Iesaki rakstu:

Regresīvos vecos laikos bija tāds populārs jociņš par kādas vārdā nesauktas kopienas pārstāvi, kurš mēģinājis atradināt savu ķēvi no ēšanas. Ne jau aiz ļaunuma vai kādas neremdināmas zinātkāres, nē, vienkārši lopiņa barošana viņam šķita tāda lieka tērēšanās. Tā nu sāka radināt neēst, un tas gandrīz, gandrīz jau arī izdevies, tikai pašās beigās ķēvīte nosprāgusi.

Līdzīgu dižu ideju pārņemti mūsu valstsvīri un valstssievas metās netīrās naudas apkarošanā, kad sadzirdēja klepošanu no augšas par valsts iekļaušanu sērīgos sarakstos. Formāli gan tai 2018. gada jūlija “Moneyval” novērtēšanas ziņojumā par Latvijas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas sistēmas efektivitāti bija rakstīts (citēju): “[..] tika atklāta neefektīva rīcība patiesā labuma guvēju noteikšanā un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanā.”

Izrādās, centrālā ķeza bija tā, ka bankas nezināja, tieši kuram būs patiesais labums no atombumbu taisīšanas Purčika un Maskačkas dzīvoklīšos reģistrētās firmelēs.

Lai novērstu mūsu dzimtenei draudošo postu, sākās neredzētu mērogu visas sistēmas spridzināšana un bombardēšana, ko bezkaunīgi nosauca par “kapitālo remontu”. Būtība: vajāt ne tikai bankas kā institūcijas, bet pie reizes arī visus banku klientus. Ļaunā nauda tak neuzdrīkstēsies rādīties tādā vidē, kurā visus godīgus uzņēmējus čakarē beigtus. Sist savējos, lai naidnieks bijājas! – šis sauklis abām galvenajām sistēmas spridzināšanas remontplintniecēm izrādījās ļoti mīļš.

Šā gada sākumā rezultāts tika sasniegts: ļaunā netīrā nauda ir uzveikta, priekšniecība raportus pieņēmusi un akceptējusi. To skandēja visi mūsu varonīgie apkarošanā iesaistītie un līdzi jūtošie, gozējoties mediju saulītē kā lepni pāvi. Ūberdivkosis Pavļuta k-gs pat iestājās par “Krājbankas” iztīrīšanas piesedzēja Bondara k-ga palikšanu augstā Saeimas amatā, pamatojot to ar pēdējā izcilo pienesumu remontēšanas (kretīnisma) liesmainajās kaujās.

Tad uzkrita jaunvīrusa radītais apjukums un panika, un no sabiedriskās uzmanības fokusa pazuda tas neticami ārprātīgais fakts, ka normālam uzņēmumam atvērt bankas kontu jau kļuvis gandrīz neiespējami vai vismaz ir jānotērē kaudze naudas un ārprātīgs daudzums laika.

Mūsu valdīšana to vispār pat nebūtu pamanījusi, ja pilnīgi nesaistīta ķeza kaimiņos, proti, prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā. Un tad izrādījās, ka šie apkarošanas veiksmes raportētāji nezina, ka viņu aicinājums baltkrievu uzņēmējiem pārvākties uz Latviju ir vismaz mazjēdzīgs, ja ne klaji stulbs: kontus mūsu bankās šamie varēs atvērt tikai ap to laiku, kad ķēves pārtiks no zila gaisa.

Un, kā no mēnessērdzīga miega iztramdīti, remontēšanas iniciatori sāk klukstēt par iebraukšanu grāvī. It kā jau sen nebūtu bijis skaidrs, ka netīrības apkarošana caur kontu slēgšanu un jaunu neatvēršanu dod tādu pašu rezultātu, kā vecā čigāna mazākumtautības zirgaudzēšanas speciālista ķēves uzturēšanas kapitālais remonts. Nav barības, nav ķēves, izdevumu arī nekādu.

Un, lai jau iepriekš atvērtajos kontos uzturētu tīrību, naudu vajag mazināt it visur tautsaimniecībā – plintniecēm par prieku. Tā pavisam aptuvenos skaitļos ņemot, pēdējo desmit gadu laikā banku izsniegtie kredīti nefinanšu sabiedrībām (proti, uzņēmumiem) no nepilniem deviņiem miljardiem 2011. gada sākumā pakāpeniski, bet neatlaidīgi sarukuši līdz knapiem pieciem šā gada vidū. Tautsaimniecības atradināšana no naudas lietošanas virzās tikpat labi, kā zināmās ķēvītes jaunā diēta.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

An error has occured