Iesaki rakstu:

„Iespējams, neticēsiet, bet „Konservatīvos” patiesībā noraka Lato Lapsa ar grāmatu „Nāve 2”,” – ar šādu paziņojumu klajā nākusi politoloģe Ilze Ostrovska, kura sociālajā tīklā Twitter arī detalizēti aprakstījusi, kāpēc tieši jaunais romāns varētu būt vainojams Jāņa Bordāna un Jura Juraša politprojekta krahā. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē vienu nodaļu no jaunā romāna, kas varētu sniegt zināmu priekšstatu – par ko tieši runā politoloģe:

„Godīgi sakot, justīcijas ministrs un partijas “Konservētāji” priekšsēdētājs Jānis Mordāns jutās patiesi atvieglots, ka mūžīgais nemiera gars un nepatikšanu avots, viņa faktiskais vietnieks – un nevis otrādi! – Juris Durašs ir aizbraucis “karot pret okupantiem”. Bija mierīgāk, daudz, daudz mierīgāk. Mordāns gan nedaudz baiļojās, ka atklātībā varētu nonākt ziņas par to, ar ko patiesībā Durašs tur nodarbojas un ar ko tomēr ne, bet – eh, ko niekus, vienmēr taču visu varēja norakstīt uz dezinformatoriem un viltus ziņu izplatītājiem. Vai nu pirmā reize.

Turklāt, kā ministrs bija nopratis, nebija tā, ka Durašs savā “pseidomilitārā tūrisma” braucienā būtu devies labprātīgi un pats sava prieka vai politiskā aprēķina pēc. Neko īsti skaidri Mordāns nezināja, citkārt gana atklātais kolēģis pirms aizbraukšanas bija klusējoši noslēpumains un no valsts pazuda drudžainā steigā. No pāris paziņām dienestos bija pat dzirdēts, ka Durašs ieķēpājies tiktāl, ka viņam uz laiku jāizgaist iespējami tālāk, lai netīšām nenoķertu svinu. Tā varēja būt, tas nemaz nebija pārsteidzoši, Durašs dažkārt viņu atklāti biedēja.

Mordāns brīžiem pie sevis pārlika – vai tikai nevarētu būt tā, ka tieši ar Duraša reizēm atklāti plānprātīgajām aktivitātēm bija saistīta arī pērn notikusī ielaušanās viņa dzīvoklī un seifa izlaupīšana. Par tā saturu… patiesībā par to labāk bija pat nedomāt, zaudējums bija milzīgs un neatsverams, un Mordāns līdz šai baltai dienai nespēja saprast, kāpēc nekas no tā vēl joprojām nav nonācis ne medijos, ne tiesībsargāšanas iestāžu rokās, – amats viņam bija tāds, ka viņš to pilnīgi noteikti uzzinātu.

Taču nemiera garu arī bez Duraša viņam apkārt bija pilnīgi pietiekami. Abi Mordāna “ekonomisti” Gatis Šmuglītis un Krišjānis Goldmans – dumb and dumber, kā viņus mēdz dēvēt šaurā partijas vadības lokā, vai “brāļi banāni”, kā abi bija pazīstami pēc veikala atklāšanas pasākuma neveiksmīga apmeklējuma, – bija aptvēruši, ka līdz ar kara sākšanos viņiem atkal ir cerība uz lielo peļņu ar Saulkrastu gāzes termināļa būvi un ar šo ideju cēlās un gūlās. It kā vienam būtu vajadzējis vairāk rūpēties par vēlētāju labsajūtu labsajūtas ministra amatā, bet otram pūlēties likumdošanas druvā – tomēr abi bija vienkārši nelabojami un uz naudas smaku reaģēja kā suņpuiku bars “suņu kāzu” laikā.

Ko tieši amerikāņu “magnāts” Negaušs abiem bija apsolījis, Mordāns īsti nekad nebija sapratis. Taču “brāļi banāni” par šo tēmu viņam pie auss dīca no rīta līdz vakaram, radot Mordānam pat dažas atklāti neveiklas situācijas. Un arī tagad abi kaut kur bija padzirdējuši, ka Ģenerālajā prokuratūrā tiekot izskatīts jautājums par resorisko pārbaudi vai pat ko nopietnāku saistībā ar “Alkatībai/Par” plāniem vēja enerģētikas jomā, tāpēc viņiem bija radies lielisks plāns. Nu, vai arī vienkārši plāns. Plāni viņiem bija visu laiku.

– Jāni, Jāni, nu aizej parunāties! Nu vai tad tev grūti! Tas taču visiem par labu! Mēs brīnišķīgi zinām, kāds tev kontakts ar to iedomīgo pediņu! Iedomājies, kā visu varētu saveidot. Cūce un Aunups labi zina, ka prokuratūrā ir iesniegums, abi streso un meklē izeju! Iespēja, Jāni, vienkārši lieliska iespēja! Grēks neizmantot!...

Ja godīgi, Mordāns nekādu iespēju nesaskatīja un nemaz arī negribēja saskatīt. Kaut kā tā bija sakritis, ka kopš Duraša aizbraukšanas Tas Kungs ar viņu viņa mājokļa pieticīgajā lūgšanu kambarītī atkal nevēlējās sarunāties. Vai tā bija nejaušība, vai arī Kungs vēlējās ministram – savam kalpam Joahimam – aizrādīt par neiejūtību un dvēseles aukstumu, ļaujot biedram un kolēģim Durašam tā vienkārši, pat necenšoties viņu atrunāt, doties bīstamajā ceļā, to viņš nezināja. Bet fakts – pasaule bija kļuvusi auksta un vientuļa…

Taču “brāļi banāni”, viens otru pārkliedzot, tikai mala savu.

– Iespēja, Jāni, iespēja! Nu tak padomā pats! Cūces un švonderi pēc vēlēšanām izlidos no parlamenta. Viņiem vajag sakārtot savu vēju projektu, tur būs viena no pēdējām lielajām naudām. Bet mums vajag viņu atbalstu Saulkrastu gāzes projektam! Ja viņu nedaministrs Melšs iedos zaļo gaismu, viss notiks! Un tad! Un tad! Visiem būs labi! Viņiem būs vējš, mums būs sašķidrinātā gāze! Viss būs smuki!

Mordāns pie sevis īgni nodomāja, ka bija vēl viena partija, kurai izlidošana no parlamenta izskatījās tikpat reāla, cik “Alkatībai/Par”, un tie bija viņu pašu “Konservētāji”. Bet, protams, tieši tāpēc jau arī abi “brāļi banāni” tik ļoti stresoja – tur, kur bija runa par peļņu, viņi vis nebija nekādi dumb and dumber…

Tā nu justīcijas ministrs Jānis Mordāns sēdēja ģenerālā prokurora kabinetā, ar nelielu nicinājumu klausījās viņa smieklīgajā latgaliešu akcentā, no kura pats jau pirms daudziem gadiem ar milzīgu, neatlaidīgu darbu bija atbrīvojies, un nevarēja īsti saprast – kā tieši viņš te bija gadījies un kā varētu nemanāmi pazust.

Tikmēr čangalim Sūkānam viss acīm redzami bija skaidrs no pusvārda, Mordānam nevajadzēja pat izklāstīt visu valstiski nevainojamo pamatojumu savam apciemojumam un nesavtīgajām rūpēm par Latvijas enerģētikas nākotni.

– Hehehe, labi, labi, Mordāna kungs, ko mēs te laiku tērēsim. Jā, labi, protams, kāda runa. Sariņa kungs pārstāv pretvalstisku partiju, tā ka viņa aizdomas un iesniegumi automātiski nav nopietni ņemami. Tā ka… jā, ja neskaita vienu lietu. Jums ir valstiskas rūpes, arī man ir. Civilās saskanības likumprojekts… nu, jūs taču saprotat, par ko runa.

Protams, ka Mordāns saprata. Visu saprata ļoti labi un uzreiz. No saviem avotiem viņš lieliski zināja, ka pēc ilgu gadu meklējumiem un eksperimentiem ģenerālais prokurors bija atradis savu “īsto pusīti” un tagad vēlējās savas attiecības oficiāli reģistrēt. Tik ļoti gribēja, ka bija gatavs uz ļoti daudz ko. Sūkāna kungam ar savas personas svarīguma novērtēšanu viss bija labākajā kārtībā, pat ļoti.

Jautājums bija – vai Mordāna “Konservētāji” bija gatavi nākt pretī šādai vēlmei. Vai viņš pats tam bija gatavs… Kā nekā partijas programmā pilnīgi nepārprotami bija ierakstīts: “Atbalstām tradicionālo ģimeni kā neatņemamu Eiropas kultūras sastāvdaļu.” Tagad “brāļu banānu” dēļ dažus mēnešus pirms vēlēšanām demonstratīvi paziņot vēlētājiem – jā, mēs jums samelojām, nu un?!...

Sūkāns noraudzījās Mordāna sarežģītajā sejas izteiksmē viegli ņirdzīgi. Laikam ģenerālajam prokuroram šķita, ka viņš ministra domas lasa kā grāmatu.

– Mordāna kungs, jūsu partija tāpat ir piekrāpusi visus savus vēlētājus un ikvienu! Nu, tad izdariet vismaz vienu labu darbu! Neviens pat nepamanīs, ka esat samelojuši vēl vienu reizi!

Daudz kas tev varbūt šķiet, nelga grēciniek, nodomāja Mordāns. Daudz kas tev šķiet!

XXIII nodaļa. Juris Durašs

Nebija nekā līdzīga home, sweet home sajūtai, tieši pretēji – visu laiku bija tāda kā urbjoši urdoša sajūta zem kreisās lāpstiņas. Ieradies dzimtajā zemē un vajadzības gadījumā – ja citādi nevarēja – pārvietojoties no punkta A uz punktu B, bijušais KNAB Operatīvās apstrādes daļas priekšnieks un nu jau arī bijušais parlamenta deputāts Juris Durašs jutās, maigi sakot, neomulīgi. Patiesībā viņam vienkārši bija bail.

Duraša informācijas avoti visi kā viens vairāk vai mazāk pārliecinoši ziņoja, ka šuhers nebūt nav beidzies. Jā, pēc kādreizējā karitonovieša Deļagina nošaušanas jaunas slepkavības nebija notikušas, taču vārīšanās turpinājās, dažam labam par šo un to vajadzēja atbildēt, tur nu neko.

Turklāt līdz ar maksātnespējas administratora Mārtiņa Runkus slepkavības atklāšanu – vai, pareizāk sakot, it kā atklāšanu, maigi izsakoties, – pilsētā ar jaunu sparu paklīda runas, kas tieši viņu, Durašu, saistīja ar advokāta Pāvela Rabenoka demonstratīvo nosišanu. Citkārt Durašs par to būtu tikai pasmējies, bet pašlaik smiekli īsti nenāca. Bija iemesli…

Normāli būtu bijis vēl vismaz divus trīs mēnešus pabūt Ukrainā un imitēt tur aktīvu darbību cīņā pret okupantiem, sataisīt kaudzi efektīgu foto, sniegt intervijas pa labi un pa kreisi, taču tik labi iecerētais pasākums negaidīti beidzās ar fiasko. Bataljonu, kuram viņš bija piekomandēts, pilnīgi negaidīti nosūtīja uz frontes līniju, un operatīvā vadība viņam paziņoja skaidri un gaiši – vai nu tu, puis, kopā ar visiem dodies kaujā un pierādi, no kā esi taisīts, vai arī dodies vien mājās, lai tavas smakas pie mums vairs nebūtu. Citādi tiksi aiz restēm par dezertēšanu. Tieši tik vienkārši!

Cilvēki šajā dīvainajā, nepatīkamajā zemē bija daudz skarbāki un tiešāki nekā dzimtenē, un Durašs nešaubījās – tā arī notiktu. Nācās likt kājas pār pleciem un brutāli apraut faktiski visu tik labi aizsākto – gan kontaktu dibināšanu dažnedažādu produktu ne pārāk likumīgas pārrobežu pārvadāšanas jomā, gan sevis izrādīšanu Latvijas un Ukrainas medijiem.

Jā, uz “Konservētāju” partijas – faktiski nodokļu maksātāju – rēķina gan vēl izdevās uzņemt “kino” ar sevi galvenā varoņa lomā un apmaksāt tā izrādīšanu, taču arī filmiņa Latvijā tika vairāk izņirgta nekā uztverta ar pelnīto sajūsmu par cīnītāju pret Putinu un krievu okupantiem. Vārdu sakot, nebija labi, draugi, galīgi nebija labi.

Tā nu Durašs bija šeit atpakaļ un varēja tikai pabrīnīties, ar kādu ātrumu sabrūk visdažādākās politiskās un saimnieciskās shēmas un kontakti, ja tos burtiski uz dažiem mēnešiem pamet novārtā. Dažu dienu laikā Durašs saprata, ka faktiski vienīgie stabilie ienākumi viņam ir tūkstoš eiro pensija, savukārt vienīgie pārpalikušie stabilie un uzticamie partneri – tāds pats pensionārs Maigurs un pamatīgi nošņurkušais bijušais sabists Aigars Sarāns, kurš cīnījās ar savu muļķīgo kriminālprocesu. Jā, bija vēl šādi tādi ieguldījumi, bet ar tiem bija dažas problēmas… patiesībā ļoti nopietnas problēmas.

Kaut gan visiem vērā ņemamajiem cilvēkiem un pat daudziem vērā neņemamajiem viņš pa saviem kanāliem bija izziņojis par atbraukšanu, no “Konservētāju” partijas vadības Durašu pēc atbraukšanas uzmeklēja tikai abi “brāļi banāni” – Šmuglītis un Goldmans. Visi pārējie vairījās no viņa kā no spitālīgā – pat stulbā Linda Zole, kas agrāk bija gatava viņam kurpju zoles laizīt. Transporta ministrs Pinkaits vienmēr bija turējies pa gabalu, bet nu tieši tāpat uzvedās arī pārējie.

Turklāt arī “brāļi banāni” nekādas labās ziņas neatnesa – Mordāns ir gļēvulis, savu un partijas labumu nesaredz, rudenī tāpat, visticamāk, smagi būs pa kāju, pašlaik ir pēdējā iespēja nokārtot Saulkrastu gāzes projektu, bet, redz, principiālajam Mordāna kungam kaut kā krāniņš ielīdis aliņā un ar oliņām piesedzies… Palīdzi, Juri, tu taču zini, ka tad, ja viss sanāks, tava daļa ir droša…

Nekas ar šiem kadriem nebija drošs, pat viņu vecmāmiņas dārglietas ne, un patiesībā Durašs bija domājis par kaut ko pavisam pretējā virzienā – ja reiz visi citi striķi trūka, vajadzēja atgriezties pie domas par politiku, rudens vēlēšanām un citām līdzīgām lietām. Nepatika viņam tas viss, nebija tur ne lielās naudas, ne lielo iespēju, bet ko lai dara, velns bada laikā pat mušas ēda.

Tiesa, jau no pirmajiem Mordāna vārdiem Durašam kļuva skaidrs, ka arī mušu īsti var nebūt. Mazais čigāns izskatījās vēl vairāk kukū nekā parasti.

– Nu, Juri, kā tad labi paceļoji, ko… – “Konservētāju” partijas priekšnieks izklausījās aizkaitināts. Pat nepainteresējās, kā tad gājis un kāpēc jau atpakaļ. – Tikmēr mums te sūdīgi izskatās. Pavisam sūdīgi. Slikti būs rudenī, pavisam slikti, ja nesaņemsimies. Vienībnieki jau izbrauks, lai kāds Knariņš kretīns un Meirs kretīns kvadrātā, nacionāļi, krievi gan jau kaut kā, bet mums izskatās reāli pakaļā. Vienīgā cerība – visiem stāstīt, kādi mēs konservatīvi, kādi mēs nacionāli, kādi mēs ģimeniski un vēl visādi. Redz, es te esmu sagatavojis…

Tas pilnīgi un galīgi nebija tas, par ko Durašs vēlējās runāt. Programma – hujogramma… par nākotni vispirms vajadzēja padomāt, elementāras praktiskas lietas nokārtot un tad jau par idejām domāt.

– Klau, Jāni… – Durašs ierunājās iespējami samiernieciski un draudzīgi. – Vai tu tiešām nedomā, ka mums vajadzētu palīdzēt tam Sūkānam apprecēties ar to savu draudziņu – pediņu? Un visiem pārējiem arī? Lai taču viņiem tiek. Nevienam nekāds gabals nenokritīs. Saproti taču, ka Saulkrastu projekts ir tā vērts. Visiem pietiks, Jāni, visiem!

Neizskatījās, ka Mordāns būtu gatavs saprast kaut jel ko. Durašs zināja šo viņa stāju – ehhhh, pirms sarunas vajadzēja pārliecināties, vai gadījumā nav pilnmēness. Tajās dienās “Konservētāju” boss bija pilnīgi nelietojams, tad viņš bija gatavs uz divkauju pat ar personisko kurpju auklām, ja tās nebija sasējušās atbilstoši viņa vēlmēm.

– Izslēgts, Juri! Pilnīgi izslēgts! Mēs esam nacionālkonservatīva partija! Kādas tur piderasu laulības! Nu kādas! Mums ir pilnīgi citāda programma! Tu ko! Mūs taču izņirgs, atcerēsies vēl piecās nākamajās vēlēšanās – programmā ieraksta, ka atbalsta tradicionālās ģimenes, bet patiesībā… Nē, Juri, nezinu, kā tur pie tevis Ukrainā, bet šeit – tikai pār manu līķi! Tikai pār manu līķi!...

Mordāns vēl kaut ko klaigāja, bet Durašam jau sen viss bija skaidrs. Līķi, līķi… nav man nekāda labuma no tava līķa, bet dzīvs gan tur vēl noderēsi un jau drīz vien, Jančuk. Drīz vien!”

An error has occured