Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Temps, kādā pagājušajā nedēļā tika lēkāts pa tā sauktajiem premjera boksiem – izmantojot Pirmās formulas terminoloģiju –, nekādi neatbilda Latvijas politiskās elites rāmajai ikdienai. Iespējams, tāpēc, ka aiz muguras bija atstāti atvaļinājumi un kaut ko patiešām vajadzēja darīt, bet – varbūt tas ir saistīts ar Jaunās vienotības jauno taktiku. Proti – nekāda apdomas laika! Kas grib, tie nāk, kas domā – tie paliek novītušajā ceriņu krūmā.

Krišjānis Kariņš vēl nebija paspējis izgludināt bikses, lai nestu uz pili iesniegumu par demisiju, bet viņa partija jau grūda uz priekšējām rindām Eviku Siliņu. Tik straujas kustības politiskajā veikalā varbūt savulaik bija tikai Jurim Bojāram, kad vajadzēja iestumt Vairas ratiņus…

Varbūt tieši šis ātrums vēl nav ļāvis tā mierīgi, vēsi novērtēt premjera kandidātes Siliņas kvalitatīvos rādītājus, neskaitot feministu klaigas, ka “viņa nav nekāda Zatlera meitenīte”, un skaitot lietišķās etiķetes ekspertus, kas piesējās labklājības ministres kleitai ar melno jostu.

Līdzsvaram gribēju piemest uz pretējiem svaru kausiem “Zatlera puisīti” – nu jau prezidentu Edgaru Rinkēviču –, taču tas neatbilst vēstures patiesajai gaitai. Drīzāk ir tā, ka viņi visi – zatlerieši, olšteinieši, meitenes – ir Rinkēviča puisīši un meitenītes, jo tas ir Edgara plāns, kas toreiz sākās ar Saeimas atlaišanu.

Kad runājam par Eviku Siliņu, tad viņu noteikti var saukt par Rinkēviča politisko izstrādājumu, kur visa pamatā ir gudrība, viltība un pacietība.

Vārdu „intrigas” speciāli neliku aiz komata, jo tas ir pašsaprotami. Ne jau velti Rinkēvičs par ārlietu ministru kļuva kā bezpartejiskais, sagaidot, kad viņa apstāvētie reformisti izčākst kā partija, lai pēc tam veikli uzņemtos komjauniešos, proti – Vienotībā. Bet meitenes – kā dzied tajā krievu filmā –, bet meitenes pēc tam…

Pirms Evika Siliņa izdomā apkampties ar reformistiem, viņa ir zvērināta advokāte. Un vienīgais izskaidrojums, kāpēc viņai būtu sava juridiskā prakse jānoliek malā par labu politikai, varētu būt saistīts ar ģimenes lietām. Viņas vīrs arī ir advokāts, un, kā smejies, – ja abi lauleņi ir advokāti, tad pastāv risks, ka agrāk vai vēlāk viņi viens otru iesēdinās.

Tas, ka Evika ir ieguvusi labu izglītību, nokārtojusi jau minētās profesijas sertifikāciju un dzemdējusi trīs bērnus – tādu numuru vāji cilvēki nedabū gatavu. Sēdot pie koalīcijas sarunu galdiem, iespējams, partijas “Vienotība” biedre Siliņa pie sevis daudzkārt ir pasmaidījusi – sak, ko jūs tur pretējā pusē pirkstus mētājat, pamēģiniet ar trīs sīkajiem iziet cauri lielveikalam, kur divi no viņiem parasti nogāžas zemē, dauza kājas un pieprasa citas krāsas kinderolu. Lūk, tā ir sarunu pieredze, nevis jūsu kaķīšu dzirnaviņas ar melnajiem runčiem un eža kažociņiem.

Kas attiecas uz pacietību: 2011. gadā, 2014. gadā un 2018. gadā Evika Siliņa mēģina tikt iekšā Saeimā, bet – nesanāk. Tiesa, pie politiskā katliņa viņai ļauj rosīties, jo – ja vien neesi piedzēries – pie šiem galdiem aicina arī ierindniekus, kam vēlēšanās nepaveicās.

Tas izskatās apmēram tā – štata vai ārštata vieta kādā no ministrijām padomnieka statusā. Evika sākumā ir pie iekšlietu ministra Kozlovska ārštata, pēc tam – štata padomniece juridiskajos jautājumos. Bet no 2013. gada līdz 2019. gadam – šajā pašā ministrijā viņa ir parlamentārā sekretāre jeb otrais politiski svarīgākais cilvēks nozarē. Otrā – aiz ministra Kozlovska. Arī Kariņa pirmajā valdībā viņai ir šis pats statuss, tikai jau – premjera paspārnē. Bet to, ka Krišjānis, veidojot savu otro kabinetu, viņai uzticēs kādu no ministrijām – tas jau ir izteikts partijas plāns. Partija viņu virzīja uz šiem godiem apzināti – ar stulbeņiem vai garāmgājējiem tā nedarītu…

Tagad par rēgiem un skeletiem. Lai kā Evika Siliņa intervijā kolēģei Olgai Dragiļevai locījās, ka viņas amatam nekāda dižā loma iekšlietu sistēmas lielo lēmumu pieņemšanā un organizēšanā nav, citēšu Ministra kabineta iekārtas likumu: “Parlamentāro sekretāru izrauga ministrs, tam ir tiesības pārstāvēt ministru, dot rīkojumus ministrijas un to pakļautībā esošo iestāžu amatpersonām.”

Parlamentārais sekretārs var iesniegt priekšlikumus par grozījumiem likumprojektos vai Saeimas lēmumu projektos. Un šādus priekšlikumus var atcelt tikai… ministrs. Un vēl piebildīšu – par šo parlamentārēšanu ministrijā maksā ļoti labu algu.

Pieņemsim, ka Evika darba dunā norobežojās no jūtīgām tēmām. Bet – viņai nekādi neizdosies iestāstīt, ka viņa Iekšlietu ministrijā ir norobežojusies no konkrētiem darba gadiem. 2013-2019. Tas ir bijušā KNAB darbinieka Jura Juraša laikmets, kad valsts kārtības un drošības struktūrās notiek ārkārtīgi daudz neskaidru lietu un manevru, ko tautā sauc par cīņu ar korpuciju, bet noteiktās aprindās, kas šo šī ārprāta šķērsgriezumu lasa un tulko bez saules brillēm, – par pasūtījumu galdu ar zelta kājām. Tas ir laiks, kad savu materiālo interesi grib apmierināt kādas paaudzes Policijas akadēmijas absolventu loks, kas izmanto visas operatīvās iestrādnes un sakarus, arī radniecību un pazīšanos, lai veidotu savu Mentu Republiku ar konkrētiem izcenojumiem.

Tas nav par valsti, tas ir par kabatu, izmantojot valsti. Kur te Evikai vieta? Šo dīvaino tīklu infrastruktūra paredz arī tādus personāžus un amatpersonas, kas… nedara neko. Kas mirkšķina acis vai – griež muguru.

Parlamentārā sekretāre Siliņa neredzēja, kā šajos gados tiek deformēta ideja par valsts robežas izbūvi? Viņa neredzēja un nesaprata, ka konkursos par celtniecību mēdz uzvarēt arī tādi, kas ziedo… vadošajai partijai? Nesaku, ka sliktie, bet – par interešu konfliktiem aizdomājieties, par korpuciju padomājiet… Viņa neredzēja, kādu neticamu rosību par šo pašu robežas jautājumu tiesisko sakārtošanu izpildīja viņas kolēģis Tieslietu ministrijā – parlementārais sekretārs Jurašs?

Ko Evika Siliņa varēja tādos brīžos darīt? Atgādinu, mēs runājam par zvērinātu advokāti, kas laikam taču politikā ienāca ar reformistu ideāliem. Ar tiem pašiem ideāliem, kas dedzināja Lemberga lelles krastmalā, bet padsmit gadus vēlāk pie koalīcijas sarunu galda – joprojām Lembergs… Nosacīti – tieši pretī Evikai Siliņai. Dzīvs. Zem galda – Juris Jurašs. Arī nosacīti. Bet – arī viņš tur ir! Dzīvs.

Premjera amata kandidāte saka, ka viņa pēc tā sauktās banku krīzes 2018. gadā esot ar abām rokām metusies Latviju izvilkt vai noturēt pie tās slavenās moneyval konstrukcijas, ka esot paveikts, gluži vai neticamais. Ne vienatnē – kopā ar kolēģiem. Pieņemsim, ka tā bija. Latvijas tautsaimniecībai no tā – kāds labums? Kāds labums Latvijas sabiedrībai?

To, ka Evika Siliņa pieskatīja, lai viss būtu ierēdnieciski pareizi, neko nepasaka par jēgu Latvijas valsts labā. Vai atgādināt par kādu Starptautiskās šķīrējtiesas prāvu, kurā viens krievu finansists grib piedzīt no Latvijas valsts naudu par it kā veiktajām investīcijām. Premjera parlamentārā sekretāre taču labi zina, ka šo krievu konsultē Jurašu ģimene un ļoti ietekmīgs ierēdņu loks. Neslēpjoties! Kas konsultē Valsts kanceleju, kam būtu jāizstāv Latvijas intereses? Kāpēc premjera birojs, kurā parlamentārā sekretāre nav pēdējais cilvēks – otrais, ja esam precīzi –, partijas disciplīnas vārdā pie šī jocīgā gadījuma uzvedas, maigi izsakoties, pasīvi?

Ja Evika nesaprot, par ko ir runa, vai nav tā, ka viņas virzīšana par premjeri tieši iederas šīs pasivitātes tehniskajā nobeigumā.

Ja nesaprot, tad viņai aiz muguras pastrādās tie, kas ne tikai saprot, bet jau sen visu sarunājuši. Tā ir Kariņa pirmā un otrā valdība, kas tādu pašu ļenganumu demonstrē arī energoresursu politikas jautājumos – kur Evikai Siliņai ir balss un tiesības. Bet energoresursi – tas ir piektās kolonnas mersedess! Tās pašas piektās kolonnas, kas ir sagrābusi kontroli Latvijas iekšlietu un drošības struktūrās. Visa pilsēta to zina, Evika Siliņa to nesaprot? Esot piecus gadus blakus iekšlietu ministram un četrus – blakus premjeram?

Ja viņa nesaprot, ko šajā valstī dara Juraši ar draugiem, ja viņai nav laika izsekot visām viltībām, ko politiskajām amatpersonām aiz muguras zīmē mentu grupējumi, tad viņai būs ļoti grūti, piemēram, izsvērt – ko darīt ar tāda Sergeja Lomakina lietu, kas iekļauts Latvijai nevēlamo personu sarakstā? Krievu naudrausis, kam it kā Latvijā pieder viens futbola klubs, kas it kā esot Kipras pilsonis – bet runā, ka šis statuss jau esot anulēts – kas savulaik taisījis lielas veikalu ķēdes Putina Krievijā, paliekot parādā miljoniem dolāru bankai, kas arī saistīta ar Putinu… Izsludināts meklēšanā Krievijā par naudas mahinācijām vai krāpšanu, bet – aizmirsts…

Spējat noticēt, ka šādi cilvēki mūsu dienās tiek Krievijā aizmirsti un pēkšņi – ir Latvijas rezidenti? Par laimi Valsts drošības dienesta ziņojums par šo personu ir tapis ārpus jurašveidīgo ietekmes, tāpēc tas nepakļaujas korporatīvajai pārskatīšanai. Teju, teju – Lomakinam ir variants atbrīvoties no “melnā saraksta”. Rīgā runā, ka krievs gaidot labvēlīgu politisko kontekstu. Piemēram – jauno valdību…

Ko darīs Evika Siliņa šajā jautājumā, ja tiks ievēlēta par premjeri? Ir varianti. Piemēram, pavaicās vīram, kas kā zvērināts advokāts sabiedriskā kārtā darbojas arī… vienā no Latvijas Futbola federācijas komisijām? Ir aizdomas, ka krietnais kareivis advokāts Aigars Siliņš, par nevēlamo Lomakinu ir dzirdējis… Nu, re – domājams, ar šo mēs tiksim galā atbilstoši Latvijas interesēm. Ja vien juraši un sozinovi jau nav visu paspējuši sakārtot pirms tam.

Vai potenciālajai premjerei arī būs savs parlamentārais sekretārs? Lūk, te sāpe… Varētu iztikt bez, tā var darīt, bet – septiņi stabi mēnesī tad tiek dzīti garām partijas kasei.

Atceraties to dienu, to mirkli, kad Kariņš teicās – viss, man pietiek premjerēt. Vienā pusē Kariņam stāvēja Evika Siliņa, otrā… Ja Arvils vada “Vienotību”, ir pilnīgi neticami, ka viņš šo shēmu ir izdomājis, lai pats ietu pa grāvja maliņu… Nē, nu – ies, viņš ies, cits jautājums – kas paliks grāvī? Kas visa beigās paliks tur lejā…

Puisītis atkal ir izvēlējies meitenīti?

An error has occured