Ne par pieminekli

Iesaki rakstu:

"Neviens krievs nav atļāvies tā izrīkoties pret mūsu neatkarības simbolu - Brīvības pieminekli, kā šovakar izrīkojās šie holandiešu salašņas."

Tā sociālā tīkla ierakstā vēsta kāds ievērojams Nacionālās apvienības politiķis Jānis D. Nevar īsti saprast, vai tā ir uzslava - ka visi krievi tā vien alkst apčurāt Brīvības pieminekli, tomēr "neatļāvās", un tagad Jāņa D. cilvēkvērtības skalā ierindojušies priekšpēdējā vietā, pirms holandiešu salašņām. Vai arī tas teikts ar nožēlu: ja tie nelieši, kas apkaunojoši izrīkojās pie Brīvības pieminekļa Ajax fanu stilā, būtu krievi, tad gan beidzot varētu uz visiem laikiem un radikāli atrisināt viņu klātbūtnes jautājumus Latvijā... Tad varētu visus bez liekas šķirošanas - čemodāns, stacija utt.

Lai kāds arī būtu bijis nacionālo jautājumu stratēģa nodoms, bet tas, ko viņš ir uzrakstījis savā kontā, ir un paliek nacionālā naida kurināšana un naida runa. Un nevar nepamanīt, ka visatļautības robežas te arvien paplašinās.

Vēl nesen, kad cits ultra no tā paša politiskā spēka nāca klajā ar Latvijas krievu pilsoņu apzīmējumu kā "utīm mūsu kažokā", virkne viņa kolēģu to nosodīja kā "Eiropas politiķim nepiedienīgus izteikumus". Savulaik mums bija pat tik drosmīgs ārlietu ministrs, kurš vēlējās "vienot Latvijas iedzīvotājus ap valsts neatkarības, drošības un miera ideju, neatkarīgi no valodas, kuru viņi lieto"; viņš arī runāja par politiskās nācijas izveidi uz savstarpējas cieņas principiem.

Jaunajā amatā tagad paveras jaunas iespējas, viņš varētu mēģināt darboties šajā virzienā. Piemēram, izmatojot savu popularitāti, aicināt atturēties no krievus aizskarošiem izteikumiem - a ja nu izdodas? Vai arī "vienotas nācijas" jēdziens šajos ģeopolitiskajos apstākļos izgājis no modes?

Diemžēl ir skaidri redzams, ka ksenofobisku izlēcienu nesodāmība, "atkrieviskošana" kroplīgās formās, Latvijas krievu noniecināšana - tās ir metodes, kā varas partijām pozicionēties, kur sacensties "daiļrunībā". Kairinot jutīgo nacionālo punktu, var novirzīt vēlētāju uzmanību no haosa valdībā, no krimināliem izsaimniekošanas apmēriem lielajos projektos (ak, tur viss ir likumīgi!), no (ne)gatavības drošības apdraudējumiem... Tāpēc naids joprojām ir pieprasīta substance šajā vēlēšanu periodā.

Taču ir viena problēma. Kad trešdaļa Latvijas pilsoņu jūtas atstumti, kad viņi norobežojas no līdzdalības, neiet uz vēlēšanām, ar vienaldzību izturas pret notiekošo un kabatā rāda valstij pigu, tad neizdodas uzcelt ne labklājīgu, ne drošu Latviju.