Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien Latvijas Saeima izskata, manuprāt, Latvijas valsti apkaunojošāko likumprojektu pēdējo gadu laikā. Tiek gandrīz vārds vārdā atjaunots Latvijas PSR Kriminālkodeksa 183.1. pants 1965. gada redakcijā “Par apzinātu neslavas celšanu, nolūkā graut pastāvošo iekārtu”.

Ir spēle - atrodi atšķirības. Lūk, viena Krimināllikuma panta redakcija: “Par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiskā izplatīšanā, traucējot cilvēku mieru, iestāžu, organizāciju darbu - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem...”, un otra: “Par sistemātisku apzināti melīgu izdomājumu, kuri ceļ neslavu padomju valsts un sabiedriskajai iekārtai, izplatīšanu mutiski, kā arī rakstveidā, drukātā vai citādā formā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem...”

Kā redzam, vienīgā atšķirība ir tā, ka vienā redakcijā “melīgie izdomājumi”, par kuriem jāliek cietumā, “ceļ neslavu padomju valsts un sabiedriskajai iekārtai”, bet otrā “traucē cilvēku mieru, iestāžu, organizāciju darbu”. Tas, ka šie grozījumi Krimināllikumā tiek pieņemti tikpat kā bez nopietnas sabiedrības pretestības, liecina, ka demokrātijas izpratnes līmenis ir ievērojami zemāks, nekā šķita vēl pirms gada. Tas nav būtiski mainījies pēdējo 50 un vairāk gadu laikā.

Acīmredzami pandēmija kā tāds cunami vilnis noslaucījusi daudzas agrākās smilšu pilis (iedomas) par cilvēku jau sākotnējo vēlmi dzīvot brīvībā un demokrātijā. Izrādās, ka tās ir bijušas ilūzijas. Izrādās, sabiedrības viedokļu līderiem nav nekas pretī ierobežot citādi domājošo iespējas paust savas “aplamības”. Pat ar krimināltiesiskām metodēm. Labākajās Višinska jurisprudences tradīcijās viņi ir gatavi mest cietumā tos, kuri, viņuprāt, melo. Plānais civilizētības slānītis atlūp no cilvēku primitīvās būtības neiedomājami strauji un viegli.

Protams, konkrētie grozījumi tiek pasniegti “modernā” tiesiskuma mērcē. Kā nepieciešams instruments sabiedrības kopējā labuma aizstāvībai. It kā kādreiz būtu bijis citādi. It kā pie boļševikiem vai nacistiem likumi tiktu pieņemti sabiedrības kopējam sliktumam. Arī tur viss tika darīts vispārējam labumam, un to nekad nedrīkst aizmirst.

Tāpēc nevajag sevi mānīt, ka likums patiesībā jau tiek pieņemts labiem nolūkiem. Visticamāk, ar šiem “labajiem nolūkiem” tiek saprasta vēlme iegrožot tādus kā Gobzems, jo dažādus pļaviņus tiesāja arī līdz šim, bez visiem jaunajiem pantiem. Nav šaubu - šis Krimināllikuma pants tiks piemērots selektīvā kārtā tikai pret sistēmai nevēlamām personām.

Viens no likuma kvalitātes indikatoriem ir tā piemērošanas nenovēršamība. Šajā sakarā jāatzīmē, ka daudzi šo grozījumu pretinieki sociālajos tīklos publicē it kā asprātīgus ierakstus, ka tad jau arī valdības solījumu nepildītājus vai pat laika prognozētājus varēšot krimināltiesiski vajāt. Diemžēl šīs “asprātības” tikai lej ūdeni uz Judina/Bordāna dzirnavām. Tāpat kā aicinājumi sūtīt Latvijas Radio galveno redaktori Anitu Braunu uz cietumu par “Tukuma dedzināšanas” viltus ziņu izplatīšanu. Kāpēc?

Tāpēc, ka šīs iebildes ir viegli gāžamas. To arī Judins dara un ar morālā pārākuma sajūtu sejā iebilst: ne jau par viedokļiem kādu sauks pie atbildības, bet gan par apzināti nepatiesiem faktiem un izdomājumiem. Brauna jau sākumā nezināja, ka dedzināšanas lieta ir melīga. Arī solījumus nepildošais koalīcijas politiķis vai, vēl jo mazāk, Toms Bricis laika ziņās taču nepateica neko apzināti nepatiesu.

Līdz ar to Judina atrunas pirmajā brīdī skan pārliecinoši. Politiķis var viegli pateikt, ka bija domājis solījumus pildīt, bet, nu, nesanāca. Brauna labticīgi noticēja tam, kam gribēja noticēt, un arī Bricis ne jau apzināti meloja, dodot nepareizu laika prognozi. Likuma bīstamība neslēpjas tā izmantojuma plašumā, cik tieši tā izplūdušajā, staipāmajā būtībā.

Problēma ir tā, ka formāli šie grozījumi var likties juridiski korekti, bet prakse nav teorija. Tur uzreiz parādās plašas manevra iespējas. Advokāts Andrejs Zvejsalnieks tviterī norāda, kā tas varētu izskatīties praksē: “Drīz pret jebkuru nepareiza viedokļa paudēju varēs uzsākt krimināllietu, izņemt visus datorus, likt trīs reizes nedēļā atzīmēties policijā, būt mājās no 22.00 līdz 6.00, ierobežot strādāšanu, atstādināt utt. Ja paveiksies, pēc pieciem gadiem lietu varbūt izbeigs, varbūt nē. Skaisti...”

Kad pieminēju neapdraudētos politiķus, apzināti norādīju - koalīcijas politiķus, jo pret opozīcijas politiķiem jau būs cita mēraukla. Politiķi ir pieraduši runāt daudz un dažkārt arī daudz nedomājot. Viņiem tāds darbs - daudz izteikties. Īpaši tad, ja esi redzams politiķis ar zināmām ambīcijām. Un šeit jaunajiem Andreja Januarjeviča mantiniekiem parādās plašas iespējas, jo šiem pantiem jau sākotnēji paredzēts selektīvas izmantošanas statuss. To vienīgā, uzsveru, vienīgā funkcija ir apklusināt, ierobežot tiesībās nevēlamas personas. Nevis kuru katru; nevis to, pret kuru tiesībsargājošās iestādes ir labvēlīgi noskaņotas, bet tikai un vienīgi to, kurš politiska vai cita mērķa dēļ “jānovāc no trases”.

Var rūpīgi pārbaudīt katru šīs personas izteikumu, katru ierakstu sociālajos tīklos un atrast tajos apzinātas nepatiesības. Pēc tam šīs nepatiesības sasaistīt ar kādu juridiski nekorektu darbību, un “lieta” gatava. Ja ar to nepietiek, var aizbraukt pie austrumu kaimiņiem pieredzes apmaiņā. Viņiem tur šādas lietas pret opozicionāriem tiek “ceptas” steriem.

Šī padomju laiku kriminālkodeksa pantu “atgriešana apritē” kārtējo reizi liecina, ka, apmetot plašu loku, atgriežamies sev ierastajā gultnē. Ne pārāk tālu no tā, kas jau šobrīd darās Putina Krievijā. Man nav ne mazākās ilūzijas, ka kāds no grozījumu atbalstītājiem varētu pārdomāt un pārstāt ticēt tam, ko pats sev iestāsta un kam grib ticēt.

Tas, ka ikviens likums, kurš palīdz varai un apgrūtina opozīciju, tikai veicina varas tālāku deģenerāciju, maz kuru interesē. Tāpat kā nojausma, ka runu kriminalizācija pazeminās vārda brīvības līmeni sabiedrībā. Likumdevējus tas acīmredzami neinteresē. Šobrīd to vienīgā interese ir maksimāli iecementēt iegūto varu. Un pēc tam kāds vēl apvainojas, ja Latviju nosauc par Austrumeiropas valsti vai, vēl trakāk, par bijušo PSRS republiku. Ziemeļvalsts, saproties! Sagribējuši.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

An error has occured