Iesaki rakstu:

Nav noslēpums, ka Kaukāzs vienmēr ir bijis ne visai sagremojams kumoss ne tikai cara laiku Kremlim, bet arī komunistu laiku Kremlim, kā arī „demokrātisko” bandītu laiku Kremlim, neskatoties uz to, ka „nepakļāvīgo kalniešu” samierināšana nu jau kādu laiku notiek, izmantojot nevis pātagu, bet gan burkānu, ja salīdzinām pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus ar mūsdienām.

Zināmā mērā Austrumeiropa, it sevišķi Baltijas valstis, var mierīgāk uzelpot, kamēr Kremlis ir aizņemts ar mūžīgo cīņu pret bruņoto čečenu opozīciju, investējot milzīgas naudas summas Kadirova klanā. Turklāt citos Krievijas Federācijas Kaukāza subjektos, piemēram, Dagestānā, Ingušijā, Ziemeļosetijā, Abhāzijā, Kabardā-Balkarijā un Vladikaukāzā sociālā un ekonomiskā situācija nav diez ko izcila, maigi izsakoties, cilvēkam knapi paciešama. Tad vēl turpat kaimiņos armēņi ar azerbaidžāņiem kaujas par Kalnu Karabahu. Tas notiek jau kopš PSRS sabrukuma, protams, ne bez paša Kremļa līdzdalības. Putina režīms vienmēr ir rāvies melnos sviedros, lai tik saglabātu ietekmi šajā reģionā, nezinot kauna un nežēlojot resursus, kuru ar katru dienu paliek mazāk un mazāk.

Redziet, Aizkaukāzā Kremlis samērā ilgu laika posmu bija spējīgs saglabāt „harmoniju” starp Baku un Erevānu, ievelkot Armēniju KDLO blokā un citās Putina radītās starptautiskās organizācijās, tādejādi bīdot savas intereses šajā reģionā gluži kā jērādā ielīdis vilks aunu barā.

Kremlim viss bija labi, līdz uzradās vēl kāds daudz spēcīgāks un nekaunīgāks vilks, šoreiz no Turcijas, piedāvājot un sniedzot atbalstu Azerbaidžānai senā konflikta atrisināšanā. Turcijas iesaistīšanās ir krietni izmanījusi situāciju uz „Kaukāza šaha dēļa”, vēl jo vairāk tas notiek brīdī, kad Putins neapdomīgi turpina graut savu prestižu un ietekmi. Citiem vārdiem sakot, Putina burkāna politika vairs nav efektīva Kaukāzā, ko arī pierāda šobrīd notiekošais atklātais karš Kalnu Karabahā starp senajiem ienaidniekiem – Azerbaidžānu un Armēniju.

Nu ko, šis karš ir nopietns izaicinājums Kremlim, jo uz spēles ir likts ne tikai KDLO gods un prestižs, bet arī tā pastāvēšana. Uzskatu, ka Kalnu Karabaha ir bedre, ko netīšām ir izracis pats Kremlis un kurā KDLO pazudīs jau tuvākajā laikā.

Tīri formāli KDLO nedrīkst iejaukties, jo ne Kalnu Karabaha, ne Azerbaidžāna nav KDLO locekles. Kamēr netiek aiztikta Armēnija, Krievijas armijai jāstāv pie ratiem, vismaz oficiāli. Baku līderi ir skaidri pateikuši, ka tos interesē tikai un vienīgi azerbaidžāņu zemju atgūšana, respektīvi, tikai un vienīgi starptautiski neatzītā Kalnu Karabaha.

Ja nu Kremlis tomēr nolems iesaistīties konflikta noregulēšanā ar ieroču un armijas palīdzību, tam nāksies saskarties ar zināmām problēmām. Pirmkārt, Kremlim būtu tehniski gandrīz neiespējami nodrošināt krievu 102. Kara bāzes apgādi Gjumri (Armēnijā). Otrkārt, Kremlis šādā gadījumā uzreiz zaudētu miera „uzturētāja” statusu Kaukāza reģionā, varbūt kādam politiķim vecajā Eiropā pat atvērtos acis. Bet, ja Kremlim uz to visu ir nospļauties, tad Kalnu Karabahas liktenis ir nolemts tāpat kā Maskavas kā Erevānas drošības garanta loma. Tas nozīmētu arī KDLO pastāvēšanas beigas.

Principā jau 1992. gadā, kad Maskava izveidoja KDLO, šis konflikts vēl nebija atrisināts, bet Armēnija tik un tā tika apzināti uzņemta militārajā kolektīvā. Tagad, kad ģeopolitiskā situācija ir krasi izmanījusies ne par labu Krievijai un Putina režīms ir gandrīz izputinājis „vareno” lielvaru, Kalnu Karabahā notiekošais karš var radīt visai nepatīkamus pārdzīvojumus un piedzīvojumus Kremļa saimniekiem, jo Kremlis atkal būs uzmetis savus sabiedrotos, proti, Armēnijas armēņus.

 Piedevām Idlibā Putina un Asada apvienotie spēki arvien biežāk piedzīvo turku armijas radītos kaunpilnos sakāves brīžus. Kuluāros runā, ka Asada bēres ir noliktas uz 2021. gada sākumu. Arī Putina pavāra Prigožina Wagner algotņu sirsniņas joprojām saraujas ik brīdi, kad kāds piemin turku armijas dronu labi paveiktos darbus Lībijā šā gada aprīlī.

Izskatās, ka Putins nezina, ko īsti iesākt, jo turku triumfs Kalnu Karabahā pierādīs Maskavas vājumu un pieliks punktu KDLO pastāvēšanai: visi Kaukāzā, izņemot, armēņus, gribēs draudzēties ar Erdoganu. Vietējās Maskavas izsenis apspiestās mazās musulmaņu tautas arvien vairāk pievērsīsies Turcijai. Un, ja pat Kremlis šajā gadījumā pielietos spēku un represijas pret Kaukāza mazajām tautām, kas visticamāk arī notiks, tas tikai saasinās drošības situāciju, izraisot islama radikālo teroristu uzbrukumu vilni Krievijas teritorijā. Vai kāds zina vispār pateikt, cik vēl krievu ir palicis, piemēram, Maskavā?

Visā visumā izskatās, ka Kremlis ļoti strauji zaudē savu politisko ietekmi Kaukāzā. Ja Kalnu Karabaha, kaut ar lieliem cilvēku zaudējumiem, pāries Azerbaidžānas kontrolē, tās būs beigas vienam no Krievijas visilgāk uzturētajiem konfliktiem. Attiecīgais reģions tā vai citādi var kļūt pat prorietumnieciski noskaņots, turklāt Turcija ir NATO, bet NATO – ASV. Secinājumus varat izdarīt paši.

Viens ir skaidrs: karš Kalnu Karabahā pierāda, ka Kremlis vairs nav spējīgs tikt galā ārējiem un iekšējiem „kairinājumiem”, līdz ar to Krievija ir zaudējusi lielvaras statusu. Tās „miera uzturētājas” reitingi tāpat kā KDLO prestižs Kaukāza reģionā neglābjami veļas arvien dziļāk kādā no Kalnu Karabahas aizām.

Tikmēr Kremļa propagandas mediji turpina pūst lielummānijas burbuli, balstoties uz Staļina laika ideoloģiju, liekot Krievijas vēstniekam Latvijā ar bariņu krimnašistu ik gadu forsēt Ķīšezeru, atbrīvojot Rīgu no iedomu fašistiem, bet patiesībā mēs tagad redzam, ka Maskava kā KDLO līdere nemaz nespēj sniegt solīto militāro un politisko atbalstu vienam no saviem tuvākajiem militārajiem sabiedrotajiem, kaut arī visi papīri un līgumi ir tikuši svinīgi parakstīti.

P.S. KDLO 5. pants nedarbojas!

An error has occured