Iesaki rakstu:

Disharmonijas izjūta vai emocionālā nelīdzsvarotība ir subjektīvi jēdzieni, un tādēļ kvantitatīvi vai vispārēji to nav viegli noteikt vienlaicīgi visiem pasaulē dzīvojošajiem cilvēkiem. Katra indivīda emocionālais stāvoklis un izjūtas ir atšķirīgas, tāpēc nav precīzu procentuālu skaitļu par to, cik cilvēku pasaulē izjūt disharmoniju.

Es gan uzdrošinātos izvirzīt empīrikā balstītu hipotēzi, ka pasauli visdrīzāk apdzīvo vismaz 95% disharmonisku cilvēku. Visticamāk par pa pasauli izkaisītā absolūtā mazākuma eksistences vietu un veidu mēs neko nezinām un arī neuzzināsim, jo šaubos, ka šie indivīdi, protams, ja tādi vispār ir, vēlētos savā dzīvē ielaist visapkārt dominējošo destrukciju un haosu.

Vēlamā uzdošana par esošo – tā, ļoti maigi sakot, visdrīzāk varētu raksturot pašus tos šarlatānus un “melnos skolotājus”, kuri vai nu sociālajos tīklos izplata saldsērīgus it kā “harmonisku” cilvēku (parasti rokās sadevušos pāru) attēlus ar nenoliedzami skaistiem dabas skatiem fonā un, protams, kādu neiztrūkstošu “viedu” pamācību vai atziņu, vai arī par attiecīgu samaksu tirgo pareizās receptes “harmonijas un vieduma” sasniegšanai. Skaidrs, ka, ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums. Vistīrākā ekonomika. Nekā personīga, tikai bizness. Līdzīgi tas darbojas politikā. Bet par to tālāk.

Bet tagad tuvāk tēmai - par disharmonisko cilvēku (tātad – mūsu) gribu un to, kā tā ietekmē notikumu gaitu.

Varbūt gluži ne katrs, bet kāds noteikti ir uzdevis sev jautājumu, kādēļ ar mums notiek tas, ko mēs negribam, bet nenotiek tas, ko mēs gribam. Kādēļ “gribulis” īsti nestrādā?

Tas patiesi ir filozofisks jautājums vārda “filozofija” īstajā nozīmē, proti, cenšoties mīlēt gudrību.

Īstenībā jau filozofija nav sarežģītas prāta konstrukcijas, bet gan katra morāls pienākums domāt precīzi, lai dzīves laikā katrs sasniegtu savu maksimāli iespējamo efektivitāti, kas tikai kā blakusefektu, tā teikt – bonusā, arī atnestu prieku, pārticību, individuālo drošību un brīvību. Tas nozīmē, ka disharmoniskam cilvēkam būt laimīgam nav nedz liegts, nedz arī nelemts. Kontrolēt un noteikt savu dzīvi, ietekmēt un pat vadīt savu likteņa sižeta līniju, iespējams, arī ir viens no laimes priekšnosacījumiem.

Taču ir nianse. Disharmoniskais cilvēks ir negatīvās domāšanas cilvēks. Viņa domas spēks veido pasauli jeb, ja labāk tīk, notikumus tajā, baidoties no kaut kā. Šāds cilvēks netieši veido notikumus kā blakus efektus, baidoties no kaut kā. Viņa griba tādēļ ir vērsta uz to, lai kaut ko aizliegtu, nepieļautu, no kaut kā izvairītos utt.

Citiem vārdiem sakot, viņš, kā saka, “no sirds” negrib kaut kādu apstākļu vai notikumu iestāšanos. Un, jo spēcīgāka ir disharmoniska cilvēka griba (vai nu iedzimta vai ilgstoši dzīves laikā izstrādāta un norūdīta), jo uzskatāmāk šis dabas likums, gluži kā ūdens uzvārās 100 grādu temperatūrā, sevi kārtējo reizi vēl un vēl pierāda.

Tātad stāsts ir par to, ko īstenībā vajadzētu “negribēt”. Jeb, ja atgriežamies pie jautājuma par domas precizitāti, - ko būtu “pareizi” negribēt.

Students, kurš nav pārāk labi sagatavojies eksāmenam, bet “ļooti, nu ļooti negrib” izkrist, esot ar mieru uz jebkuru sekmīgu atzīmi, bezmaz vai mistiskā veidā izveidojušos apstākļu dēļ pārbaudījumu izturēs drīzāk nekā daudz labāk sagatavojies kursabiedrs, kurš visnotaļ vienaldzīgi “gribēs” to nokārtot ar konkrētu mērķi – zināmu atzīmi.

Spēcīga kaut kā negribēšana eliminē reizēm acīm neieraugāmus blakusfaktorus, kas holistiski ietekmē gala rezultātu, no kura tiešas gribēšanas mēs apzināti iepriekš atsakāmies.

Var kaut vai katru dienu gribēt, piemēram, nekavējoties tapt bagāts un, pakāpeniski iedzīvojoties depresijā (jo tukšas vēlmes jeb fantāzijas neatbilst realitātei), beigu beigās konstatēt, ka ir iztērēts laiks un apņemšanās nerealizējama projekta īstenošanai. Taču var arī “ļooti, nu ļooti negribēt” izkrist no sociālās aprites, nebūt materiāli nenodrošinātam vai nepārtikušam, galu galā nebūt trūkumcietējam, kas tikpat mistiskā veidā kā slinkajam studentam var atnest arī visnotaļ vērā ņemamus panākumus.

Līdzīgā veidā saprātīgs disharmoniskais cilvēks organizē savu iekšējo (ja gribat – garīgo) dzīvi. Sastrukturējot savas personības izpausmes pa sadaļām – fiziskais ķermenis, sajūtas, emocijas, mentālā sfēra, ārējās dzīves notikumi, vērtības un galu galā – misija, cilvēks gribot negribot atbilstoši savai audzināšanai, izglītībai, dzīves pieredzei un socializācijas pakāpei nofiksē savus ideālus.

Nevajadzētu izsmiet to, kas negribētu nebūt ar lapsenes vidukli vai negribētu nodevīgu nokarājušās ādas krunku viduklī, vai arī negribētu nebūt izlēmīgs, drosmīgs, taisnīgs un godprātīgs. Holistiskie efekti noteikti atsauktos arī citās vietās un dzīves situācijās. Šeit drīzāk svarīgs ir cits jautājums, proti, par šo ideālu veidošanās atskaites punktu (paraugu) un kritērijiem, jo skaidrs, ka tie var būt viltus ideāli, kas var nodarīt nelabojamu kaitējumu gan veselībai, gan arī dzīvībai. Bulīmija un anoreksija ir pirmie piemēri, kas nāk prātā, kad disharmoniska cilvēka “kaut kā negribēšana” ir destruktīvi iedarbināta viltus ideāla apkalpošanai.

Kristīgās civilizācijas ziedu laikos “ideāls” bija vispārzināms. Novirzes no tā bija grēks kā Dieva likumu pārkāpums, kam bija jātop sodītam. Bailes no soda, tajā skaitā iespējamā atstumtība no solītās Debesu valstības un mūžīgās dzīvošanas mudināja disharmonisko cilvēku “ļooti, nu ļooti negribēt” atkrist no Dieva. Kristīgo reliģiju drīzāk sagrāva remdena vēlme gribēt uzreiz un tagad iegūt visus apsolījumus nekā negribēt neizdarīt baušļu pārkāpumus, vienlaikus ar to izdarot “lāča pakalpojumu” morāli un mentāli dezorientētajai 21. gadsimta sabiedrībai.

Mēs tātad vēlreiz nonākam pie galvenā virzuļa – bailēm.

No kā? Skaidrs, ka no nāves jeb iznīcības.

Sekulārajā pasaulē un ne tikai, kā to pārliecinoši diemžēl rāda vēsture, tas arī ir kārdinājums – sākt iznīcināt savus ienaidniekus un pretiniekus (nereti iedomātus), lai dzīvotu pats.

Tā ir destruktīva darbība ārējā pasaulē. Karjerists, piemēram, izmantos visus sev pieejamos līdzekļus, lai iegūtu amatus, kas nodrošina statusa ārējos simbolus – rīcības varu, atlīdzību, kuras nekad nav par daudz, atrašanās apritē drošības sajūtu. Tāds cilvēks vienmēr baidīsies to visu pazaudēt, uzskatot to par sociālu nāvi jeb katastrofu, jo organizētas iekšējās pasaules viņam nemaz nav. Viņam reālā pasaulē ir tikai ārējie apstākļi. Par tādiem cilvēkiem pavisam droši var teikt, ka viņi ir pazaudējuši savu dvēseli. Precīzāk – ka, neraugoties uz augsti attīstītu manipulatīvo intelektu, viņiem nav kontroles arī pār savu sajūtu un emociju ķermeni. Arī fiziskais ķermenis visdrīzāk tādēļ ir atstāts novārtā. Rezultāts – ne vienmēr, bet šad tad visdažādākās psihosomatiskās kaites, visdrīzāk arī aptaukošanās un, protams, permanenta depresija.

Taču svarīgs ir rezultāts – amats par augstu cenu tiek saglabāts, pateicoties izmisīgai negribēšanai to zaudēt.

Un tā mēs esam nonākuši pie gala secinājumiem jautājumā, kāpēc ir tāda vilšanās par politiķiem. Kāpēc viņi it kā kaut ko grib, bet sanāk tā kā vienmēr?

Tādēļ, ka viņu “pozitīvās” programmas un deklarācijas – “paaugstināsim, novērsīsim, atbalstīsim, uzcelsim, nodibināsim utt.” ir tukši “gribuļi”, a priori nepareizas domformas jeb mentālas kostrukcijas, kas nevar atnest neko citu kā vilšanos. Vienlaikus neviens nezina un nevar izkontrolēt, ko viņi patiesībā “no sirds negrib”, kas arī ir noteicošais spēka iedarbības vektors uz vienu vai otru parādību, kā jau tika aplūkots iepriekš.

Patiesībā cilvēki gan pilnīgi noteikti zina vienu lietu, ko viņi negrib. Zaudēt amatu, kas tik grūti un sūri nācis. Un no tā arī veidojas visa holistika. Visa bēdīgā statistika un rezultāts – sanākšana kā vienmēr. Pliekani un smieklīgi. Kādēļ tad tādus ievēlē, kuri pēc tam savukārt ieceļ nākamos?

Tādēļ, ka vēlētāji balso par viņiem, kaut ko ļoti negribot, kā par mazāko ļaunumu. Latvijā pagaidām vairums negrib valstiskās neatkarības zaudēšanu, un viņi būtībā balso pret tiem, kas negrib Latvijas neatkarību. Griba pret gribu. Drīzāk negribēšana pret negribēšanu. Taču, kad ievēlētie un pēcāk ieceltie uzsāk savu funkciju pildīšanu, viņi krīt uz nerviem, riebjas, jo patiesībā viņus nemaz īsti negrib, jo viņi savukārt negrib to, ko patiesībā ideāla veidolā grib vēlētāji.

Vēlētāji, gribot savu drošību kā ideālu, ko var sasniegt tikai netieši, kaut ko “ļooti, nu ļooti negribot”, nevis kaut ko žvankstot par vēlmēm (būtībā tukšiem solījumiem un pat fantāzijām) “stiprināt Latvijas drošību”, būtībā negrib te redzēt jelkādu “piekto kolonnu” un tās izpausmes, negrib redzēt uzspiestas svešvalodas diktātu un citas jelkādas okupācijas sekas. Vēlētāji negrib neaizsargātu valsts robežu un negrib, ka Latvijai naidīgas personas par savām noziedzīgām darbībām saņem simboliskus sodus.

Vēlētāji tādēļ galu galā negrib, ka viņu priekšstāvji negrib negribēt to pašu. Gluži pretēji – pēdējie dara visu tieši pretēji. Un tad vēlētāji to sāk saukt par “režīma” sazvērestību, pat par nodevību. Un te ir lielākā bīstamība. Negribot viņus, šis negatīvais kumulatīvais spēks pakāpeniski un neredzami sāk iznīcināt valsti. Tieši to, ko vēlas valsts ienaidnieki, kuru Latvijas neatkarības negribēšana kopā ar austrumos esošā kaimiņa negribēšanas spēku ir ļoti vērā ņemams un bīstams faktors.

Tā arī ir lielākā situācijas traģika. Taču vainīgi pie tā nav vēlētāji, kas izvēlējās mazāko no ļaunuma, kas attiecīgajā brīdī bija aktuālajā tirgus piedāvājumā. Vainīgs ir nīcīgais, aprobežotais pilnvarnieks, kas diskreditēja valsti kā idejas un konstrukcijas būtību.

Ja “ļooti, nu ļooti negribētu” caurumainu robežu vai “piektās kolonnas” permanentu un aizvien pieaugošo klātbūtni, vai maigus sodus ienaidniekiem, tad tas nenotiktu. Tas nevarētu notikt, jo tam ir gan visas nepieciešamās pilnvaras, gan instrumenti. Un tomēr tas notiek, imitējot rīcību un pozitīvu gribu.

Ja kaut uz sekundi tiek pieļauta okupācijas iespēja ar visām no tālāk esošajām sekām un iespējamo nepieciešamību pielāgoties jaunajai realitātei, tad tas nozīmē, ka tas nav “ļooti, nu ļooti negribēts”. Tā pa īstam. Ar pilnu pašatdevi. Ar absolūtu pašaizliedzību. Līdz mielēm.

Kur ir šādi valstsvīri?

Pārpublicēts no Facebook

An error has occured