Menu
Pilnā versija

LMT, „Tet” un sabiedriskie mediji – kas slēpjas kastē?

Ļubova Švecova, Saeimas deputāte · 08.06.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau atkal dienaskārtībā parādās ziņa, ka „Latvijas Mobilā telefona” (LMT) un "Tet" (agrāk "Lattelecom") akcionāri, tas ir Satiksmes ministrija, Ekonomikas ministrija un "Telia Company", ir apsprieduši jautājumus par "Tet" un LMT nākotnes perspektīvām. Pirmā reakcija uz šo ziņu bija: "Atkal!"

Diskusijas par to, vai, ko un kā darīt ar vieniem no valstij vērtīgākajiem un vienlaikus sarežģītākajiem aktīviem, nerimst jau gadus padsmit. Bet es vēlos uz šo tēmu paskatīties no mazliet cita aspekta – kontekstā ar tikpat intensīvi publiskajā telpā uzturētu tēmu kā "sabiedriskie mediji".

LMT un "Tet" sen jau vairs nav telekomunikāciju uzņēmumi. To biznesa būtiska daļa ir mediju satura ražošana un izplatīšana. Mana prognoze ir – šī biznesa virziena īpatsvars abiem tikai pieaugs.

Atgādināšu: gan LMT, gan "Tet" ir kapitālsabiedrības ar būtisku valsts kapitāla daļu, un, kas ir īpaši svarīgi, Latvijas puses pārsvaru abu uzņēmumu padomēs un valdēs. Tātad – abi šie telekomunikāciju, piedodiet, mediju uzņēmumi ir vai vismaz var tikt salīdzināti ar VSIA "Latvijas Televīzija" un Latvijas Radio.

Būtiska nianse: LMT un "Tet" gan paši ražo, gan izplata saturu atšķirībā no Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio kanāliem, kuru gatavoto saturu izplata tas pats "Tet" vai valsts akciju sabiedrība "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (LVRTC).

Tātad īsais kopsavilkums: Latvijas valsts dažādos veidos ir dalībniece vismaz 4–5 mediju satura ražošanas un izplatīšanas uzņēmumos. Dīvainā kārtā neviens līdz šim pat nav domājis plašāk un skatījies, kā labāk pārvaldīt Latvijas valsts īpašumā vai kontrolē esošos plašsaziņas līdzekļus, un spējis piedāvāt savu redzējumu, kā šos aktīvus labāk strukturēt un vadīt. Mūsdienīgi runājot, iziet ārā no saviem stereotipiem, šaurās domāšanas (domāt tikai par NEPLP vai LTV, vai LR) jeb domāt "out of the box". Ārpus ierastajiem rāmjiem, tā teikt.

Vai tiešam vienīgais, uz ko ir spējīgi "valstsvīri", ir vienkārši pārdot valstij piederošus aktīvus ar pavisam vienkāršu vai ļoti komplicētu shēmu palīdzību (kā, piemēram, tas notika ar "Citadeli", "Liepājas Metalurgu" u. c.). Jo nav pat tik būtiski, kā ir paslēpta privatizācija: vai tā būtu daļēja akciju kotēšana biržā vai citi risinājumi kapitāldaļu atsavināšanai.

Respektīvi, jautājums ir par Latvijas valsti dažādās personās ne tikai kā krietnu un rūpīgu saimnieku, bet tieši kā krietnu un rūpīgu akcionāru.

Vēl viens paradokss ir apstāklī, ka valdošā koalīcija (vienalga, kura) faktiski nav pieņēmusi vai apzināti nav spējusi pieņemt nevienu lēmumu, kas būtu patiešām mainījis sabiedrisko vai valsts kontrolē esošo plašsaziņas līdzekļu stāvokli. Lēmumu, kas būtu palielinājis šo mediju auditoriju, autoritāti un darbības rādītājus. Es uzdrošinos apgalvot, ka tieši runāšana ir aizstājusi reālu darīšanu.

Rezultātā Latvijas mediji ir tādi, kādi ir, un tādā stāvoklī, kādā ir. Un nav brīnums, ka tieši tāpēc arī daļa Latvijas auditorijas izvēlas ārvalstu (lasi: Krievijas) medijus. Jo tur ir saturs, ir kvalitāte, un ir efektīvi šī satura pārdošanas, tas ir izplatīšanas, kanāli. Mums tie var patikt, nepatikt, mēs tos varam saukt par draudiem valsts drošībai utt. Bet es iesaku paskatīties uz šo lietu citādi: kā citas valsts vara, lai arī kāda tā būtu, aizstāv savas un valsts intereses. Ja pat tas nav labs piemērs, tomēr to ir vērts ņemt vērā.

Savukārt citi daļēji valsts īpašumā esošie plašsaziņas līdzekļi ("Tet" un LMT) nepretendē uz sabiedrisko pasūtījumu un neveido ziņu raidījumus, bet piedāvā pārsvarā izklaides saturu. Iespējams, tieši tāpēc tie nav valdošās koalīcijas redzeslokā.

Pirms skatīties vai lasīt to vai citu kanālu vai vietni, auditoriju neinteresē, vai tur ir vai nav viltus ziņas. Tieši tāpat kā viltus ziņas var prasmīgi iztulkot kā radošu spēli ar puspatiesībām, meliem un īstenību, ar ko apzināti vai neapzināti ir saskārušies teju visi plašsaziņas līdzekļi.

Kāpēc lai "Tet" ("Lattelecom") neiekļautu Krievijas kanālus, ja auditorija tos pieprasa? Arī Jaunās konservatīvās partijas priekšsēdētāja Jāņa Bordāna paziņojumu es drīzāk redzu kā netiešu mēģinājumu izdarīt spiedienu uz "Tet" vadību.

Visas līdz šim izskanējušās diskusijas par spēcīgu Latvijas sabiedrisko mediju ir bezjēdzīgas, jo diskusijas dalībnieki pamatā runā tikai un vienīgi par LTV un LR auditorijas un ietekmes palielināšanu uz sabiedriski politiskajiem procesiem.

Taču tas, par ko Latvijas valstij tiešām būtu vērts domāt, ir valsts īpašumā esošo aktīvu konsolidēšana, lai izveidotu jaudīgu sabiedrisko mediju. Par Latvijas Televīziju un Latvijas Radio vispirms ir jārunā kā par valsts kapitālsabiedrībām, nevis kā par televīziju un radio. Tikai šāda pieeja var rezultēties saprātīgā risinājumā, lai atrisinātu vairākus gadu desmitus ilgstošās problēmas ap sabiedriskajiem medijiem. Tāpat kā par "Tet" ir jārunā kā par faktiski lielāko plašsaziņas satura izplatītāju un arī satura ražotāju.

Tieši tāpat valsts kā akcionāre nav radoši pievērsusies LTV un LR aktuālo problēmu risināšanai. Iespējams, kļūda ir tā, ka uz LTV un LR nevajag raudzīties kā uz plašsaziņas līdzekļiem, jo ikviens šāds mēģinājums tiek uztverts kā centieni ietekmēt žurnālistu (plašsaziņas līdzekļu) neatkarību, kas attiecīgi izraisa aizsardzības reakciju, bieži vien asa uzbrukuma formā.

Atkārtošu vēlreiz: pret LTV un LR tāpat kā pret "Tet" nav jāizturas kā pret medijiem ar sabiedriski politisku ietekmi, bet jāizturas kā akcionāram pret kapitālsabiedrībām, lai audzētu savu aktīvu vērtību un uzlabotu uzņēmumu darbības rādītājus.

Minēšu tikai dažus piemērus šajā kontekstā. Jau sen ir zināms, ka VSIA "Latvijas Televīzija" būtiskas izmaksas rada ēka, kurā tā atrodas. Bet! LTV ēka vispār nav problēma, ar kuru LTV būtu jānodarbojas. No tās ir jāatbrīvojas, atdodot tiem, kam tas pienākas, kuriem tas ir pamata bizness. Vai nu pārdodot privātajam sektoram izsolē, vai valstij – proti, valsts akciju sabiedrībai "Valsts nekustamie īpašumi". Tai savukārt ir gan līdzekļi, gan kompetence padarīt LTV ēku pievilcīgu tirgum.

Tas pats attiecas uz Latvijas Radio ēku. Jā, piekrītu, vēsturiskā pieredze, kas saistīta ar šo ēku, uzliek noteiktus pienākumus gan sabiedrības, gan valsts interešu vārdā. Bet vietā ir jautājums – ja ēkai būtu cits īpašnieks, vai tas to arī nevarētu darīt? Neredzu nevienu iemeslu, lai tā nebūtu. Ko tas dotu? Abām organizācijām noteikti būtu lētāk nomāt atbilstošu daudzumu telpu, samazinot būtisku izdevumu daļu. Savukārt ieekonomētos līdzekļus varētu novirzīt satura veidošanai un izplatīšanas kanālu stiprināšanai.

Pat savulaik apspriestā ideja par LR un LTV apvienošanu rezultējās tikai jauna un, manuprāt, sekmīga satura izplatīšanas kanāla izveidē – portālā "lsm.lv". Bet tālāk arī netika, jo ir nošķirtas "saimniecības", precīzāk sadalītas ietekmes sfēras (kam radio, kam televīzija), ko ļoti sekmīgi uztur abu kapitālsabiedrību darbinieki. Viņu nostāja ir saprotama: tās ir bailes zaudēt dzīves jēgu (skan patētiski) jeb, piezemētāk runājot, risks zaudēt darbavietu pirmspensijas vecumā, sava sociālā statusa zudums, bailes par to, vai būšu kādam vajadzīgs. Lai gan šādu un saistītu problēmu risināšana ir abu kapitālsabiedrību valdes, personālvadības un, kā tagad ir mūsdienīgi pieņemts, pārmaiņu vadības komandas uzdevums.

Jēdzīgs būtu scenārijs arī nodalīt "Tet" mediju satura ražošanu un izplatīšanu, atpērkot kapitāldaļas no otra akcionāra, un konsolidēt LTV, LR un "Tet" mediju biznesu atsevišķā jaudīgā valsts īpašumā esošā mediju kompānijā, kas būtu reāls konkurents faktiski lielākajam tirgus dalībniekam – MTG grupai. Otrs risinājums, kas no valsts un sabiedrības interešu viedokļa ir pretrunīgāks, būtu uz "Tet" bāzes veidot jaudīgu sabiedrisko mediju, kas veiktu gan satura ražošanu (vismaz daļēji pildot valsts pasūtījumu), gan izplatīšanu pa saviem kanāliem, pievienojot daļu no LTV un LR.

Ko valsts no tā iegūtu? Aktuālāku un sabiedrības acīs jaudīgāku mediju uzņēmumu ar daudz augstvērtīgāku un pievilcīgāku saturu. Labāku pārvaldību, labāku pārdošanu, izmaksu optimizāciju u. c. Faktiski valsts konsolidētu savus mediju biznesa aktīvus un gūtu pārliecinošu sinerģiju. Starp citu, šī ideja ir reāla. Atgādināšu, ka vienīgais "Tet" (tolaik vēl nebija SIA "Lattelecom") meitasuzņēmums, kuru izdevās atdalīt vadības izpirkuma rezultātā (management buyout), bija tā transporta daļa. Rezultātā izveidojās SIA "Transporent" – uzņēmums, kura pirmais klients bija pats "Lattelekom", bet kurš normāli darbojas brīvās konkurences apstākļos.

Taču domāju, ka šis plāns nav īstenojams, jo pašlaik valdošajā koalīcijā ir cīņa tikai par un ap NEPLP, kas faktiski ir cīņa par mēģinājumu pastarpināti ietekmēt LR un LTV ziņu dienesta saturu un pakratīt ar pirkstu citiem medijiem. Diemžēl tā pati NEPLP un citi aizmirst, ka arvien pieaugoša auditorija un lielāka jauda ir interneta medijiem un dažādiem starptautiskiem kanāliem.

Valdošā koalīcija nav pat domājusi par tādas struktūras izveidi, kas atbilstu mūsdienu mediju satura ražošanas un izplatīšanas struktūrai. Vēl ļaunāk – nav domājusi kā kārtīgs un gādīgs akcionārs, lai vairotu savu mediju aktīvu vērtību. Faktiski šī pieeja ir vecas lampu televizora kastes līmenī. No kuras sen bija laiks atteikties.

Novērtē šo rakstu:

0
0