Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Bija laiks, kad latvietis atradās vārda brīvības avangardā. 1986. gadā dokumentālā kino režisors Juris Podnieks laida klajā filmu Vai viegli būt jaunam?, kurā atklāti runāja par jauniešu atsvešinātību no padomju sistēmas. Varbūt mūsdienās to grūti iztēloties, taču skaitļi liecina, kas tā bija par uzdrīkstēšanos un cik spēcīgu pārdzīvojumu radīja vēdlodziņa pavēršana, lai smacējošajā padomju vidē ieplūstu patiesības skābeklis. Filmu rādīja sporta arēnās, to kopumā noskatījās vairāk nekā 40 miljoni cilvēku, kas ir neticams skaits doku mentālajam kino.

Kā redzams nesen iznākušajā, ļoti vērtīgajā filmā Podnieks par Podnieku, režisora iekšējā nepieciešamība atklāt patiesību un to parādīt citiem viņu urdīja visu mūžu. 1990. gada janvārī viņa uzņemtie kadri no padomju spēku uzbrukuma Viļņas televīzijas tornim aplidoja pasauli un Rietumos kļuva par vizuālo simbolu Maskavas centieniem apspiest Baltijas neatkarības tieksmi. Tikai nedēļu vēlāk divus viņa filmēšanas komandas biedrus Andri Slapinu un Gvido Zvaigzni nošāva, kamēr viņi filmēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvāri, un Slapiņš turpat pie Bastejkalna nomira Podnieka rokās.

Podnieka dzīve un darbs parāda, cik fundamentāli svarīga ir vārda brīvība. Tāpēc filma par viņu iedvesmo, bet vienlaikus liek uzdot arī neērtu jautājumu - vai šobrīd sabiedriskā gaisotne un mediju vide netiek mērķtiecīgi veidota, lai lēni, bet neatlaidīgi aizvien stingrākos žņaugos iespiestu mūsu iespējas brīvi izteikties par sarežģītām, emocionālām tēmām? Filmā ir vismaz divas vietas, kuras liek šodienas kultūrkaros iesvaidītajam skatītājam nedaudz salēkties, jo, “pareizi” ierāmētas, tās bez šaubām izsauktu soctīklos sašutuma vilni.

1985. gada filmā Veļ Sīzifs akmeni Podnieks iejūtīgi ieklausās Uzvaras pieminekļa sievietes figūras autora Aivara Gulbja stāstītajā par aizliegumu skulptūrā iekļaut bērna tēlu. Filmu aizliedza rādīt, tātad padomju cenzūra aizliedza Podnieka filmu par cenzūru, bet diezin vai šis fakts tagad to glābtu no mūsdienu cenzoriem, jo filmā taču netiek nosodīts Uzvaras piemineklis. Savukārt 1988. gadā Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Podnieks runā par “mūsu valsti” - Padomju Savienību. Turpmākajos gados viņš deva lielu ieguldījumu PSRS sagraušanā, tomēr viņa domāšanas evolūciju nevar izskaidrot ar mūsdienu vienkāršotajiem trafaretiem.

Vai viegli būt brīvam?

Cik ironiski, ka nav grūti iedomāties, kā centieni 2024. gadā sašaurināt pieņemamās runas robežas varētu liegt mums iespēju dziļāk saprast cilvēku, kurš Latvijas vēsturē kļuvis par spilgtu vārda brīvības simbolu.

Bet te nu mēs esam. Jau sen vairs nav pārsteigums, ka divas tēmas - krievi un sekss - izsauc sevišķi kaismīgu ārdīšanos soctīklos. Slikti, ka šīs ķengas un dažkārt pat draudi tikuši lielā mērā normalizēti. Tas degradē publisko diskusiju telpu. Taču troļļiem sākušas piebalsot arī oficiālas institūcijas, un tas ir pat bīstamāk.

Sevišķi satraucošs ir Rīgas apgabaltiesas spriedums, kas ļauj Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) uzlikt naudas sodu portālam TVNET. Kādā portāla raidījumā par Krievijas pilsoņu iespējamo izraidīšanu no Latvijas intervējamais ir NEPLP ieskatā neprecīzi lietojis vārdu “deportācijas”, un tiesa norāda, ka “gadījumā, ja raidījuma viesis pauž neprecīzu informāciju, tad raidījuma vadītājam ir pienākums to precizēt”.

Neprecizēji? Maksā 3000 eiro sodu.

Te nav runa par kādiem likumā noteiktiem, leģitīmiem vārda brīvības ierobežojumiem, piemēram, par goda un cieņas aizskaršanu. Brīvā sabiedrībā par faktu kļūdām publicē labojumus, par atšķirīgām interpretācijām diskutē vai strīdas.

Savukārt tiesa spērusi soli pretī cenzūrai. Tā ir piešķīrusi NEPLP cenzora tiesības noteikt, kā drīkst vai nedrīkst runāt par konkrētām tēmām, un pavēl žurnālistiem nodrošināt turēšanos pie NEPLP līnijas vai arī tikt sodītiem. Nekad jau nevar arī zināt, ko tieši NEPLP izvēlēsies uzskatīt par “neprecizitāti”. Tas ir tiešs apdraudējums vārda brīvībai, tāpēc jācer, ka TVNET izdosies atrast taisnību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Citi apdraudējumi parādās iestāžu “rekomendācijās”. Pērn Jūrmalas bāriņtiesa ieteica pilsētas bibliotēkai izņemt no plauktiem bērniem domātas izglītojošas grāmatas par seksualitāti. Bibliotēka pamatoti ignorēja šo neleģitīmo cenzūras mēģinājumu, taču šogad tiesībsargam ar tādu pašu piegājienu izdevies pārtraukt ļoti vajadzīgu un aktuālu programmu, “karogu sistēmu”, kas palīdz pedagogiem risināt sarežģītas situācijas, kuras saistītas ar jauniešu seksuālo uzvedību. Lai gan tiesībsargam nav tiesību šos metodiskos materiālus aizliegt, pietika ar ieteikumu tos neizmantot, lai programma Latvijā tiktu pārtraukta. “Mēs ejam atpakaļ uz tādu seksualitātes noliegšanu, kā bija padomju laikos,” saka organizācijas Papardes zieds vadītāja Iveta Ķelle. “Es te dzirdu cenzūras fanfaras.”

Tās skan no vairākām pusēm un aizvien skaļāk. Par to brīdina arī mediju ombude un Latvijas Radio Redakcionālā padome.

Tāpēc vien ir vērts atcerēties Podnieku. Viņš parādīja, ka pret cenzūru var cīnīties un to uzvarēt.

Attēls - fragments no Latvijas Bankas apmaksātā Paula Raudsepa pieglaimīgas un slavējošas publikācijas par Latvijas Bankas toreizējo prezidentu, vēlāk kukuļošanas lietā notiesāto Ilmāru Rimšēviču.

An error has occured