Iesaki rakstu:

Saeimas deputāti apzināti ignorēja Satversmes tiesas norādes tās iepriekšējos spriedumos attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt tās iedzīvotājiem minimālo sociālo atbalstu. Es nevarēju samierināties ar šādu tiesisko nihilismu un iniciēju jaunas lietas izskatīšanu tiesā. Tādējādi Satversmes tiesa jau otro reizi atzina, ka normas, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas kārtību, neatbilst Satversmei. Šis spriedums ir uzskatāms par dzelteno brīdinājuma kartīti parlamentam.

Satversmes tiesa 2022. gada 22. augustā ierosināja lietu par normu, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas kārtību, neatbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, kā arī uzaicināja Saeimu līdz 2022. gada 24. oktobrim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.

 

Saeima savā atbildes rakstā Satversmes tiesai argumentēja, ka trūcīgajiem iedzīvotājiem garantētais ienākuma sliekšņa pabalsts nav vienīgais ienākums, bet ir pieejami daudz un dažādi sociālā atbalsta mehānismi, piemēram, mājokļa atbalsts, pašvaldību sniegtais atbalsts un Eiropas atbalsta pārtikas un pamata materiālā palīdzība, kā arī vēl citi atbalsta veidi, kas esot jāvērtē reizē ar garantētā minimālā sliekšņa sniegto materiālo atbalstu.

Tiesas sēde un lietas izskatīšana bija plānota gandrīz gadu pēc pieteikuma iesniegšanas. Pa šo laiku atbildīgā ministrija kopā ar parlamentu mēģināja labot likumu, lai izvairītos no tiesas. Saeimas advokāts pieprasīja izbeigt lietas izskatīšanu, uzskatot, ka pieteikuma būtība ar šiem labojumiem ir izsmelta. Es kā pieteikuma iesniedzējs lūdzu tiesu turpināt šo lietu.

Gatavojoties Satversmes tiesai, mēs redzējām, ka maznodrošināto un trūcīgo personu dzīve kopš 2020. gada ne tikai neuzlabojās, bet pēdējo gadu laikā ir pat strauji pasliktinājusies. Tieši vistrūcīgākie iedzīvotāji vissmagāk izjūt pārtikas un mājokļa izdevumu palielināšanos. Tāpēc uzturēju spēkā prasību atzīt par Satversmei neatbilstošām gan apstrīdētās normas, gan jaunās – labotās – normas.

Ko secināja Satversmes tiesa?

Garantētais minimālais ienākumu slieksnis ir mazāks par iztikas minimuma pārtikas grozu un nesedz pat pārtikas izmaksas, nemaz nerunājot par citām personas pamatvajadzībām.

Satversmes tiesa savos iepriekšējos spriedumos vairākkārt jau ir atzinusi, ka valsts pienākums ir nodrošināt tās iedzīvotājiem minimālās pamatvajadzības – pārtikas, apģērba, mājokļa, medicīniskās palīdzības, pamatizglītības un citas.

Atbilstoši 2020. gada grozījumiem likumdevējam bija tiesības, bet ne pienākums pārskatīt minimālo ienākumu slieksni biežāk nekā vienu reizi trijos gados. Minimālais ienākumu slieksnis varēja tikt noteikts, ņemot vērā piecus gadus vecus vai pat vēl vecākus datus par ienākumu mediānu, tādēļ noteiktais slieksnis neatbilst sociālekonomiskajai realitātei.

Arī pārskatīšana reizi trijos gados nesasniedz mērķi panākt tā atbilstību personas sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība, kas nozīmē trūcīgo personu stāvokļa pasliktināšanos un ienākumu nevienlīdzības pieaugumu.

Likumdevējs ir noteicis atbalsta pasākumus atsevišķu pamatvajadzību nodrošināšanai minimālā apmērā, tomēr nevar atzīt, ka ikvienai trūcīgai personai būtu pieejams visu tās pamatvajadzību apmierināšanai pietiekams atbalsts. Līdz ar to jaunajās apstrīdētajās normās paredzētā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina ikvienai trūcīgai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

Satversmes tiesa ar savu spriedumu ne tikai apstiprināja manas bažas par to, ka likums neatbilst Satversmei, bet arī norādīja uz paviršu, nesistemātisku pieeju trūcīgu cilvēku atbalstam un kontrolei. Šis spriedums atspoguļo reālo situāciju – Latvijas iedzīvotāji nevar izdzīvot tajā sociālās drošības sistēmā, kuru uzbūvējusi Labklājības ministrija. Jo īpaši smagas sekas uz iedzīvotāju labklājību tas var atstāt šobrīd – strauji pieaugošās inflācijas un dzīves dārdzības apstākļos.

Satversmes tiesas spriedums ir nopietns vēstījums Saeimai, ka likumdevējam ir jāievēro labas likumdošanas princips, jāņem vērā jau iepriekšējie Satversmes tiesas secinājumi. Tāpat Satversmes tiesa brīdina, ka, turpmāk nosakot sociālās palīdzības minimumu, valstij ir jārīkojas cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa un ilgtspējīgas valsts principa tiesiskajā ietvarā.

Vai cīņa ir uzvarēta?

Cīņa, lai nodrošinātu Latvijas trūcīgo iedzīvotāju tiesības, būs uzvarēta tikai tad, kad likumdevējs pieņems jaunu – kvalitatīvu – likumu. Satversmes tiesa tam ir devusi laiku – vienu gadu. Valsts atbalstam ir jābūt pamatotam, atbilstošam situācijai, nevis acu aizmālēšanai.

Tāpat manā ieskatā Saeimai jāņem vērā, ka vēl ir arī citi pabalsti, kas nenodrošina cilvēka pamatvajadzības situācijā, kad viņš pats nevar par sevi parūpēties. Ir jāpārskata arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts un minimālās pensijas apmērs. Arī šie pabalsti ir jāpārskata regulāri, lai tie atbilstu aktuālajai sociālekonomiskajai situācijai un nodrošinātu šīm personām cilvēka cienīgu dzīvi. Jo īpaši svarīgi tas ir šobrīd, kad strauji aug cenas pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem.

Ievērot Satversmes tiesas spriedumu parlamentam ir pienākums – kā ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Parlamenta pienākums ir noteikt garantētās tiesības ne tikai uz papīra, bet arī reālajā dzīvē. Tā ir deputātu atbildība, ko tie jau divas reizes neizpildīja. Vai Saeimai tas izdosies arī trešo reizi?

An error has occured