Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu ceturtdien Saeima neievēlēja par Augstākās tiesas senatori. Šāds balsojums bija prognozējams, jo Osipova savā iepriekšējā amatā jurisprudenci visai brīvi jauca ar politiku un ideoloģiju, līdz ar to paverot ceļu Saeimas politiskam balsojumam.

Diemžēl kreisie, kuri pēdējos gados ieguvuši neproporcionālu ietekmi valsts pārvaldē un sabiedriskajos medijos, nespēja “savējās” zaudējumu uzņemt cienīgi. Tika sarīkota publiska histērija, demonstrējot savu īpatno izpratni par demokrātiju.

Izrādās, valsts augstākajam likumdevējam, tautas pārstāvniecībai - Saeimai jābalso nevis atbilstoši politiskajai pārliecībai, bet gan pēc kreiso ideologu norādēm. Ja nenotiek pēc viņu prāta, tad tas esot nedemokrātiski un apdraudot valsts konstitucionālo kārtību.

Esam jau tiktāl nonākuši, ka Saeimas balsojumi vispirms jāapstiprina CK ideoloģiskajā nodaļā un tikai pēc tam deputāti kā dekoratīvi manekeni apstiprina šīs norādes no augšas.

Var, protams, ironizēt, ka ar joni atgriežamies atpakaļ padomju laikos, taču jokot galīgi negribas. Es tos laikus lieliski atceros tāpat kā to, ko šobrīd daudzi cenšas neatcerēties. To, ka absolūtais latviešu vairākums bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem stājās partijā, balsoja par visu, par ko lika balsot, un pat lielā mērā domāja to, ko lika domāt no augstām tribīnēm. Kāpēc to pieminu?

Tāpēc, ka labi atceros, cik viegli sabiedrība pieņem totalitārismu. Pēdējo gadu notikumi pasaulē liecina, ka pārliecība par cilvēku aprioro demokrātismu ir stipri pārvērtēta. Izrādās, ka citādi domājošo stigmatizēšana, iedzīšana margināļu geto ir cilvēku dabīgā, pirmatnējā vēlme.

Notiekošais Kanādā, kad apcietina protestu organizētājus, iesaldē viņu banku kontus, parāda, kādas ir sekas ilgstošai kreiso būšanai pie varas. Tieši osipovieši, kariņisti/pavļutisti un citi kreisie šobrīd ir galvenie demokrātijas apdraudētāji, nevis kaut kādi mazskaitlīgi antisemīti, rasisti vai svastikas nēsātāji. To neredzēt var tikai tie, kas to vienkārši redzēt atsakās. Negrib un viss.

Osipovas neievēlēšanas ideoloģiskais aspekts lielas domstarpības nerada, jo visas puses faktiski atzīst, ka viņas “gadījuma” pamats ir 2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas (ST) spriedums lietā par paternitātes (tēva) pabalsta piešķiršanu bērna mātes draudzenei.

Taču atsevišķi jāaplūko šī gadījuma tiesiskais aspekts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Aigars Strupišs LTV “Rīta panorāmā” izteicās, ka Osipovas neapstiprināšana AT tiesneses amatā esot valstī radījusi konstitucionālo krīzi. Saeima esot pārkāpusi Satversmes 83. pantu, kas skan: “Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.”

Vai šis pants ir pretrunā ar Satversmes nākamo, 84. pantu, kurš iesākas ar vārdiem: “Tiesnešus apstiprina Saeima un tie ir neatceļami...”? Nekādu pretrunu nav. Saeimai ir visas konstitucionālās tiesības tiesneša kandidātu apstiprināt vai neapstiprināt. Savukārt jau pēc apstiprināšanas tiesnesi (ne vairs kandidātu) deputāti atcelt vai citādi ietekmēt nevar. Tiesnesis jau ir neatkarīgs. Līdz ar to Saeimas 17. februāra balsojums ir absolūti leģitīms. Drīzāk var apšaubīt paša Strupiša kvalifikāciju, ja viņš atļaujas mētāties ar tik smagiem vārdiem kā “konstitucionālā krīze”.

Osipovas fanu kluba biedri norāda, ka viņa esot augsta līmeņa profesionāle, kuras neievēlēšanu esot noteikusi “atriebība”. Šis vārds bieži figurē pārmetumos, kāpēc daudzi deputāti balsojuši “pret” vai nebalsojuši vispār. Par ko gan šie deputāti viņai atriebjas? Ko gan Osipova viņiem tādu nodarījusi? Tā vien izskatās, ka ar “atriebību” osipovieši saprot deputātu nevēlēšanos balsot par AT tiesneša kandidāti, kura, taisot spriedumu, gatava iziet ārpus juridiskā rāmja un to pamato ar ideoloģiskiem argumentiem.

Šeit jāatgriežas pie jau minētā ST 12. novembra sprieduma. Tas ir pilns emocionāliem pārspriedumiem, kuri balstās nevis uz likuma pantiem un citiem juridiskiem dokumentiem, bet gan apcerējumiem par cieņu un dzimumuzvedību. Lūk, tikai viens citāts no šī sprieduma: “Viens no personas privātās dzīves elementiem ir tās dzimumuzvedība. Personas dzimumuzvedības brīvība ir aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas vai kāda ir personas seksuālā orientācija.”

Šajā frāzē uzmanība jāpievērš divām lietām. Pirmkārt, diskutablajai atziņai, ka “dzimumuzvedības brīvība ir aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas”. Vai tiešām dažnedažādas perversijas jau ir atceltas un tās ir “aizsargājamas”? Otrkārt, un konkrētajā gadījumā tas pat ir svarīgāk, kāds sakars (juridiskā aspektā) “dzimumuzvedības brīvībai” ar izskatāmo jautājumu?

Atgādinu, ka ST spriedums ir par paternitātes (tēva) pabalstu mātes draudzenei. Runa ir par no valsts budžeta izmaksājamu naudas summu cilvēkam, kurš nav bērna tēvs. Lai sasaistītu bērna tēvu, paternitātes pabalstu un mātes draudzeni, spriedumā uz piecām lapām tiek runāts par cilvēka cieņu, savstarpējo sapratni un citām no jurisprudences visai tālām lietām. Šie skaidrojumi labi iederētos kādā filozofiskā vai psiholoģiskā apcerējumā, taču juridiskā dokumentā tie tikai liecina par nopietnu, juridiski neapgāžamu argumentu trūkumu. Ar garu spriedelēšanu tiek aizvietota neesošā juridiskā bāze.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Osipovas “lieta” ir absolūti politiska un absolūti ideoloģiska. Mēģinājumi tai piekabināt klāt “konstitucionālas krīzes” birku liecina par ļoti dziļu mūsu sociālpolitiskās sistēmas degradāciju. Jautājums, kuru visai viegli varētu risināt politiski tiesiskā rāmī, tiek pārvietots propagandas un smadzeņu skalošanas plāksnē. Acīmredzot tieši propaganda un “smadzeņu skalošana” ir politiskās dzīves (cīņas) dziļākā būtība un tās patiesais pamats.

Politiskā plāksnē viss ir pagalam vienkārši, un šis ceļš nevienam nav noslēpums. Osipova pēc neilga brīža tiks atkal no jauna virzīta par AT senatori, un tad jau trūkstošās deputātu balsis tiks piepirktas klāt. Gatavību “pārdot” savu balsi skaidri demonstrēja tie “Saskaņas” deputāti, kuri 17. februāra balsojumā nepiedalījās un ar šo nepiedalīšanos arī izgāza balsojumu. Tādējādi viņi it kā pateica: “Mums šis balsojums ir vienaldzīgs. Ja kādam tas šķiet ļoti svarīgs, tad dodiet mums kaut ko pretī, un mūsu balsis dabūsiet.”

Kāda ir visa šīs lietas morāle? Ārkārtīgi sakāpinātā reakcija uz vienu, gluži demokrātisku Saeimas balsojumu parāda, cik patiesībā totalitāra domāšana valda mūsu politiskajā šķirā. Tiklīdz kāds balsojums šo šķiru neapmierina, tā tiek piesaukta Saeimas lēmumu politizācijas un ideoloģizēšanas nepieļaujamība. Tiek skandētas standarta frāzes par “kaunu”, “tumsonību”, “naidu”.

Savukārt, ja balsojums ir “pareizs”, tad, lai cik tas būtu politizēts un ideoloģizēts, viss kārtībā. Tad nekāda “naida” nav. Tad laikam ir “mīlestība”? Vai tomēr liekulība kā neizdedzināms šīs politiskās šķiras tetovējums uz pieres?

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

An error has occured