Menu
Pilnā versija

Piparkūku personas nemieri

Kristīne Upeniece · 19.09.2023. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pagājušajā nedēļā Latvijas sabiedrībā daudz apsprieda kāda dokumenta nepieciešamību un leģitimitāti. Valsts izglītības satura centra (VISC) mācību programmas Skola 2030 materiālu mapē bija apskatāms seksuālās izglītības metodiskais līdzeklis, kurš “...domāts skolēnam vai skolotājam, lai patstāvīgi vai kopā rastu atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem par seksuālo un reproduktīvo veselību”.[1]

Šī temata aktualitātes dēļ šķiet svarīgi to apskatīt izvērstāk. Nerunāšu šeit par sekām, kādas varētu radīt šī materiāla lietošana skolā, bet pievērsīšos tieši pašā materiālā piedāvātajai seksualitātes analīzei. Pirms ķeros tai klāt punktu pa punktam, aprakstīšu dokumentā attēloto seksualitātes kopainu.

Materiālā tiek izmantota infografika. Tajā redzama ārpus Latvijas robežām labi pazīstamā “piparkūku persona”, dēvēta arī par “cepumu”. Cepums attēlo cilvēka seksualitāti, kas sastāvot no trim komponentēm: dzimtes identitātes (kura atrodas smadzenēs), jūtām (kuras atrodas metaforiskajā sirdī) un bioloģiskā dzimuma (kurš atrodas ķermeņa lejasdaļā).

“Dzimte” tiek definēta kā specifisku kultūras un sociālu procesu ietekmē veidojušos īpašību kopums, kas nosaka sieviešu un vīriešu sociālo uzvedību, – tā ir sociāli konstruēta.

“Dzimtes identitāte” tiek definēta kā cilvēka psiholoģiskā sajūta par sevi, identificēšanās ar to, kas, pēc personas domām, ir sievišķība vai vīrišķība. Šī identitāte var būt plūstoša un mainīga, atbilst vienam no dzimumiem, abiem vienlaicīgi vai nevienam.

Lai saprastu, kāds tieši modelis šeit tiek izmantots seksualitātes skaidrošanā, ir jāveic neliela atkāpe un jāievieto cepums plašākā kontekstā. Filozofe Ketlīna Stoka savā darbā Miesīgās meitenes, analizējot mūsdienās lietotos priekšstatus par dzimtes identitāti, apraksta četrus modeļus.[2]

Viens no plašāk zināmajiem ir (a) medicīniskais modelis, kurā par dzimtes identitāti tiek runāts dzimuma disforijas sakarā: dzimtes identitāte parādās kā cilvēka psiholoģiskā neatbilstība fiziskajam ķermenim. Vēl cits (b) populārs dzimtes identitātes modelis, dēvēts arī par “akmens nūjiņas” (stick of rock) modeli,[3] dzimtes identitāti definē kā iedzimtu un nemainīgu, būtisku sevis daļu, vienu no personības fundamentālākajiem pamata aspektiem, kas nosaka cilvēka “patieso es”. Kā trešo var minēt (c) identificēšanās modeli – tajā dzimtes identitāti saprot gan kā apzinātu, gan arī neapzinātu identificēšanos plašā nozīmē: vēlmi imitēt, atdarināt, saistīties ar pievelkošo.

Šī modeļa ietvaros dzimtes identitāti neskata kā atsevišķi nodalāmu psihes daļu. Vēl viens dzimtes identitātes modelis ir cēlies no (d) kvīru teorijas (queer theory): tajā dzimtes identitāte apzīmē ar dzimumu saistītos sociālos stereotipus, tā ir performatīva un var būt mainīga, tai nav jābūt vīrišķajai vai sievišķajai identitātei – tā var būt nebināra. Šo identitāšu ir ļoti daudz – tikpat daudz, cik personību.

Apskatot šos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata. Konstrukcionisma kategoriju ietvaros dzimti saprot kā ārējo novērojamo, ar dzimumu saistīto uzvedību, ar dzimumu saistītajiem, sociālajiem kultūras stereotipiem. Šie stereotipi esot performatīvi. Kvīru teorijā uzsvērtais performances veids cenšas noārdīt jeb “kvīrot”,[4] viņuprāt, pastāvošās varas struktūras un hierarhijas.

Savukārt izglītības materiālā izmantotās “piparkūku personas” shēmas autors ir amerikāņu komiķis un sociālais aktīvists Sems Kilermans (Sam Killermann).[5] Aizvadītajā nedēļā medijos un soctīkos bieži parādījās arguments, ka VISC metodisko materiālu drīkstot kritizēt tikai cilvēki ar ārsta izglītību. Uz to es vēlos atbildēt, ka, lai kritizētu aktīvistu radītu sociālo teoriju (kas dekonstruē bioloģijas un seksualitātes kategorijas) un infografiku, kuras autoram nav nekādas medicīniskās izglītības, ārsta diploms, manuprāt, nav nepieciešams. 

Tagad, kā solīts, apskatīšu seksualitātes analīzi punktu pa punktam.

(1) Pirmā komponente, kas tiek skaidrota video materiālā, ir bioloģiskais dzimums. Materiālā apgalvots, ka dzimumu veido hromosomas, dzimumdziedzeri, hormoni, iekšējā reproduktīvā sistēma un ārējie dzimumorgāni. Ir vīriešu un sieviešu dzimums, kā arī gadījumi, kad cilvēkiem kāds no šiem pieciem faktoriem neatbilst vīriešu vai sieviešu dzimumam; šie cilvēki esot interseksuāli. Šis punkts materiālā tiek izvērsts plašāk, uzreiz arī pārejot pie jautājuma par identitātēm – ka interseksuāliem cilvēkiem esot dažādas dzimuma identitātes.

Termins “interseksuāls” pats par sevi ir problemātisks, jo nav tāda “starp dzimumiem” vai “trešā dzimuma”. Šajā gadījumā ir runa par dažādu reproduktīvo sistēmu traucējumiem, kas skar aptuveni 1,7% no populācijas. Par “interseksuāļiem” dēvētie cilvēki tāpat pieder vienam vai otram dzimumam, un šī dzimuma konstatēšana ir nepieciešama, lai šiem cilvēkiem palīdzētu medicīniski un arī psiholoģiski.[6] No visas populācijas tikai 0,018% gadījumu fenotips (organisma morfoloģisko un fizioloģisko pazīmju kopums) nesakrīt ar hromosomām vai seksuālajiem orgāniem un var šķist neskaidrs. 1,7% iekļauj arī to reproduktīvo sistēmu traucējumu skaitu, kuros nav nekādas neviennozīmības attiecībā uz piederību vienam vai otram dzimumam.[7] Kādēļ, stāstot bērniem par bioloģisko dzimumu, ir jāuzsver reproduktīvo sistēmu traucējumi, ar kuriem nesaskaras vairāk nekā 98% no populācijas (un uzreiz jāpiemin šo anonīmo cilvēku identitātes), var šķist neizprotami. Bet tas kļūst skaidrāks, atkāpjoties un aplūkojot cepuma infografikas vēsturisko kontekstu.

Piparkūku personai ir trīs versijas. Skola 2030 materiālā ir redzama pēdējā versija, kurā visas seksualitātes komponentes ir attēlotas ar divām līnijām, bet video materiālā par dzimti tiek runāts kā par spektru. Sākotnējā infografikas versijā visas seksualitātes komponentes tika attēlotas kā spektrs:

(a) Dzimtes identitāte esot spektrs, kura vienā galā ir vīrišķā, otrā sievišķā un pa vidu – nebinārā identitāte.

(b) Seksuālā orientācija (jūtas, pievilkšanās) esot spektrs, kura vienā galā ir heteroseksualitāte, otrā homoseksualitāte un pa vidu – biseksualitāte.

(c) Bioloģiskais dzimums esot spektrs, kura vienā galā ir sieviete, otrā vīrietis, bet pa vidu –interseksuālis. Dzimums, protams, nav spektrs, bet interseksuālisms ir izšķiroši svarīgs šādi būvētā shēmā, tādēļ arī to uzsver.

(2) Kā otrā komponente, kas veido personības seksualitāti izglītojošajā materiālā, aprakstīta dzimte, kā arī dzimtes identitāte, kuras piedāvāto definīciju jau minēju augstāk, un dzimtes izpausme – veids kā cilvēks parāda sevi.

Zīmīgi ir tas, ka, pabeidzot dzimuma aprakstu un pievēršoties dzimtei, video materiālā sacīts, ka tagad notiek virzīšanās “uz augšu” – uz smadzenēm, tādējādi implicējot, ka bioloģiskais dzimums tur neatrodas. Tas neatbilst patiesībai. Smadzeņu un hormonu darbība ir cieši saistīta. Piemēram, daudzas neiroloģiskās un uzvedības funkcijas, arī kognitīvo funkciju, asinsspiediena regulāciju un garastāvokli ietekmē estrogēns.[8] Dzimums “neatrodas” tikai cilvēka reproduktīvajos orgānos, tas “atrodas” katrā ķermeņa šūnā.[9] Šo iemeslu dēļ man nešķiet, ka var jēgpilni runāt par punktu, kurā beidzas cilvēka dzimuma ietekme un sākas dzimte.

Par dzimtes identitāti dzirdam apgalvojumu, ka šī sievišķības un vīrišķības kultūras stereotipos balstītā psiholoģiskā sajūta esot universāla – tā piemītot visiem. Šeit vēlos iebilst, ka mana sajūta par to, ka esmu sieviete, balstās nevis kultūras stereotipos, bet gan manā fiziskajā ķermenī. Kā es zinu, ka esmu sieviete, vai kā es vienmēr esmu zinājusi, ka esmu sieviete? Jo man ir sievietes ķermenis, tā ir mana ķermeniskā realitāte, es pasauli piedzīvoju caur šo ķermeni. Līdzīgi varētu jautāt, kā es zinu sava ķermeņa garumu vai ādas krāsu. Reti kurš ņem par pilnu amerikāņu aktīvistes Reičelas Dolezālas (Rachel Dolezal) bēdīgi slaveno apgalvojumu, ka viņa ir melnā, jo viņa gluži vienkārši tāda nav.[10]

Skaidrojot dzimtes identitāti, Skola 2030 videomateriālā tiek novilkta līnija, kuras vienā galā ir uzrakstīts “Vīrietis”, otrā “Sieviete” un pa vidu “Nebinārs”.  Šeit spilgti atspoguļojas parādība, kuru kvīru teorijai jau ir izdevies iesēt un izplatīt Rietumu sabiedrībā, – “dzimtes” un dzimuma putrošana. Ja runā par dzimti atbilstoši viņu pašu definīcijām, tad abos spektra galos būtu jābūt ar dzimumu saistītajiem stereotipiem, kas vienā galā apzīmētu vīrišķo un otrā – sievišķo. Taču nav tādas polaritātes, kurā kāda sieviete būtu “vairāk sieviete”, jo valkā rozā apģērbu, un kāds vīrietis būtu “vairāk vīrietis”, jo makšķerē. Nemaz nerunājot par to, ka lielākajai daļai cilvēku ir visdažādākās īpašības, intereses un izpausmes, kas var atbilst tikpat labi vīrišķajiem, kā arī sievišķajiem stereotipiem. Attiecīgi šāda iedomāta līnija tikai mākslīgi uzsver šos stereotipus, kā arī pārspīlē cilvēku ārējo izpausmju (piemēram, apģērba) nozīmīgumu. 

Kvīru teorijas izpratnē “dzimtes identitātei” ir jābūt neatkarīgai no ķermeņa – ja tā nebūtu, tad visu cilvēku identitātes sakristu ar viņu ķermeņiem. Kā arī tai ir jābūt neatkarīgai no audzināšanas, proti, iedzimtai. Ja tā nebūtu, tad visi bērni, kurus audzinātu par meitenēm, vienmēr uzskatītu sevi par meitenēm un zēni – par zēniem. Ņemot vērā visus šos uzstādījumus, jāsecina, ka dzimtes identitātei ir jābūt vai nu ķermeniskai, vai neķermeniskai.

VISC savā seksualitātes aprakstā skaidro, ka dzimtes identitāte atrodas smadzenēs. Ja tā ir, tad vajadzētu spēt empīriski noteikt, kur tieši tā atrodas, un attiecīgi būtu jārunā par dažāda tipa smadzenēm. Vai smadzeņu atšķirības ir tik izteiktas, ka pēc tām var noteikt cilvēka psiholoģisko piederību kādai “dzimtei”? Ja runā par dažāda tipa domāšanu, ar to saprotot, piemēram, empātisko un sistemātisko, vai sieviete ar sistemātisku domāšanu tieksies noliegt, ka ir sieviete, vai vienkārši būs netipiska savam dzimumam? Un kā būs ar nebinārām smadzenēm? Savukārt, ja dzimtes identitāte nav materiāla, tad tai ir dvēseles statuss un līdz ar to mēs jau ieejam metafizikas lauciņā.

(3) Pēdējā cepuma infografikā redzamā komponente ir jūtas. Tiek nošķirtas trīs dažādas seksuālās orientācijas, un seksuālās jūtas tiek nodalītas no romantiskajām jūtām.

Nav skaidrs, kādēļ materiālā, kas domāts bērniem, ir jāizsver fiziskās iekāres un emociju nošķiršana. Šāds nošķīrums rada sava veida “pornificētu” dzimumattiecību versiju un normalizē dzimumattiecības bez emocionālas piesaistes. Attiecīgi materiāla veidotājiem ir nepieciešams pat atsevišķs apzīmējums – “demiseksuāls”, jo ir jārada speciāla kategorija tiem cilvēkiem, kuri vēlas emocionālu tuvību seksā.  

Nobeigumā vēlos noraidīt dažus apgalvojumus, kuri tika izteikti Latvijas publiskajā telpā saistībā ar šī mācību materiāla izplatīšanu:

Cilvēki, kas ir pret šo materiālu, nevēlas bērnu seksuālo izglītību.” Nav taisnība. Bērniem ir nepieciešama seksuālā izglītība, bet tāda, kas balstīta bioloģijā, nevis kvīru teorijā. Kad bērns kļūst pilngadīgs un jau ir iemācījies kaut cik kritiski spriest, viņš var pētīt kvīru teoriju, bet pasniegt to nepilngadīgiem bērniem pamatskolā kā absolūtu patiesību ir negodprātīgi, neprofesionāli un kaitīgi. Teorijai, kas māca, ka cilvēka iekšējā identitāte ir neatkarīga no viņa fiziskā ķermeņa, nav nekāda zinātniska pamatojuma. Tā balstās teorētiskos pieņēmumos, kuru mērķis ir tieši pretējs – izpludināt un noārdīt zinātniskās kategorijas. 

Bērni jau tāpat internetā visu sameklēs, viņu šo teoriju zina labāk par mums.” Fakts, ka bērns kaut ko var sameklēt internetā, nenozīmē, ka tāpēc tas būtu jāmāca skolā. Internetā ir atrodama plakanās zemes teorija – vai tāpēc tā būtu jāmāca skolā? Protams, vecākiem ar bērniem par šīm tēmām vajag runāt – vēlams, pirms viņi sevi ir paspējuši izglītot internetā vai pirms tas darīts skolā.

Ja šādu materiālu nebūs skolās, vēl vairāk cietīs minoritātes, kuras jau tā cieš.” Cilvēki var cits citu cienīt arī bez apšaubāmu vai pat klaji nezinātnisku teoriju iedzīšanas galvā. Nav nepieciešams izgudrot simtiem dzimtes identitāšu, lai labi izturētos pret cilvēkiem, kuru uzvedība neatbilst tipiskajiem sievišķības vai vīrišķības standartiem.

Kā šādiem cilvēkiem (vai jebkuram) var palīdzēt teorija, kura māca, ka, ja sieviete neidentificējas ar feminitātes sociālajām lomām un stereotipiem, tad viņa nav sieviete? Vai ka vīrietis, kurš noraida maskulīnās lomas, nav vīrietis? Pēc šīs loģikas atsevišķu personu izvēles un uzvedība nemaz nav savienojama ar noteikta tipa anatomiju – bet tas ir pilnīgā pretrunā ar sevis pieņemšanu.


[1] Šis materiāls saceltās ažiotāžas dēļ no VISC šobrīd ir izņemts. To, izņemot videomateriālus, var apskatīt šeit: https://cyan-lisabeth-37.tiiny.site/

[2] Kathleen Stock, Material Girls. Why Reality Matters for Feminism, London: Fleet, 2021.

[3] Modeļa nosaukums “akmens nūjiņa” cēlies no analoģijas ar īpašu britu sūkājamo konfekti, kuras iekšējais krāsu musturs ir sastopams katrā konfektes slānī: lai cik lielu gabalu no konfektes nokostu vai nosūkātu, tas vienmēr ir redzams.

[4] Angļu valodā darbības vārds to queer nozīmē ‘sabojāt’, ‘noārdīt’ (to spoilto ruin).

[5] https://www.samkillermann.com/bio/

[6] https://www.theparadoxinstitute.com/watch/biology-of-dsds-introduction

[7] https://www.sdsd.scot.nhs.uk/wp-content/uploads/2021/07/BMJ-Best-Practice-Guide-Ambiguous-genitalia-in-neonates.pdf

[8] https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/28179809/

[9] https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK222291/

[10] https://www.newyorker.com/culture/culture-desk/the-rachel-divide-review-a-disturbing-portrait-of-dolezals-racial-fraudulence

Pārpublicēts no telos.lv

An error has occured