Iesaki rakstu:

Publicētajos datos par kafijas cenām var redzēt cenu „sarunāšanas efektu” mūsu lielveikalu starpā.

Formālas sarunas, vienošanās ir aizliegtas. Ja arī tādas ir, tad ļoti rūpīgi paslēptas tieši tāpēc, ka aizliegtas. Par to var debatēt un tad viens otru apsaukāt, cik nu ticami/neticami.

Lai kā tur arī būtu, pēc fakta daudzas cenas ir identiskas līdz santīmam, un sagadīšanās tā nav, jo nevar būt, lai vai kā to mēģinātu skaidrot. Zīmīgi, ka cenu sakritības raksturīgas tieši Latvijas lielveikaliem.

Jāmeklē iemesls, un tas ir Konkurences padomes nepadarītais darbs. Es par to runāju jau ilgi - kaķis neķer peles.

Es nepiekrītu Oļegam Krasnopjorovam, ka jautājums jārisina ar „pārtikas taloniem”, respektīvi mākslīgu cenu/piecenojumu regulāciju. Tas ir marasms no PSRS laikiem. Kategoriski nē. Jāregulē ir tikai monopolcenas kā elektrības tarifi. Tur konkurences nav un nevar būt, tāpēc.

Es nepiekrītu arī tam, ka var atrunāties ar „konkurences trūkumu”. Tas ir želejveida nearguments. Ja vieni un tie paši lielveikali Igaunijā un Lietuvā spiesti konkurēt savā starpā un to dara, bet Latvijā ne, tad ne jau lielveikalos ir problēma.

Problēma ir tur, ka Latvijā viņi var atļauties nekonkurēt un to dara (katrs jau mēģina nopelnīt vairāk), bet kaimiņvalstīs viņi spiesti konkurēt.

Atradīs iemeslu, cēloni, tad arī būs skaidrs risinājums. Karteļa iezīmes ir kā uz delnas.

Attēlā - nupat amatu nomainījušais Konkurences padomes priekšsēdētājs Juris Gaiķis.

An error has occured