Iesaki rakstu:

Valdības partijas mierina: Krišjāņa Kariņa kabinets bez problēmām pārdzīvošot uzbangojušās Valsts prezidenta vēlēšanu kaislības. Taču tieši šī mierināšana ir pamats satraukumam – azartā iekritušie politiķi atkal jūtas droši teikt jebko, kas konkrētajā brīdī, viņuprāt, labi izklausās.

Mēs esam politiskā krīzē līdz ausīm. Koalīcijā tika neatgriezeniski iedzīti divi gruntīgi "ķīļi" – prezidenta amata kandidāti. Viens ir gatavs balsu sazvejošanai, atvainojos, "līst katrā gultā". Bez nopietnām sekām tas nepaliks. Ulda Pīlēna agrākam disklaimerim, ka viņš neplāno gāzt šo premjeru, segums būtu tikai tad, ja viņš "novilktu sarkano līniju" starp sevi un vismaz Aināru Šleseru.

Pat ja valdības stabilitātes vārdā partneri tiešām "norītu krupi" un balsotu par liepājnieku, tas neko neatrisinātu. Pieļauju, Apvienotais saraksts sajustos esam zirgā un drīz klauvētu pie opozīcijas lodziņa, lai apturētu Kariņa un Arvila Ašeradena uzstājību, ka daļa valsts uzņēmumu akciju jātirgo biržā. Pīlēns ir apņēmies [atgādinājums šeit] to nepieļaut.

Vēsture šķiet apmetusi kūleni, atmetot mūs pagājušā gadu tūkstotī: Latvijas ceļa premjera Viļa Krištopāna valdību līdzveidojošie sociāldemokrāti un tēvzemieši [Nacionālās apvienības priekšteči] 1999.gada vēlēšanās sametās kopā ar opozīciju. Tauta dabūja tās vismīlētāko valsts galvu, valdība sabruka. Tad savu trešo kabinetu veidoja Andris Šķēle, kura acīs "sarkanā" LSDSP – vēl nupat viņa "oranžās" Tautas partijas sabiedrotā Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanā! – žēlastību neatrada un koalīcijas veidošanā palika aiz borta.

Tas bija sociāldemokrātu partijas beigu sākums. Tagadējā "Zaļo un zemnieku savienības" nominālā līdzveidotāja faktiski ir sen izkaltusi politiskā mūmija. Turklāt tad valsts varas dienaskārtībā bija tādi "sīkumi" kā vajadzība iespraukties ES un NATO, Krievijas maksātnespējas ietekme uz Latvijas ekonomiku un labklājību. Divas valdības, kas katra nenostrādāja pat gadu (Šķēlem uzdeva nervi), tam nebūt par labu nenāca.

Taču tagad mums uz kamiešiem ir – kaut attālināts, bet postošs – karš!

Apvienotā saraksta politiķi, protams, vien pairgosies par maniem "kaķa lāstiem" – viņu biedēšanu ar zociķu piemēru. Diemžēl ir vēl trakāk: jūtams, ka Ulda Pīlēna un pīlēnistu spītība – totāli nerēķinoties ar Liepājas miljonāra kaprīzes gluži loģiskām sekām – ir izvedusi no rāmjiem premjerpartiju . Arī Vienotība sāk spēlēt "bez noteikumiem".

Lai uzjundītu kaujas sparu, partija pati sevi vispirms "iedzina stūrī". Izsakoties huligāniskos terminos, vienotībniekiem Edgars Rinkēvičs ir kautiņā no azotes izvilkts dūcis, kuru tik vienkārši vairs atpakaļ nenoglabāt. Viņi nedrīkst pieļaut, ka šis cilvēks – ne tikai 14.Saeimas vēlētāju saņemto plusu rekordists (35 072), bet arī partijas glābējs iepriekšējās vēlēšanās – tiktu 31.maijā pazemots tautas acīs. Atpakaļceļa vairs nav. 

Taču, aizrautīgi cīkstoties ar Apvienoto sarakstu, apvienības Jaunā Vienotība un tās fracijas vadība ir iemanījusies "uzkāpt uz kājas" savam vērtīgākajam partnerim. Nacionālā apvienība neslēpj netīksmi, ka premjerpartija "apmet kažoku" un pati steidz sludināt to, ko pirms tam pārmeta pīlēnistiem: ak, divi no trim valsts augstākiem amatiem vienam partnerim – tas jau nav nekas ārkārtējs, tā jau ne reizi bijis, bla–bla–bla... 

Tas, cik viegli (pat atviegloti) un ātri vienotībnieki norakstīja zaudējumos Egilu Levitu, nacionāļos siltas jūtas pret viņiem neraisa. Pašiem šī "tautas nemīlētā puslatvieša" kandidatūras izvirzīšana nebūt nedevās vienkārši, bet visas pūles vējā.

Taču katram mākonim ir sudraba maliņa. Pirmkārt, Nacionālā apvienība – ar "diviem auniem uz šauras laipas" fonā – sabiedrības acīs izskatās tīkami savaldīga un konstruktīva, pat koalīcijas vienīgā saprāta balss. Otrkārt, tagad partijai ir leģitīmas tiesības apvainoties un "atraisītas rokas" rīkoties politiskajā krīzē pēc saviem ieskatiem.

Kā valdības politiķiem ar "mazākām asinīm" tikt ārā no šīs pašu izraktās bedres? Iespējams, vien ar "šoka terapiju". Jaunās Vienotības kandidāta ievēlēšana varētu atvēsināt Apvienotā saraksta politiķu lielummāniju – gan ne paša Pīlēna (kurš varbūt pat sadomātu "doties trimdā" uz kādu vācvalodīgu valsti) – un mudinātu steigt saglābt to, kas jau ir. 

Rinkēvičs ir izcils ārlietu ministrs, ko žēl zaudēt, īpaši ŠAJOS LAIKOS (zinot, kas, ministrijas darbiniekiem par šausmās, varētu izrādīties aizstājēja!). Viņš būtu arī izcils Valsts prezidents. Cita starpā – tāpēc, ka mēra sajūta neļautu censties "pārtrumpot" VVF.

Bet... Pārsteidzoša, pat viegli biedējoša man šķiet pēkšņā tolerance, kādu "tradicionālo vērtību" partijas un arī viegli uzšūmējamā sabiedrība izrāda pret Jaunās Vienotības kandidātu. Tiesa, nevis akceptējot viņa seksuālo orientāciju, bet izliekoties ka tās nav. Ir risks, ka jebkurā brīdī "s#di trāpīs ventilatorā" un tad agresīvā tumsonība Stambulas konvencijas, ģimenes vardarbības un "pašas vainīgas" sakarā varētu pat šķist sīki ziediņi. Tad nu paši sev atklāsimies kā homofobisks Sūnciems, un atkal "Eiropa mūs nesapratīs".

Cik vienkārši tas pie mums notiek, jau uz savas ādas izbaudīja Levits: vienā mirklī tu esi Satversmes preambulas autors un atmodas dižgars, otrā – "pusž#ds"... Cik tālu Vienotība ir gatava iet, lai 51 balsi saskrāpētu "tradicionālistu" vairākuma Saeimā? Tā, atgādinu, nevar atkāpties, uz spēles tiek likts viss – ļoti ticams, arī premjera krēsls.

Labi, vēl desmit balsis varētu piemest Progresīvie. (Ja vien tikai viņi visu nesalaidīs dēlī, ietiepīgi cenšoties likt sabiedrībai pamanīt savējo "kandidātu Didzi Šmitu" un pēc tam uzmetot lūpu.) Ļoti gribas ticēt, ka Nacionālajai apvienībai pietiktu dūšas – Kariņa valdības, savu ministru posteņu salabāšanas (tāpat 220 miljonu afērā iepītās Ināras Mūrnieces izpiņķerēšanas) un nacionālo interešu vārdā – parakstīties uz tās politiķiem un atbalstītājiem "grūti sagremojamu" lēmumu.

Taču tad būtu nodrošinātas tikai 49 balsis. Kur ņemt vismaz vēl pāris Saeimas mandātu – vai vairāk (ja kādi nacionāļi deputāti nevarētu sevi piespiest balsot par "zilo")? Varbūt – ļoti atvainojos par cinismu! – apsolīt rosļikoviešiem, ka Krievijas pilsoņi tiks atbrīvoti no valsts valodas pārbaudes "pazemojuma"? To varētu demagoģiski iepakot kā apliecinājumu, ka valsts vara nav rusofoba, ka tas ir solis pretim Rinkēviča sludinātai vienotai nācijai, bla–bla–bla... Taču skaidrs, ka nacionāļi šo nekādi "nesagremotu"

Varbūt vispār nekrāmēties ar sīkumiem un tiešām salīgt ar Aivaru Lembergu, kā tagad tenko/saka priekšā pīlēnisti? Shēma varētu būt šāda: Hūtesvīrs, kurš jūnijā sāk apelācijas tiesā teikt pēdējo vārdu, atzīst sevi par vainīgu un dodas uz cietumu; valsts prezidents, nodevis zvērestu, steidz uz Rīgas pili parakstīt apžēlošanas dokumentu, kas Ventspils domnieku palaiž brīvībā, ļaujot no Puzes raustīt vēl atlikušos ietekmes diedziņus. Nacionālajai apvienībai no šāda varianta gan pumpas nemestos.

Vai mūsu politiķi būtu mazāk apsviedīgāki par (ja kāds vēk atcerās) House of Cards personāžiem? Turklāt – tas būtu ne jau tukšas godkāres, bet valsts stabilitātes, nācijas drošības labklājības dēļ! Jaunā Vienotība pārvalda lielus resursus, un, kā smejies, ne viss šajā pasaulē ir par naudu pērkams... Politikā ir vēl citas "valūtas".

Pats "garlaicīgākais" un šajās dienās mums, karā ierautai valstij, labākais risinājums [par to lasiet šeit] tika divpusēji torpedēts un nav restaurējams, ko velti asaras liet. Tāpēc ir apsveicams jebkurš neordinārs risinājums, kas spēj nepadarīt stāvokli valsts varā vēl "interesantāku", kāds tas jau ir tagad.

Kāds teiks – lai partijas dauza viena otru, ātrāk nāks pie prāta! Taču savstarpējie belzieni trāpa valstij, kandidātu "ķīļi" drupina Latviju. "Lielā hokeja" kaislībās, Eirovīzijas žēlabās un valsts galvas raudzību azartā atkal piemirstas, ka... khm, pasaule nebeidzas aiz Zilupes.

Lasiet arī: NA plāno prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā ievēlēt sev pietuvinātu cilvēku, uzskata eksperts

An error has occured