Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem. "Krievu latvieši", "ukraiņu latvieši" vai "baltkrievu latvieši" ir daudz labāk.

Reizēm tā nešķiet, bet Latvija kopumā ir ļoti veiksmīga multietniska demokrātija. Lai gan vardarbība starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām pasaulē ir plaši izplatīta (piemēram, Balkānu valstīs, Izraēlā, Indijā, Ķīnā), Latvija jau 30 gadus ir iztikusi bez asas vardarbības. Šajā ziņā pievienojamies elitāram veiksmīgo multietnisko demokrātiju klubiņam, ko pārsvarā veido ASV, Kanāda un Rietumeiropas valstis. Pat Igaunijā šajos 30 gados ir bijuši daudz nopietnāki etniskās vardarbības uzplaiksnījumi nekā pie mums.

Tomēr zema līmeņa etniskā spriedze Latvijā nenoliedzami ir klātesoša. To var novērot Saeimas debatēs, priekšvēlēšanu kampaņās un pat faktā, ka nozīmīgai daļai Latvijas pilsoņu ir maz tuvu draugu no citām etniskajām grupām. Aizejiet uz jebkuras Latvijas augstskolas pirmo kursu un pavērojiet, kā pirmajās nedēļās organiski izveidojas etniski samērā segregētas draugu grupiņas. Draudzīgu sarunu trūkums ļauj plaukt dažādiem nepamatotiem mītiem par citām sabiedrības grupām. Vairāk etniski daudzveidīgu pamatskolas draugu grupu ir vienīgais drošais veids, kā ilgtermiņā mazināt šo spriedzi.

Etnisko spriedzi gadiem ilgi ir veicinājusi Krievijas atsaldētā, bet efektīvā propaganda, kuras interesēs ir vājināt vienotas Latvijas pilsoniskās nācijas veidošanos un maksimāli uzturēt identitātes krīzi un piederības putru, kas novērojama ģimenē krieviski runājošo cilvēku starpā. Tikpat nozīmīgs devums ir bijis vietējiem "politiskajiem uzņēmējiem", kuriem dažādu etnisko grupu aktivizēšana un pretnostatīšana ir bijis vienkāršs un paredzams veids, kā krāt Latvijas pilsoņu balsis. Pat seksuālo minoritāšu jautājumi vai mazpilsētu pretnostatīšana pret Rīgu Latvijā nav bijusi ne tuvu tik veiksmīga taktika kā etnisko grupu pretnostatīšana.

Daudziem "politiskajiem uzņēmējiem" šī taktika nodrošina viņu politisko pastāvēšanu. Asiņainākās valstīs, kā, piemēram, Izraēlā, taktikā ietilptu arī tādas "spriedzes smirdumbumbas" kā dažādi terorakti vai jaunas nelegālas apmetnes. Latvijā parasti notiek vien garlaicīga ņemšanās ap pieminekļiem, gājieniem vai pensionāriem. Tā Tatjana Ždanoka vai Liāna Langa kļūst par Eiroparlamenta deputātēm.

Lai gan neizgulētas vēsturiskas traumas noteikti ir bijis ražīgs lauciņš "politiskajiem uzņēmējiem", taktikas atdevi tomēr līdz šim ir pamatīgi ierobežojis tas, ka šeit dzīvojošās etniskās grupas kulturāli nav pārāk tālas cita no citas [1]. Piemēram, starp Latvijas pamata etniskajām grupām nav diži plašu reliģisku atšķirību. Latvija joprojām uz pasaules fona ir bijusi ļoti veiksmīga, miermīlīga valsts.

Identitātes un piederības krīze

Īss atgādinājums par Latvijas iedzīvotājiem, kuri ģimenē runā krieviski – tā ir ārkārtīgi dažāda, neviendabīga cilvēku grupa ar dziļu identitātes krīzi. Šāds novērojums neiet pie sirds ekstrēmi noskaņotiem cilvēkiem, kuru totālais pasaules redzējums spiež triju sekunžu laikā izveidot kategorijas – "visi latvieši ir vienādi", "visi uzņēmēji ir vienādi", "visi vīrieši ir vienādi", "visi krievi ir vienādi". Tomēr lielākā daļa no mums labi apzinās, ka tā nav, jo ikdienā sev tuvumā novērojam gan cilvēkus, ar kuriem 2022. gada 24. februārī plecu pie pleca piketējām pie Krievijas vēstniecības, gan cilvēkus, kuri šobrīd Ostankinā pavairo čekistu fašistisko, slepkavniecisko propagandu. Katrs cilvēks ir citāds, un viņa vērtības un izvēli nenosaka vecāki vai gēni.

Pa Rīgas ielām klīst neskaitāmi jaunieši, kuri uzauguši gan ar Juriju Dudju un Morgenšternu, gan ar Lauri Reiniku un Ziedu Viju. Viņu viedokļi tāpēc nav viendabīgi. Pat ja viņu vecvecāki pēc Latvijas aneksijas tīšām vai netīšām bija daļa no Padomju Savienības sistemātiskās rusifikācijas politikas (to ļoti viegli saprast, skatoties uz politiku, kas šobrīd tiek realizēta Krimā vai pilsētās Ukrainas austrumos), jaunajai paaudzei ar tā laika procesiem vairs nav nekādas acīmredzamas saistības. Viņus vainot par šo politiku noteikti nevar.

Jaunāko paaudzi, kas ģimenē runā krieviski, labāk raksturot kā apjukušo paaudzi, kas nereti īsti nezina, kas viņi paši ir. Viņi ir Latvijas pilsoņi, daudzi no viņiem lieliski prot ar komatiem atdalīt divdabja teicienus, lielākajai daļai riebjas vecvecāku dievinātais Putins, tomēr apkārtējie par latviešiem viņus nesauc. Arī viņi paši reizēm jūtas, reizēm nejūtas kā latvieši. Režisora Staņislava Tokalova dokumentālā filma "Viss būs labi" neslikti izgaismo šo apjukuma dinamiku.

Poļu amerikāņi, nevis Amerikas poļi

Par pasaules pārliecinoši veiksmīgāko multietnisko demokrātiju es uzskatu ASV. Jebkurš cilvēks var kļūt par amerikāni, un daudzi no imigrantiem arī kļūst gan par veiksmīgiem uzņēmējiem vai zinātniekiem, gan arī par lieliem patriotiem un amerikāņu demokrātisko vērtību aizstāvjiem. Amerikā ir sava vēsture ar sarežģītām rasu attiecībām, bet etniskā spriedze ir reta.

Lasot par ASV, interesanti novērot, ka viņu kultūrā un domās vispār neeksistē termini "Amerikas poļi", "Amerikas itāļi", "Amerikas korejieši", kad jārunā par dažādu etnisko grupu ASV pilsoņiem. Tā vietā vienmēr tiek teikts "poļu amerikāņi" (Polish Americans), "itāļu amerikāņi" (Italian Americans), "korejiešu amerikāņi" (Korean Americans).

Man šāda domāšana šķiet simpātiska un racionāla, jo ļauj cilvēkam pilnībā neatteikties no savas ģimenes etniskajām saknēm un tradīcijām, bet vienlaikus justies kā patiesam, pilnvērtīgam amerikānim. ASV pilsonis, kura vecāki ir imigranti no Polijas, var gan turpināt atzīmēt dažādas poļu tradīcijas, gan ar lepnumu iet ar ASV karogu un piedalīties dažādos pilsoniskos rituālos. Apkārtējie ļaudis nekad neuzdrīkstēsies apgalvot, ka šis cilvēks nav "īsts amerikānis", jo negrasās pilnībā atteikties no savām poļu saknēm. Pamēģiniet Arnoldam Švarcenegeram pateikt, ka viņš patiesībā ir "Amerikas austrietis", nevis amerikānis!

Lipīga, moderna, atvērta latvietība

Latvijā nerunā par dažādiem latviešiem. Ir "latvieši" un ir "Latvijas krievi", "Latvijas ukraiņi" un "Latvijas baltkrievi" – pat tad, ja runājam par Latvijas pilsoņiem, kuri sabiedriskajā dzīvē runā latviski. Ekstrēmāk noskaņoti ļaudis, domājot par "Latvijas krieviem", automātiski pludina kopā Krievijas pilsoņus un Latvijas pilsoņus, ignorējot milzīgās atšķirības starp šīm grupām. Šie Latvijas pilsoņi nevar viegli justies kā latvieši, jo apkārtējie viņus par tādiem nesauc.

Kādēļ Latvijas kultūrā, valodā un domā joprojām valda šie 19. gadsimta termini? Kādēļ mēs neļaujam daudziem lojāliem, mūsu sabiedrībai piederīgiem cilvēkiem kļūt par latviešiem? Kādēļ caur pašreiz izmantoto valodu un domu daudziem Latvijas pilsoņiem neļaujam piedalīties mūsu kopīgajos pilsoniskajos un biedrošanās rituālos? Piemēram, kā lai krieviski runājošā ģimenē uzaudzis Latvijas pilsonis piedalās Vispārējos latviešu (!) Dziesmu un Deju svētkos, ja apkārtējie viņu nesauc par latvieti?

Man ir priekšlikums – no šodienas vienkārši beidzam izmantot šo apputējušo "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" konceptu! Ja cilvēks ir Latvijas pilsonis, sabiedriskās situācijās ārpus ģimenes sazinās latviski, ciena Latvijas valsti un demokrātiskās vērtības, saucam viņu par "krievu latvieti" vai "ukraiņu latvieti"! Lai cilvēkam, kurš to pats vēlas, ir vieglāk tikt pāri savai identitātes krīzei un kā latvietim izveidot spēcīgāku emocionālu saikni ar Latviju. Lai mēs paši viņu uztvertu par savējo un vieglāk sadraudzētos un sadarbotos. Lai krievu latvietis var nekautrēties no tā, ka viņa vecvecāki vai vecāki ir ieradušies no Krievijas un ka viņš turpina uzturēt dažādas savas ģimenes tradīcijas. Ir jādod iespēja pakāpeniskai iekļuvei latviskumā, pilnībā neatsakoties no savām saknēm.

Ir svarīgi, lai krievu latvietis bez kautrēšanās varētu piedalīties visos latviešu pilsoniskajos un biedrošanās rituālos. Sākot ar Dziesmu svētkiem, turpinot ar dalību politiskajās partijās, beidzot ar darbošanos dažādās NVO un Zemessardzē. Ir jārada pretspars Krievijas propagandai un dažiem "politiskajiem uzņēmējiem", kas sistemātiski mēģina Latvijas krievvalodīgajās ģimenēs veicināt gan identitātes krīzi, gan nepamatotu mūžīgā upura sajūtu.

Šāda valodas un domas maiņa nedzims ierēdniecībā, tādēļ tas jādara mums pašiem. No šodienas tā vienmēr teikšu, rakstīšu un domāšu pats, un lūgšu tā darīt arī saviem draugiem. Ceru, ka arī šī raksta lasītāji iesaistīsies! Jaunlatvieši negaidītu uz desmit gadus novēlotiem Valsts valodas centra noteikumiem, bet sāktu domāt un rīkoties paši.

Daudzas Rietumeiropas valstis 20. gadsimta otrajā pusē caur asarām un puņķiem ir nonākušas līdz šādam modernam, atvērtam skatījumam uz savu nāciju, kas ļauj dažādu etnisko grupu cilvēkiem nodemonstrēt savu piederību un pilnvērtīgi pievienoties politiskajai nācijai. Riši Sunaks nav Lielbritānijas indietis, viņš ir brits. Arī latviešiem – tai skaitā krievu latviešiem – ir šāda iespēja. Latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu, un jebkuram Latvijas pilsonim jāspēj kļūt par latvieti, ja viņš sabiedrībā runā latviski un tic Latvijas demokrātiskajām vērtībām.


[1] Kaprāns, M., Mieriņa, I., Saulītis, A. Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi LatvijāPētījuma ziņojums. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2020.

* Pārpublicēts no nodokļu maksātāju līdzekļus šķinošās vietnes satori.lv

An error has occured