Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pamatotu satraukumu sabiedrībā radījusi drošības dienestu likumdošanas iniciatīva, kura, ja Saeima to bez ierunām atbalstīs, paredz: informācija dienesta vajadzībām tiks padarīta par valsts noslēpumu. Šo satraukumu pastiprina fakts, ka likuma grozījumi tiek pieņemti nepienācīgā procesā, un neskaidru iemeslu dēļ diemžēl arī nenostrādā varas dalīšanas "līdzsvara un atsvara" (checks and balances) sistēmas drošinātāji, tādējādi sašūpojot mūsu kā demokrātiski tiesiskas valsts divus nozīmīgus pīlārus – personu tiesību garantiju un varas dalīšanu.

Personu tiesību garantija

Līdz šim par Latvijā radītu informāciju dienesta vajadzībām tika uzskatīta 1) aizsargājama informācija, kas 2) saistīta ar valsts drošību un 3) nesatur valsts noslēpumu, un šāda informācija ietilpa ierobežotas informācijas tvērumā līdzās komercnoslēpumam, informācijai par eksāmenu novērtēšanas procesu, personu privāto dzīvi u. tml.

Šādas informācijas iegūšanai bija ar Informācijas atklātības likumu noteikti ierobežojumi, vienlaikus šajā pašā likumā nosakot arī ierobežojumus un nosacījumus iestādēm informācijas klasificēšanai par ierobežotas pieejamības, tostarp nosakot laika limitu – 1 gads, pēc kura notecēšanas ierobežotas pieejamības informācija kļūst par vispārpieejamu informāciju, ja vien iestāde nav pieņēmusi lēmumu par termiņa pagarināšanu.

Informācijas saņemšanas ierobežojumu un nosacījumu noteikšana ne tikai personām, bet arī iestādēm izriet no Latvijas Republikas Satversmes, jo tiesības uz informācijas brīvību, arī tiesības saņemt informāciju ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa1, ko garantē gan Satversmes 100. pants, gan starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. Satversmē garantēto tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas.2 

Satversmes tiesa atzinusi, ka ikvienam cilvēkam saskaņā ar Satversmi ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem pilda sabiedrības uzticētās funkcijas. Pārvaldes iestādēm savā ikdienas darbā jāievēro un jāpiemēro cilvēktiesību normas, kas noteiktas Satversmē un citos likumos.3

Šo Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā garantēto tiesību ierobežošana pieļaujama vienīgi likumā noteiktajos gadījumos Satversmes 116. pantā minēto mērķu sasniegšanai: lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Turklāt atbilstoši Satversmes tiesu praksē nostiprinātajam pamattiesību ierobežojuma testam līdzās tam, ka ierobežojums var tikt noteikts vienīgi ar likumu un tam jāatbilst leģitīmam mērķim, pamattiesību ierobežojumam ir jābūt samērīgam (proporcionālam) ar šo mērķi.4

Neskatoties uz to, drošības dienestu piedāvātā likuma anotācija neslēpti demonstrē, ka nekādi samērības apsvērumi nav izdarīti. To ilustratīvi parāda, piemēram, šāds anotācijas fragments:

"Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?

Nē.

Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?

Nē."

Tāpat anotācijā netiek slēpts, ka likuma izstrādē nav iesaistīta ne sabiedrība, ne sabiedriskās organizācijas, ne arī citas valsts un pašvaldību institūcijas, izņemot vienīgi valsts drošības iestādes, un, šo drošības iestāžu ieskatos, likuma grozījumi neskarot arī cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības, proti:

"6. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas un sabiedrības līdzdalības process

Sabiedrības līdzdalība uz šo tiesību akta projektu neattiecas

Nē.

6.1. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas

Valsts un pašvaldību institūcijas

Valsts drošības iestādes – Satversmes aizsardzības birojs, Valsts drošības dienests, Militārās izlūkošanas un drošības dienests, kā arī Aizsardzības ministrija.

Nevalstiskās organizācijas

Nē.

[..]

8. Horizontālās ietekmes [..]

8.1.12. uz cilvēktiesībām, demokrātiskām vērtībām un pilsoniskās sabiedrības attīstību. Vai projekts skar šo jomu?

Nē."

Bet šie pat nav pārsteidzošākie likuma anotācijas fragmenti.

Likuma anotācijā nekautrīgi tiek atklāts, ka faktiski iestādes līdz šim pārkāpušas tām noteiktos ierobežojumus un nosacījumus attiecībā uz informācijai dienesta vajadzībām piemērojamo termiņu un tā pārskatīšanu un praksē esot ieviests "princips" – "ja vien institūcija neinformē par statusa atcelšanu konkrētajam dokumentam, tad tam noteiktais statuss vienmēr uzskatāms par saglabātu. Šāda normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai neatbilstoša prakse ir ieviesta tieši tādēļ, ka noteikto kārtību ievērot nav iespējams, bet institūcijas nevēlas riskēt ar to, ka to radītā ar valsts drošību saistītā informācija citā institūcijā kļūs vispārpieejama".

Un, kas vēl pārsteidzošāk, "informāciju dienesta vajadzībām saturošo dokumentu skaits ik gadu pieaug aritmētiskā progresijā".

Tātad drošības dienesti nemaz neslēpj, ka iestādes ilgstoši ir pārkāpušas likumu, aizskarot personu pamattiesības, un līdz ar to ir izdarāms secinājums, ka arī pārkāpumu apjoms ir strauji pieaugošs.

Un kā labākais risinājums esot šīs grūti aptveramās informācijas apjoma padarīšana par valsts noslēpumu... Un, lai neliktos par maz, likuma anotācijā tiek arī norādīts: "Pašreizējā informācijas dienesta vajadzībām definīcija ir par šauru, un tā liedz iestādēm pilnvērtīgi izmantot informācijas klasificēšanas piedāvātās iespējas, jo var būt gadījumi, kad informācija ir aizsargājama, lai arī tā nav cieši saistīta ar valsts drošību."

No tā jāsecina, ka jau šobrīd grūti aptveramais ierobežotas informācijas apjoms kļūtu par neaptveramu valsts noslēpumu.

Pretēji likuma grozījumu autoru prognozēm, būtiski pieaugtu to pašu drošības dienestu administratīvais slogs, jo, lai saņemtu attiecīgo informāciju, vairs nederētu pastāvošā informācijas saņemšanas kārtība un, visticamāk, personām būtu jāsaņem attiecīga līmeņa pielaide valsts noslēpumam. Tas ir ļoti laikietilpīgs process, un nav saprotams, kā dienesti plāno izskatīt pieprasījumus izsniegt speciālās atļaujas tām personām, kurām būs nepieciešamība piekļūt jaunajam valsts noslēpumam (iepriekš informācijai dienesta vajadzībām), lai veiktu tiešos darba un profesionālos pienākumus.

Ne mazāk būtisks jautājums – cik ilgā laikā piekļuve informācijai, kas pēc jaunā regulējuma tiks pielīdzināta valsts noslēpumam, tiks piešķirta? Un kas notiks tad, ja speciālā atļauja piekļuvei netiks izsniegta? Jau šobrīd ir izveidota kārtība, ka, piemēram, lietās par personas izraidīšanu no valsts šo personu tiesā var aizstāvēt tikai advokāts, kam ir pielaide valsts noslēpumam. Vai pēc "jaunā regulējuma", piemēram, arī ar tiesu ekspertīzes metodēm turpmāk varēs iepazīties tikai tie advokāti, kuriem būs attiecīgā pielaide? Vai varbūt virzāmies uz to, ka par advokātiem nākotnē varēs kļūt tikai personas, kuras "dienesti" atzīs par "valstiski drošām"? Jautājumu šobrīd ir vairāk nekā atbilžu.

Varas dalīšana

Ja drošības dienestu aizrautība ar informācijas slepenošanu, kas, lai arī ir nepieņemama, jo izjauc citu tiesību līdzsvaru, vēl varētu būt saprotama vai paredzama, tad pilnīgi neizprotams ir tas, kāpēc šajā likumdošanas iniciatīvas procesā nedarbojas varas dalīšanas "līdzsvara un atsvara" sistēma un kāpēc likumdevējs nedarbojas kā likumdevējs.

Varas dalīšanas princips ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem, kas "nozīmē, ka visa valsts darbība pēc savas būtības funkcionāli ir iedalīta trijos darbības veidos jeb valsts varas funkcionālos atzaros – likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā5, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas6", savukārt "varas dalīšanas principa "līdzsvara un atsvara" sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām, lai nodrošinātu valstiski tiesisko institūtu stabilitāti un pašas valsts varas funkcionēšanas nepārtrauktību".7

Satversmes tiesa jau 2004. gada 6. decembra spriedumā lietā Nr. 2004-14-01 norādījusi: "Drošības dienestiem jābūt pilnvarotiem izpildīt savu leģitīmo mērķi – sargāt valsts drošību, bet tiem nevar tikt dota nekontrolējama iespēja pārkāpt pamattiesības un brīvības. Ir jāpanāk līdzsvars starp demokrātiskas sabiedrības tiesībām uz nacionālo drošību un indivīda cilvēktiesībām."

Klausoties deputātu masu medijiem paustajā, rodas iespaids, ka likumdevējs nemaz nav ieinteresēts līdzsvara meklēšanā, tādējādi rupji pārkāpjot demokrātiski tiesiskas valsts pamatprincipus. Turklāt likumdevējs nav ieinteresēts pildīt savu konstitucionālo uzdevumu apstākļos, kad drošības dienesti nemaz neslēpj, ka likums ilgstoši ticis pārkāpts un personu ierobežojumi nav nemaz tikuši pārskatīti.

Turklāt šajā gadījumā likumdevēja kontrole nesaprotamu iemeslu dēļ "izslēgusies" situācijā, kad drošības dienestu argumentos nemaz netiek uzsvērta valsts drošība, jo, balstoties uz likuma anotāciju, turpmāk valsts noslēpums varētu tikt attiecināts arī uz informāciju, kas nav ne tieši, ne cieši saistīta ar valsts drošību.

Satversmes tiesa 2010. gada 7. oktobra spriedumā lietā Nr. 2010-01-01 norādīja: "Lai Saeima varētu izmantot sabiedrības drošību kā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķi, tai būtu nepieciešams pamatot objektīvi pastāvošo vai potenciāli iespējamo saikni starp konkrēta tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības drošības stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu. Turklāt salīdzinājumā ar Satversmes 116. pantā paredzēto nosacījumu "citu personu tiesības" "sabiedrības drošībai" kā tiesiskā regulējuma leģitīmajam mērķim ir vēl stingrāki izmantošanas priekšnoteikumi."

Lai vai kāds ir skaidrojums šādai rīcībai, neviena no atbildēm nav laba.

Domājot par to, nevilšus nāk prātā frāze, ko savulaik izteica viens no ASV baņķieriem pēc 2008. gada globālās finanšu krīzes. Tas nebūs precīzs citāts, bet doma aptuveni šāda – mūsu vainas nav. Jā, mēs tiešām esam alkatīgi baņķieri. Kāpēc valsts, to redzot, mūs neapturēja?

Ar drošības dienestiem ir līdzīgi, lai arī vadmotīvs šai pārliekajai aizrautībai ir atšķirīgs.

Un to, ka ir zināmas problēmas ar līdzsvaru šajā jomā, apstiprina vēl salīdzinoši nesen publiskajā telpā izskanējušās bažas par drošības dienestu pārāk lielo ietekmi uz valsts augstāko amatpersonu iecelšanas procesu un politiskiem procesiem caur pielaidēm valsts noslēpumam.

Deputātiem būtu nevis jākļūst par drošības dienestu advokātiem vai lobistiem parlamentā, bet jānodrošina varu līdzsvars un, iespējams, pat vēl vairāk nekā iepriekš jāiestājas tieši par personu pamattiesību aizsardzību. Kā to norādījis nu jau senators Jānis Pleps savā esejā "Tiesneša loma valsts attīstībā", "reāli kara draudi, kurus rada Krievijas agresija pret pastāvošo pasaules starptautiski tiesisko kārtību un demokrātiskas tiesiskas valsts vērtībām, ar to saistītie dažādie hibrīdapdraudējumi, kā arī globālās pandēmijas, kādas pietiekami sen nav pieredzētas, faktiski atjaunojušas pastāvīgu valsts darbību izņēmuma stāvokļa režīmā. Pašaizsargājošās demokrātijas principa atdzimšana neliecina neko labu ilgtermiņā, jo tas nenovēršami nozīmē būtisku regresu personas pamattiesību izpratnē un aizsardzībā".

Francijas Republikas 1789. gada Deklarācijas par cilvēka un pilsoņu tiesībām, kas ir dokuments ar pasaulvēsturisku nozīmi un kam ir bijusi būtiska ietekme uz brīvības un demokrātijas ideju attīstību Eiropā un visā pasaulē, 16. pantā teikts: "Jebkurai sabiedrībai, kurā nav nodrošināta tiesību garantija vai nav noteikta varas dalīšana, nav konstitūcijas."8

1Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. 04-02 (99)

2Augstākās tiesas 24.09.2021. lēmums Nr. SKA-669/2021 (670016720)

3Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. 04-02 (99)

4 Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedums lietā Nr. 2002-04-03; arī Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. 2004-17-01 u. c.

5 Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. 2013-06-01

6 Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05 (99)

7 Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta spriedums lietā Nr. 04-07 (99)

8 Carcasonne G., Guillaume M. La Constitution. Seizieme edition, 2022. Editions du Seuil. p. 446

An error has occured