Iesaki rakstu:

Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.

Viņi nav netīri, viņi nav apmāti. Viņi ir sakopti, skaidri un apņēmības pilni. Tie nav romantizēti kadrējumi no propagandas plakāta, – tās ir dokumentētas liecības par pretošanos, cieņu un pašcieņu. Patiesība mežā nebija skaidra tikai viņiem – tā tagad kļūst neērta mums.

Kāpēc šie vīri izraisa tik spēcīgu naidu arī šodien, pēc desmitgadēm?

Atbilde ir vienkārša un sāpīga: viņu eksistence ir dzīva apsūdzība tiem, kuri padevās. Tiem, kuri gļēvi izvēlējās izdzīvošanu uz ceļiem, kuri klusiņām izkalpojās režīmam, staigāja pa čekas gaitenīšiem, mainot sirdsapziņu pret karjeru, dzīvību pret dzīvniecisku eksistenci. Partizāni ir spogulis, kurā redzama nodevība – nevis teoretiski, bet fiziski un skaidri.

Viņi nav varoņi tikai tāpēc, ka karoja. Viņi ir varoņi tāpēc, ka viņi palika cilvēki laikā, kad daudzi citi kļuva par vergiem.

Šodien Latvijā pie varas ir tie, kuru saknes stiepjas caur kompartijas rindām, nomenklatūras dzimtām un čekas paspārni. Viņi sevi sauc par “eliti”, taču patiesībā viņu identitāti precīzi raksturo viens vārds – izdzīvošana uz ceļiem. Tāpēc viņi nevar paciest tos, kas izvēlējās mirt stāvus.

Kolaborants ienīst partizānu nevis tāpēc, ka tas bija bīstams. Viņš to ienīst, jo partizāns pierāda – pastāv arī cits ceļš. Ceļš, kurā brīvība ir dārgāka par dzīvību.

 Nopulgošana kā metode: no čeka līdz “ekspertu” komisijām.

Padomju vara centās iznīcināt partizānus fiziski. Šodienas ideoloģiskie mantinieki cenšas viņus nogalināt otrreiz – ar vārdiem, ironiju un melu konstrukcijām.

“Kā viņi varēja izskatīties tā – skūti, tīri, kārtīgi – pēc gadiem mežā?” jautā neticīgais. “Varbūt viņi tikai sakopās fotosesijai?”

Labi. Apskatiet čekas uzņemtos attēlus ar nogalināto partizānu līķiem – pēc kaujas, bez sagatavošanās. Piemēram, Voldis Ziņģis un Voldemārs Keiris, nogalināti 1950. gada janvārī pēc pieciem partizānu gaitās pavadītiem gadiem – gludi skūti, ar frizūrām, godājami savā nāvē. Vai arī Pēteris Tirzītis, kurš, sagūstīts 1952. gadā, rakstīja savā liecībā: “Es cīnījos pret padomju okupāciju Latvijā.” Bez nožēlas. Bez atrunām.

Viņu pašu vārdi un attēli runā skaidrāk par jebkuru “ekspertu” spekulācijām.

“Nezinām… viņi jau paši negribēja…”

Tās ir padomju laika frāzes – cilvēki, kuri visu dzīvi slēpa savas dzimtas saistību ar pretošanos, šodien baidās vēl atklāt, ko patiesi juta viņu tuvinieki. Jo padomju laikā tuvinieks mežā nozīmēja sabojātu biogrāfiju. Prēmijas nebija. Karjera – slēgta. Armija – aiz Polārā loka.

Tāpēc atbildes par partizānu motivāciju ir jāmeklē viņu pašu vārdos, viņu rīcībā, viņu klusēšanā spīdzināšanas laikā. Vai kā Kārļa Zariņa kliedzienā tiesas zālē: “Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija!”

Vai šodien kāds no “elites” būtu gatavs to atkārtot tikpat skaidri?

 Viņi bija dzirksts, un viņi vēl runā.

“Nedod, latviet, sirdi krievu baram…” – šī dziesma, iespējams, skanēja pie ugunskura mežā. Un tā skan vēl skaļāk šodien – mūsu sirdsapziņā. Šie vīri cīnījās nevis, lai atriebtos, bet lai mēs kādreiz dzīvotu brīvi. Viņi bija dēli tiem, kas 1918.–1920. gadā izcīnīja Latviju. Un viņu asinīs bija tā pati dzirksts – ticība Latvijai, kas nepārdodas.

Ja viņi šodien būtu dzīvi, viņus sauktu par “radikāļiem”, “traucēkļiem”, “margināļiem”. Bet tieši viņi stāvētu pie Rīgas pils un prasītu – kur palika mūsu brīvība? Kāpēc čekas maisi nav atvērti līdz galam? Kāpēc no Maskavas nav atgūti visi Latvijas arhīvi? Kāpēc aizvien vislielākai daļai upuriem  nav  atdoti atpakaļ boļševiku nacionalizētie īpašumi un, tāpat kā ebrejiem, izmaksātas kompensācijas? Kāpēc upuru bērni dzīvo padusē čekistu bērniem?

Viņi ir mērs, kurā mēs visi tiekam mērīti.

 Gods partizāniem. Kauns kolaborantiem.

Latvija būs brīva tikai tad, kad mēs godīgi pateiksim, kurš bija varonis, kurš – nodevējs.

Autors aicina: neatļaujiet sagrozīt vēsturi. Nolieciet svecīti viņu piemiņai. Runājiet viņu vārdā. Neļaujiet apklusināt dziesmu, kas viņus cēla cīņā.

Un, vēlētāj, – neatdod balsi baltām apkaklītēm ar bandītiskiem rugājiem. Tie, kas kalpoja okupantiem, nevedīs mūs brīvībā. Balsojiet par īstiem varoņiem un viņu garīgajiem mantiniekiem.

Jo mūsu nākotne sākas ar taisnīgu pagātni.

An error has occured