri māk valsts valodu. Vēl ir iespēja apzināt slimnīcā tos ārstus, kuri pārvalda dažādas svešvalodas. Tos tad attiecīgi piesaista pacientam, kurš nerunā valsts valodā.

Tomēr tā nedrīkst būt norma, ka katrs krievs aiz ieraduma vai spītības drīkst pieprasīt apkalpošanu krievu valodā! Mēs, jaunie ārsti, esam uzauguši brīvā Latvijā, mums krievu valodu skolā vairs nemācīja! Mēs studējām latviešu valodā. Ar kādām tiesībām no mums tagad prasa pārvaldīt krievu valodu?

Kādēļ ir jāmoka ārsti? Es jebkurā brīdī varu sakravāt koferi un aizbraukt prom uz Vāciju, bet šeit ir mana zeme, manas mājas – es gribu palikt šeit un turpināt strādāt par savu smieklīgo aldziņu. 

Es gribu, lai visi politiķi dzird – tieši valodas politika ir tā, kas ārstiem sagādā lielāko stresu darbā! Trakākais ir tas, ka ne jau pensionāri ir agresīvākie, – agresīvākie ir jauni cilvēki. Nāk uz obligātajām veselības pārbaudēm, plāno strādāt valsts iestādēs vai kapitālsabiedrībās, prot latviešu valodu, bet pieprasa man runāt krieviski.  

Daudziem krieviem šķiet, ka tas, ka viņi maksā, nozīmē, ka ārstam ir jāizklājas viņa priekšā un jādanco pēc viņa stabules. Ja tu to nedari – sūdzības seko. Man vizītes laikā nebūtu jāstrīdas ar pacientu par valodas lietojumu. Tas bojā ārsta un pacienta attiecības. Ir pacienti, kas ienāk kabinetā un uzreiz sveicinās krieviski, un, kad es atbildu latviski, uzreiz kļūst uzvilkti, turpina bērt krieviski un ir ļoti neapmierināti.

Vai viņi būtu tik neapmierināti Vācijā, ja ārsts nespētu atbildēt krieviski? Atbilde ir  – nē! Jo daudzi krievi neciena Latviju.

Ir atšķirība – tie, kas ir normāli, saprātīgi cilvēki, tie runās ar mani latviski. Ja kaut ko nesapratīs, vai nevarēs pateikt, izmantos krievu valodu – un ar šādiem cilvēkiem man nav problēmu. Bet lielais vairums ir tautā sauktie vatņiki, kas ir agresīvi, uzbrūkoši un ikdienā ārstiem izraisa nenormālu stresu. 

Katastrofālā valodas situācija slimnīcās

Rīgas slimnīcās ir pieņemts personāls, kas runā tikai krieviski. Slimnīcās valda reāla katastrofa valodas ziņā – man ir kauns par vadītājiem, kas to nespēj sakārtot. Kādā brīdī personāla nespēja saprasties valsts valodā apdraudēs pacientu drošību!

Kā var būt situācija, ka medmāsa nāk pie latviešu ārsta ar jautājumiem par pacientu aprūpi un runā krieviski? Un sūdzas, ka esot daži rezidenti – latviešu un ārzemju studenti, kuri slimnīcā runā latviski!

Kā drīkst pieņemt darbā medmāsas, kas nerunā valsts valodā vai runā ļoti slikti? Turklāt pret jaunajām māsām tiek izveikts terors – ja viņas nemāk krieviski, tad par viņām ņirgājas un apceļ. Ja nodaļā ir kaut vai tikai viena krievu medmāsa vai virsmāsa, visam personālam tiek pieprasīts runāt krieviski. It kā Latvija joprojām būtu krievu okupācijā!

Ko māca ārstiem?

Palasiet Latvijas ārstniecības profesiju prakses standartus. Pienākumi un uzdevumi: Svešvalodu zināšanu pilnveidošana. ”Brīvi pārvaldīt vismaz vienu svešvalodu un sarunu līmenī vēl vienu svešvalodu.”

Pavisam nesen šajā dokumentā bija minēts, ka jāzin reģionā izplatītākā svešvaloda (kas ir krievu), tomēr tagad šo punktu ir izņēmuši.

Kad jauns ārsts atver savu praksi, Veselības inspekcija nāk uz pārbaudi un pārbauda, vai ārsts zina papildu svešvalodu – krievu valodu?

KĀPĒC? Reāli vienīgā valoda, kas būtu jāzina, ir angļu. Angļu valodā ir visa jaunākā medicīniskā informācija, publikācijas utt.

Vecajiem ārstiem būtu jāiet mācīties angļu valodu, nevis jaunajiem jāspiež apgūt krievu. Esmu bijusi semināros Rīgā, kur lielais vairums ārstu nerunā angliski un ārzemju pasniedzējs, kurš runā abās valodās, tiek lūgts pāriet uz krievu. Kauns! 

Tālāk – vēl viens piemērs – izvilkums no Mākslas terapeita profesijas standarta: 
3.22. jāmāk vismaz divas svešvalodas saziņas līmenī; 3.23. valsts valoda.

Ievērojiet, ka valsts valodas prasmes seko aiz svešvaldu zināšanām. Tā tas nedrīkstētu būt!

Likumam jāaizstāv latviešu ārsti
    Ir grūti. Ir reāli grūti iet uz darbu un skaidroties, kāpēc es savā valstī strādājot sazinos valsts valodā. Ir reāli briesmīgi, ka laikā, kad man ir jāapgūst ļoti daudz jaunu prasmju, tā vietā, lai ārsti palūgtu pacientiem - runājiet latviski, es tieku faktiski apsmieta par to, ka nerunāju krieviski.

Mani atlaist valodas nezināšanas dēļ nevar, bet mana izglītības kvalitāte tā dēļ krīt. Un te ir jautājums: vai man norīt krupi – mācīties un runāt krieviski, lai varētu pienācīgi praktizēt savu profesiju, vai turpināt pastāvēt par savu pārliecību un sagādāt sev nenormālu stresu?

Vēl ir trešā opcija – aizbraukt. Bet to es negribu darīt. Man nav vairs daudz palicis, lai pabeigtu rezidentūru, bet pēc tam mani gaida privātprakse. Tad gan – neviena vārda krieviski!

Es zinu, ka cietīšu no tā. Es zinu, ka dabūšu viesoties dažādās institūcijās sakarā ar pacientu sūdzībām. Tā tas diemžēl, notiek. Jo mūsu ārstniecības likums ir uzrakstīts ļoti atvērti – pacientam jāizskaidro viņam saprotamā valodā. Ar to es saprotu, ka nevajag lietot latīņu terminus sarunā ar pacientu, ka 5 gadus vecam bērnam ir jāsaka “Puncītis, kājiņa, pirkstiņš”… nevis “Kuņģis, lielais liela kauls un īkšķa trešā falanga”.

Bet citiem to tīk interpretēt kā pavēli runāt ar krievu pacientiem krieviski.

Tā tas nedrīkst turpināties! Ir jābūt jauniem likumiem, kas beidzot aizstāv latviešu ārstu tiesības Latvijā praktizēt savā valodā!

Pārpublicēts no https://runalatviski.latvijai.lv/

An error has occured