Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šajās dienās grāmatu veikalu plauktos nonāks Armanda Pučes grāmata “Aprakt dzīvu pie karatāvām”. Dokumentāls gadījums, kad tika aizturēta viena no Latvijas valsts augstākajām amatpersonām. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Tas nebūs stāsts par kādu godīgu vai negodīgu cilvēku, vai tiem, kas viņam apkārt, bet - par valsti kopumā. Par veidu un metodi, par godu un prātu… Iespējams, par nodevību. Droši - par krāpšanu. Nepārprotami - par korupciju. Pārliecinoši - par karātavām un tai blakus izrakto bedri, kas kādu gaida… 

Fragments no grāmatas “Aprakt dzīvu pie karātavām”

Cīņa par “Sberbank” struktūrvienību Ukrainā bija tik principiāla, ka tā izgaismoja Krievijas sazaroto ietekmes aģentu tīklu visā Eiropā. Ukraiņu speciālie dienesti paveica labu darbu, lai visus šos mēģinājumus, uzdodoties par nevainīgiem brīvās pasaules jēriem, nocirstu... “Norvik Bankas” parādīšanās starp ukraiņu “Sberbank” preciniekiem arī bija no šīs pašas planētas.

2017. gada sākumā pie Ukrainas valdības griezās vairāki vietējie oligarhi, kas apgalvoja, ka iespējamais “Sberbank” darījums varētu notikt ar kādu no Eiropas Savienības valstu finanšu struktūrām. Tas būšot caurspīdīgs un drošs veikals, turklāt nākamie īpašnieki ir Anglijas valstspiederīgie. Turklāt viņi jau esot ar Krievijas “Sberbank” praktiski vienojušies par darījuma interesi no krievu puses – atliek tikai saņemt Ukrainas valdības un centrālās bankas piekrišanu.

Kad sākās rūpīgāka šīs shēmas pārbaude, izrādījās, ka galvenais dalībnieks šajā pārņemšanā ir Latvijas finanšu iestāde “Norvik Banka”, bet tā sauktie angļi bija divi krievu uzņēmēji – Grigorijs Guseļņikovs un Saīds Gucerijevs. Pēdējais nāca no ģimenes, kas kontrolēja vairākas lielās Krievijas naftas kompānijas, – tātad nekādu šaubu par Putina režīma rokaspuišiem.

Praktiski šajā darījumā “Sberbank” gribēja nevis atrast pircēju saviem nobloķētajiem aktīviem Ukrainā, bet gan aizstāt Krievijas intereses ar... Krievijas interesēm. Jeb, citiem vārdiem sakot, Kremlis rafinētā manierē būtu atguvis ietekmi pār šo Ukrainā nozīmīgo finanšu spēlētāju. 2017. gada 29. martā Latvijas ziņu aģentūra LETA vēstīja, ka “Ukrainas “Sberbank” plānots pārdēvēt par “Norvik Banku””…

Ziņu lentē tika aprakstīti arī citi nodomi, kurus Grigorijs Guseļņikovs bija izklāstījis radiostacijas “Eho Moskvi” žurnālistiem: ka darījums tikšot pabeigts līdz vasarai, ka Guseļņikovam piederēs 45 procenti akciju, bet Gucerijevam – 55 procenti, ka darījuma kopējā summa esot 130 miljonu dolāru un ka turpmāk Ukrainas “Sberbank” tikšot saukts par “Norvik Bankas” Eiropas nodaļu.

Speciālisti gan pabrīnījās, kāpēc Krievija ir ar mieru tik lēti pārdot bankas daļu, kuras aktīvu apmērs pārsniedza divus miljardus, ar vairāk nekā 150 filiālēm, turklāt daļa no samaksas tikšot segta ar kaut kādiem nekustamajiem īpašumiem Krievijā, taču citi norādīja, ka, iespējams, tas ir labākais, ko šobrīd no brīvā tirgus var paņemt. Vajadzēja taču rēķināties ar ierobežojumiem, ko Ukrainas puse diktēja. Bet te – viss skaidrs! Eiropas Savienības dalībvalsts banka un Anglijas pilsoņi – kā ukraiņi šādam pavērsienam var iebilst vai pretoties? Un tomēr – krievi Ukrainu neapmānīja.

2017. gada 24. aprīlī Ņujorkā vienā no kafijas pauzēm Ilmārs Rimšēvičs pasauca sāņus gan FKTK vadītāju Pēteru Putniņu, gan “Norvik Bankas” valdes priekšsēdētāju Oliveru Bromvelu un abiem izstāstīja, ka gaidāmais darījums ar ukraiņu “Sberbank” nevar notikt, jo Ukrainas puses rīcībā ir informācija, kas neko labu neliecina par tālāko perspektīvu. Bromvels uzreiz saprata, ka Rimšēvičs un Ukrainas centrālā banka būs nepārvarams šķērslis “Norvik Bankas” un viņu akcionāru plānotajos un lolotajos nodomos. FKTK šo darījumu neapstiprināja, tāpat kā to neizdarīja Ukrainas centrālā banka, atstājot Guseļņikovu un viņu atbalstošos shēmotājus zvērīgā niknumā.

Tik zvērīgā, ka pēc dažiem mēnešiem, sarunājis tikšanos ar Rimšēviču, Guseļņikovs sākumā centās izlūgties kaut kādu vispārēju ietekmes pagriezienu un soda naudas atlaidi par naudas mazgāšanu – sak, es taču saprotu, ka jūs varat to visu vērst par labu, ka jūs visu varat –, bet, saņēmis pieklājīgu atbildi par kārtību, kas Latvijas valstī ir jārespektē, bez kautrēšanās nošņāca: “Nu labi, tad es ar FKTK meitenēm pats visu sarunāšu...”

Par “FKTK meitenēm” jautājums joprojām paliek atklāts – ko tad īsti Guseļņikovs varēja sarunāt, vai viņam šajā struktūrā bija pakalpiņi vai sulaiņi? Varbūt tā bija bravūra, ko viņš Latvijas amatpersonu vējtveros demonstrēja ar pārliecinošu sejas izteiksmi – rupji blefojot? Tomēr ir pilnīgi iespējams, ka “Norvik Bankas” mēģinājumi iegādāties ukraiņu “Sberbank” varēja būt nevis apstākļu sakritība, bet gan Guseļņikova patiesā misija – kāpēc viņu savulaik iešūpināja, iefiltrēja Latvijas banku sistēmā. Naudas bankas pirkšanai un uzturēšanai jau viņam patiesībā nebija – tā tika aizņemta...

Arī leģenda, ka viņš nāk no Kremļa opozicionāram Navaļnijam pietuvinātām aprindām, ir diezgan vārga un nav izturējusi laika pārbaudi, jo praktiski visas darbības un saites, ko Guseļņikovs demonstrēja kā tā sauktais baņķieris, skaidri iezīmēja viņa noderīgumu Krievijas režīma negausīgajām un agresīvajām interesēm un nodomiem. Kad tie neizdevās, sekoja tiltu dedzināšana.

Guseļņikova un viņa grupas spēja noorganizēt starptautisko rezonansi Rimšēviča lietai, kurā bija sakārtotas dažādas melu piramīdas, ir tikai puse no atspēlēšanās metodikas. Otru pusi veidoja šī cilvēka sadarbība ar Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām, ar drošības iestādēm, kas paklausīgi un acīmredzami nostaigāja Guseļņikova īsajā pavadā. Vai pareizāk jāsaka – Latvijas spēka un ietekmes struktūras tika ļoti gudri izmantotas pret Latvijas valsti, kas tikai norāda uz Kremļa spalvainās rokas nepārejošo klātbūtni visos līmeņos.

Such a nice guy (cik jauks puisis – angļu val.)!” – tā Guseļņikovu raksturoja bijušais Vācijas izlūkdienesta šefs Augusts Hannings, piebilstot – ka tā sākumā izskatījies... Kā beigās sanāca? 2020. gada oktobrī “PNB Bankas” administrators vērsās pret Hanningu un bijušo NATO ģenerālsekretāru Andersu Fogtu Rasmusenu un vēl deviņiem bijušajiem bankrotējošās bankas padomes un valdes locekļiem, lai no viņiem piedzītu 32 miljonus eiro.

Tiesa piekrita apķīlāt vairākus atbildētāju aktīvus, tajā skaitā Rasmusenam piederošo īpašumu Dānijā un Hanningam piederošo māju Vācijā, kā arī abiem tika apķīlātas viņiem piederošās uzņēmumu daļas. Prasība solidāri vērsta arī pret bijušo bankas padomes priekšsēdētāju Grigoriju Guseļņikovu, vienīgi izrādījies, ka pašam Guseļņikovam no visas lielās turības pieder tikai kaut kādas daļas kādā Kipras uzņēmumā – 6 eiro vērtībā...

Hannings pamatoti norādīja, ka liela vaina par visu notikušo ir jāuzņemas Latvijas banku uzraugam – FKTK... Taču ilggadējais FKTK Juridiskā un licencēšanas departamenta direktors Gvido Romeiko intervijā Latvijas TV raidījumam “De Facto” atsaucās uz slepenību, ko nosaka lietas izmeklēšanas gaita, un neteica neko. Ērti.

Starp citu, Valsts policija savulaik izmeklēšanu šajā lietā nemaz nesāka, jo “netika konstatēts noziedzīgs nodarījums”. Tāda bija reakcija uz kāda anonīma trauksmes cēlēja ziņojumu 2019. gada jūlijā, kurš aprakstīja “PNB Bankā” notiekošos procesus un norādīja uz klajām nelikumībām. Cik divdomīga saspēle starp atbildīgajām institūcijām, ja vēl atceras, ka visus šos gadus, kopš Guseļņikovs bija apsēdis Rīgu, viņu konsultēja bijušais KNAB darbinieks Juris Jurašs, kurš vienlaikus bija arī Rīgas domes, vēlāk – Saeimas deputāts un Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs.

Jurašam piederošā SIA “Immunitas” vēl 2017. gada septembrī noslēdza līgumu ar “Norvik Banku” par konsultācijām ar likmi – 120 eiro stundā (plus PVN), kā arī 600 eiro komandējuma naudu dienā. Par šo naudu Jurašs apņēmās bankai sniegt “juridiskos un konsultāciju pakalpojumus tirgus un tā dalībnieku darbības izpētē”, kā arī “piedāvāt praktiskus risinājumus”.

Vai Jurašam bija kaut kāda loma Rimšēviča lietas uzbūvē? Ja ņem vērā, ka Jurašs ļoti labi zināja, kas atrodas KNAB noklausīto lietu arhīvos, viņa iesaisti nevar izslēgt. Pilnīgi iespējams, ka tā bija tikai konsultācija – kā paredzēja noslēgtais līgums –, taču Guseļņikovam neko vairāk arī nevajadzēja. Improvizēt viņš pats lieliski mācēja.

Dānijas laikraksts “Dagensblat” pēc “PNB Bankas” maksātnespējas fakta 2022. gada augustā izveidoja rakstu sēriju par notikumiem Rīgā, kur starp rindām secināja, ka viņu valstsvīrs Rasmusens kā tāds idiots sapinies ar krievu mafiju... Ar ko šajā stāstā pinās Latvija? Kad likvidējās a/s “Trasta komercbanka”, maz kāds pamanīja vai pievērsa uzmanību, ka viens no tās īpašniekiem ukraiņu miljonārs Ivans Fursins visus savus aktīvus pēc bankas apturēšanas pārveda uz Guseļņikovam piederošo “Norvik Banku”.

Kad 2021. gadā KNAB rīkoja izmeklēšanas eksperimentu, apkarinot Igoru Buimisteru ar ierakstu iekārtām un liekot viņam tikties un sarunāties ar Uģi Taboru, lai tādējādi iegūtu kaut kādus pierādījumus, ka pēdējais par Buimistera liecību maiņu samaksātu, nelaimīgais Latvijas eksbaņķieris kādā no tādām sarunām gluži neviļus izstāstīja, ka “tieši Ivans Fursins griežas pie manis, lai es ziņoju, ka Ilmārs Rimšēvičs ir izspiedis no manis naudu”.

Fursins blakus Guseļņikovam? Ļoti loģisks tandēms, ja zinām, ka par ukraiņu oligarhu dēvētais Ivans Fursins savulaik bija starpnieks starp krievu “Gazprom” un Ukrainas valdību, apkalpojot gāzes piegādes līgumus. Visās bijušajās PSRS republikās šī kārtība ar starpniekiem bija ļoti līdzīga, turklāt, kā likums, visos gadījumos starpnieki bija saistīti ar Krievijas drošības dienestu kā bijušās VDK jeb čekas turpinājumu...

An error has occured