Menu
Pilnā versija

Ofensīvu gaidot

Ex-seržants* · 18.04.2023. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nebūs pārspīlēts, ja apgalvošu, ka galvenā tēma, kas pašlaik virmo informācijas telpā, ir gaidāmais ukraiņu pretuzbrukums. Turklāt ukraiņu, un ne tikai, medijos šajā sakarā valda zināma eiforija ar sekojošu naratīvu - krievu ziemas uzbrukums ir izgāzies, spēki ir izsīkuši, bet turpina skriet ar pieri sienā, ciešot milzīgus zaudējumus, lai izpildītu vadoņa politisko uzstādījumu - ieņemt Doņeckas un Luhanskas apgabalus to administratīvās teritorijas robežās, un pietiek ar vienu izšķirošu triecienu, lai sāktos krievu paniska atkāpšanās. Patiesā lietu kartība var būt citādāka, un šeit būs ukraiņu kaujas virsnieka viedoklis - https://youtu.be/vzyzAxty0hY.

Tas, ka krievi, gatavojoties ukraiņu pretuzbrukumam, cenšas atkarot aizsardzībai izdevīgas pozīcijas (upes, kanāli, valdošās virsotnes), kā arī mēģina pārņemt savā kontrolē rokādes ceļus (paralēli frontes līnijai izvietoti ceļi, kas tiek izmantoti spēku pārsviešanai un apgādei) ir loģiski un pamatoti no operatīvi taktiskā viedokļa. Aizsardzības līnijas tiek veidotas dziļi ešelonētas un ne vien paralēli, bet arī perpendikulāri frontei, lai nodrošinātu flangus, kas ļautu minimizēt aplenkuma risku.

Viss tas ir kara mākslas ABC, kas krieviem noteikti nav svešs, un uzskatīt ka krievu augstākā un vidējā līmeņa armijas vadībā ir vieni vienīgi tupi saldafoni, kas akli pakļaujas priekšniecības pavēlēm, būtu maldīgi. Krievu ģenerāļi ir skoloti, balstoties uz WWII pieredzi, kad vāciešiem iebrukuma sākuma stadijā izdevās izveidot milzīgus aplenkuma “katlus”, no kā krieviem šodien ir pamatotas bailes. Iespējams, ka tādēļ ne Harkivas, ne Hersonas ukraiņu ofensīvas gaitā ta arī neizdevās aplenkt un iznīcināt ievērojamus pretinieka grupējumus.

Neatklāšu noslēpumu, ja teikšu, ka militāras operācijas galvenais uzdevums ir nevis teritorijas atbrīvošana, bet gan neatgriezenisku zaudējumu radīšana pretiniekam, kas rezultēsies arī teritorijas atbrīvošanā. Pretējā gadījumā karš var ieilgt, un pārsvaru gūs tas, kura rīcībā būs vairāk resursu. Iespējams, ka uz šo scenāriju arī cer Kremlis - kolektīvo Rietumu un pašu ukraiņu nogurums no kara, kas ļaus sākt sarunas ar Kremlim izdevīgiem nosacījumiem.

Nebūs arī nekāds noslēpums, ja apgalvošu, ka viens no efektīvākajiem pretinieka zaudējumu radīšanas veidiem ir aplenkuma operācijas gan operatīvā līmenī, gan, ja resursi to ļauj, arī stratēģiskā līmenī. Šo tēmu biju aizskāris vienā no iepriekš šeit publicētajiem rakstiem. Lūk izvilkums no tā: “Ja ukraiņu rīcībā jau būtu viss iepriekš pieminētais, tad pat bērnudārzniekam ir skaidrs turpmāko notikumu scenārijs - ukraiņi atkāpjas dziļāk savā teritorijā, ievilinot pretinieku un piespiežot to izstiept loģistiku. Tiek veikts māņu pretuzbrukums citā virzienā. Tam seko trieciens ar HIMARS, izmantojot arī ATACMS raķetes pa pretinieka noliktavām un komadcentriem. Ar tanku ķīļu palīdzību tiek aplenkts pretinieka grupējums vai grupējumi (atkarībā no situācijas), vienlaicīgi nogriežot tos to apgādes līnijām. Tad artilērija un aviācija sāk metodiski iznīcināt aplenkto grupējumu līdz pēdējam okupantam. Tā ir klasika, kas ar dažām korekcijām strādā arī šodien (Guderiana taktika WWII).” Pilns raksta teksts ir atrodams šeit: https://pietiek.org/raksti/pulkstenis_tiksk_donbasa

Un tagad nedaudz par taktiku modernā kara kontekstā. Ka jau tika minēts, tad zibenskara teorijas autora Heinca Guderiana taktika ar dažām korekcijām strādā arī šodien. Kādas tad ir šīs korekcijas? Ja WWII laikā tankiem bija izšķiroša nozīme pretinieka aizsardzības pārraušanai un kājniekiem bija atbalsta funkcijas, tad šodien tas ir otrādi, un tas saistīts ar tehnoloģisko pārrāvumu bruņojuma jomā. Pirmkārt, tie ir pārnēsājamie prettanku ieroči, kas darbojas pēc principa ”izšāvi un aizmirsti” un kas spēj iznīcināt bruņutehniku vairāku kilometru attālumā. Otrkārt - Switchblade 600 tipa prettanku droni un bezpilota lidaparāti. Attiecīgi pretinieka aizsardzību pārrauj motorizētie kājnieki, bet tanki sniedz uguns atbalstu no pretinieka kājniekiem neaizsniedzamam pozīcijām savas pretgaisa aizsardzības sistēmas aizsegā, vienlaikus, pateicoties savām manevrēšanas spējām, paliekot par grūtu mērķi pretinieka artilērijai. Ņemot vērā pēdējo mēnešu rietumvalstu bruņojuma piegādes, kur uzsvars tiek likts uz kājnieku kaujas mašīnām M2 Bradley un Stryker, bet mazāk uz tankiem, NATO nav sveša modernā kara taktika.

Balsoties uz līdzšinējo Ukrainas kara pieredzi, var apgalvot, ka artilērijas un aviācijas loma nav mazinājusies, ar dažām niansēm. Ja runa par artilēriju, tad maksimālais efekts tiek panākts, ja uzsvars tiek likts nevis uz apšaudēm pa platībām ar milzīgu munīcijas patēriņu, bet uz iepriekš izlūkotu mēŗķu iznīcināšanu ar prcecizitāti +/-3 m, uzsvaru liekot uz visu līmeņu vadības centru iznīcināšanu, jo ir vēl viena modernā kara nianse, kas var dot izšķirošu priekšroku, un tā ir lēmumu pieņemšanas un realizācijas ātrums visos vadības līmeņos.

Aviācijas loma pretinieka pozīciju “apstrādē” ir neapšaubāma ar nosacījumu, ka tiek neitralizēta pretinieka pretgaisa aizsardzība, un tam, pamatojoties uz izlūkošanu, var tikt izmantota gan artilērija, gan bezpilota lidaparāti, gan aviācija (ASV pretradaru raķetes AGM - 88 HARM var tikt uzstādītas arī uz MIG - 29 un Su - 27).

Ukraiņu rīcībā ir viena nozīmīga priekšroka, kas ļauj cerēt uz veiksmi, un tā ir izlūkošana visos līmeņos. Veikt izlūkošanu taktiskā līmenī, izmantojot dronus, ukraiņi ir vairāk vai mazāk “piešāvušies”. Toties radioelektroniskās un satelītu izlūkošanas jomā rietumvalstu atbalsts ir neatsverams. Ir pamatotas aizdomas, ka ASV rīcībā ir tehniskas iespējas “uzlauzt” vislabāk aizsargātās sakaru līnijas. Tūkstoš kilometru garā frontē pietiekoši nocietināties krieviem fiziski nebūs iespējams, un uztaustīt vājās vietas ir iespējams. Tālāk jau lai strādā pretinieka maldināšana un “ātrā Heinca” taktika.

Esmu pārliecināts, ka viss šeit sarakstītais ir zināms ukraiņu ģenerālštābam. Esmu arī pārliecināts par to, ka tiks izstrādāti vairāki pretuzbrukuma varianti un galīgo lēmumu par tā vai cita varianta izvēli pieņems viens cilvēks - ģenerālis Valerijs Zalužnijs (konsultējoties ar Zemessardzes majoru un TV3 uzlēcošo zvaigzni Jāni Slaidiņu), turklāt informēt Ukrainas aizsardzības ministru un Zeļenska administrāciju var arī ar nobīdi laikā.

Slava Ukrainai un necilu galu krievu okupantiem!

* Literārs pseidonīms

An error has occured