Iesaki rakstu:

Latvijas Universitātes simtgades priekšvakarā mūsu valdībai un Saeimā pārstāvētajam partijām vajadzētu rūpēties par to, lai augstskola spētu veiksmīgāk pildīt savu patriotisko misiju – kalpot zinātnei un Tēvijai.

Ir vienkārši skumji tagad vērot, ka to padara par mērķi negodīgiem uzbrukumiem, kuros sabiedrībai atklājas dažas partijas savtīgums un slikta politika.

Kad izdzirdēju apgalvojumus, ka profesors Indriķis Muižnieks nav ievēlēts amatā likumīgi un demokrātiski, ka vēlēšanu nolikums neatbilst LU Satversmei un augstskolā valda neizdarība, biju vairāk nekā pārsteigta. Kā es to visu varēju nepamanīt, ne pirmo desmitgadi strādājot LU institūtā? Taču varbūt esmu ko palaidusi garām?

Es sāku rūpīgi meklēt un iedziļināties dokumentos: kur tad ir šie pārkāpumi? Ir divi LU normatīvie akti par vēlēšanu rīkošanu, 2008. un 2011. gadā apstiprināti, un nekas tur nav pārkāpts.

Uzzinot par izglītības un zinātnes ministres pretenzijām pret notikušo LU rektora vēlēšanu norisi un to rezultātu, man sākotnēji nebija nekāda nodoma vērsties pret Šuplinskas kundzi personīgi vai pret viņas vadīto ministriju. Taču Latvijā ir spēkā Augstskolu likums, kura 4.1 pants nosaka šo izglītības iestāžu autonomiju. Tagad IZM sāk definēt: augstskolu patstāvības princips vairs nav tik aktuāls, svarīgākais – ko par to domā un saka ministrija. Kā tas var būt?

Es iekšēji sacēlos. Kaut Indriķis Muižnieks vairs nav mūsu arodbiedrībā, viņš tajā bija vismaz gadus divdesmit un vairāk. Tāpēc es notiekošajā saredzu apzinātu zinātnieka un pasniedzēja demokrātisko tiesību aizskaršanu. Kad piezvanīja kolēģis no cita LU institūta, kas ir pārstāvēts mūsu biedrībā, un lūdza tās atbalstu, es sagatavoju vēstuli Ministru kabinetam, kurā nevis aizstāvēju Muižnieka personiskās tiesības uz rektora amatu, bet gan norādīju uz valsts pienākumu sargāt augstskolu autonomiju un to likumīgās tiesības.

Augstskolas rektora vēlēšanas nevar būt politiski izlemjama lieta. Taču šajā gadījumā tās tika politizētas. Kāpēc? LU īpašumu dēļ? Tas būtu vienkārši nožēlojami, ja tagad viss notiekošais tiešām veikts kādās partejiskās interesēs.

Vai mērķis ir augstskolu autonomijas ierobežošana? Pieļauju, ka ir tādas partijas, kas to vēlas – tad ar izglītības iestādēm var vieglāk manipulēt. Ja ar LU notiekošais kļūtu par piemēru tam, ka valsts lielāko augstskolu var pavisam vienkārši pakļaut paraugprāvai (kas, manuprāt, neizdosies), tad citas kļūtu daudz pakļāvīgākas.

Šogad ir LU simt gadu jubileja, un tieši par to es visvairāk bažījos, tas man visvairāk sāpēja un lika iesaistīties publiskās aktivitātēs. Vai tiešām mums tās priekšvakarā ir jābojā augstskolas reputācija? Jau ir noiets tik tālu, ka daža profesora Muižnieka noniecinātāja mutē LU skan kā lamuvārds... Vai tiešām simtgadē mums jāvelk pašiem sev krusts pāri?

Mani nepārsteidz, ka Ministru kabinetā netiek skaļi oponēts izglītības un zinātnes ministres paustajai pozīcijai. Pieļauju, ka, nespējot atklāti veidot pārliecinošu vairākumu šajā jautājumā, valdības locekļi klusēs līdz brīdim, kad viņi tomēr atbalstīs profesora Muižnieka tiesības pildīt rektora amatu. Domāju, ka tā ir tīri latviskā noslēgtība, kas liek citiem ministriem saglabāt patieso viedokli neizteiktu. Taču diemžēl es neesmu etnopsihologs, lai varētu to droši apgalvot.

* LZA Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, Latvijas Zinātnes darbinieku arodorganizāciju apvienības priekšsēdētāja, LIZDA eksperte augstākās izglītības un zinātnes jautājumos

An error has occured