Iesaki rakstu:

Koronavīrusa (Covid-19, C-19 – sauciet, kā gribas) pandēmija pasaulē cilvēkus ir padarījusi ļoti uzmanīgus, pat nedaudz bailīgus. Ikdienas dzīve, kādu mēs bijām pieraduši dzīvot, pirms vīruss skāra mūs pašus, tuviniekus, paziņas, tuvākajā laikā neatgriezīsies. Daudziem no mums ir pilnībā mainījušās darba gaitas. Liela daļa ir sākusi strādāt no mājām, taču arī tas nav viegli. Sabiedrība deviņu mēnešu laikā ir nogurusi, un ziņas no kaimiņvalstīm, kur atkal ir augsti saslimšanas radītāji, liek bažīties, vai vispār mēs atgriezīsimies pie tās dzīves, kas bija pirms vīrusa izraisītās pandēmijas.

Lielas cerības ir uz vakcīnas izgudrošanu, kā tas ir ar parasto gripu, taču tik īsā laikā sabiedrībai drošu vakcīnu nav iespējams izgatavot pat, ja pie tās strādā gudrākie prāti un jaudīgākās mašīnas (datori) pasaulē. Taču pasaulē ir viena valsts, kas to jau esot izdarījusi, un tā ir nevis Ķīna, kur aizsākās Covid-19, bet gan Krievija.

Arvien vairāk manu līdzcilvēku uzskata, ka būtu jāļauj apgādāt pasauli ar Maskavā izstrādāto vakcīnu, kas, manuprāt, ir nekritiskas domāšanas sekas. Zemāk publicēšu pārdomas, kādēļ latviešiem un citiem pasaulē būtu jāpievērš mazāk uzmanības tam, ko saka Putina propagandas rupori „Russia Today”, „Sputnik” un citi.

Vai Maskava patiešām ir pierādījusi, ka vakcīna strādā? Vai Krievijas ārsti ir vakcinējušies? Vai visi Krievijas politiķi un diplomāti ir vakcinēti? Trīs nē! Pirmkārt, dati nav iesniegti Pasaules Veselības organizācijā. Otrkārt, publiski ir izskanējusi informācija, ka Krievijas ārsti nesaņems piemaksas par strādāšanu Covid-19 apstākļos, ja nepiekritīs būt par izmēģinājuma trusīšiem jaunajai vakcīnai. Treškārt, presē tiek ziņots, ka ar Covid-19 saslimst arī politiķi un diplomāti. Lieki piebilst, ka pašreizējie klīniskie pētījumi (izmēģinājumi) neatbilst nekādiem globālajiem standartiem.

Krievijas agresīvais spiediens uz vakcīnas izstrādi drīzāk bijis un ir politisks prestiža jautājums, nevis rūpes par Krievijas un visas pasaules cilvēku veselību. Maskavas galvenais mērķis ir par katru cenu būt pirmajai pasaulē, izstrādājot vakcīnu.

Lai saprastu, kādēļ tas tā bija, ir nedaudz jāapskatās vēsturē uz to, kā Kremļa cars Putins, novēršot uzmanību no iekšpolitiskām problēmām, sabiedrību cenšas noturēt grožos.

Putins savu politisko karjeru sāka vēl tad, kad pie varas bija Boriss Jeļcins, kurš izcēlās ar lielu alkohola patēriņu. Viņš pat bija piedzēries tikšanās laikā ar Bilu Klintonu. Tajā laikā Krievijā liela ietekme pār politiskajiem procesiem valstī bija oligarhiem, mafijai un specdienestiem. Parastā darba ņēmēji (working class) bija aizmirsti, pamesti novārtā. Cīnījās paši par sevi un skarbo realitāti.

2000.gada pavasarī Vladimirs Putins kļuva par Krievijas prezidentu, bet gadu iepriekš viņš vēl bija Krievijas Federālā drošības dienesta FSB vadītājs, bet pusgadu pirms kļūšanas par prezidentu viņa priekštecis Jeļcins viņu iecēla par premjerministru.

Tas bija periods, kad Krievijas sabiedrība bija sagrauta pēc 1998.gada finansiālās krīzes valstī, jo nebija vēl atguvusies no PSRS sabrukuma, tā neticēja ne Jeļcinam, ne Valsts domei, bet pirms gaidāmajam prezidenta vēlēšanām bija nepieciešama tās mobilizācija.

Maskavā viens pēc otra nogranda divi sprādzieni daudzstāvu mājās. Dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēki, pēc tam tika konstatēts, ka netālu no Krievijas galvaspilsētas bija paredzēts vēl viens sprādziens, kuru neizdevās realizēt. Vara tolaik paziņoja, ka pie teroraktiem ir vainīgi islāma kaujinieki no Ziemeļkaukāza – respektīvi, Čečenijas republikas. Ar to aizsākās Otrais Čečenijas karš. Daudzi Krievijas eksperti uzskata, ka tieši tā aizsākās Putina ēra mūsdienu Krievijā.

Putina pirmais termiņš ir raksturojams paralēli Čečenijas karam, „Kursk” atomzemūdenes traģēdijai kā varas koncentrēšanas periods, apzinoties sabiedrotos un pretiniekus. Lielā mērā sekmīgai prezidentūrai ir jāpateicas naftas cenas kāpumam 2000.gadu sākumā, kas ļāva sabiedrībai atgūt elpu. To arī var nosaukt par Krievijas ekonomiskās neatkarības atgūšanas periodu.

Pirms nākamā termiņa 2004.gadā pilnīgai varas koncentrēšanai Putina rokās bija nepieciešams tikt galā ar ietekmīgajiem Krievijas oligarhiem. Tādēļ par upuri krita bagātākais cilvēks visā valstī Mihails Hodorkovskis (naftas kompānijas „Jukos” īpašnieks). Sabiedrībai tika pasniegts, ka oligarhi ir krāpnieki un apzog valsti.

Putina otrais termiņš aizritēja ļoti augstu energoresursu cenu laikā, kad strauji tika palielināti budžeta tēriņi dažādām nozarēm un sektoriem. Daļa sabiedrība turpināja baudīt naftas dolāru pozitīvo ietekmi uz viņu labklājību, bet daļa dzīvot ilūzijā, ka viss ir labi un valsts pieslejas no ceļiem, kas tika stāstīts valsts piederošajos propagandas medijos.

Taču tā dēvētājai „uzvaras nācijai” bija nepieciešama arī neliela militāra rakstura uzvara, kas bija karš Gruzijā. Jāatzīmē, ka tas vairs nebija „it kā” Putina „nopelns”, jo konstitūcijas ierobežojumu dēļ 2008.gada maijā par prezidentu kļuva tuvākais Putina sabiedrotais vēl no 90. gadiem - Dmitrijs Medvedevs.

Globālā ekonomiskā krīze, un it kā liberālā Medvedeva nostāja pret 21.gadsimta izaicinājumiem lika no jauna noticēt sabiedrībai, ka valstī notiek pārmaiņas. 2009.gadā ar prezidenta gādību Krievijas pilsēta Skolkovo tika prezentēta kā Silīcija ielejas alternatīva Krievijā. Taču jāatzīst, ka tā arī bija tikai izkārtne, realitātē tā bija paredzēta sabiedrības apmuļķošanai, ka Krievija modernajās tehnoloģijās ir tikpat spēcīga kā Rietumi.

Paralēli tam aktīvi tika runāts par Maskavas un Vašingtonas attiecību restartu laikā, kad Baltā nama saimnieks bija Baraks Obama. Turpat netālu ēnā palikušais cars Putins nebija mierā ar to, ka Medvedevs kļūst arvien populārāks un varas vertikāle, kas tika būvēta iepriekšējos gados, tiek pakāpeniski izjaukta. Tādēļ tika pieņemts lēmums, ka saimniekam jāatgriežas Kremlī.

Tiesa, tas nebija tik viegls uzdevums, jo to izdarīt varēja tikai ar masveida vēlēšanu viltošanu. Vēlēšanas par neleģitīmām uzskatīja arī opozīcijas kandidāti, kuru pārstāvji vēlēšanu iecirkņos konstatēja virkni pārkāpumu. 2011.gada nogalē opozīcijas masveida protesti par vēlēšanu viltošanu tika brutāli apspiesti. Tikpat brutāli tika apspiesti protesti 2012.gada maijā vienlaikus ar Vladimira Putina inaugurāciju.

Pirmie divi gadi prezidentūras pēc atgriešanās savā krēslā Putinam bija visai sarežģīti – sabiedrība bija neapmierināta ar viņu, neskatoties uz masveida informatīvajām kampaņām par prezidenta cīņu ar koruptīvajiem apgabalu gubernatoriem un tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem.

Taču tuvojās 2014. gada Ziemas olimpiskās spēles Sočos, kuram bija jābūt par centrālo notikumu visas pasaules sabiedrības acīs, ka Krievija ir supervara, kas spēj noorganizēt izcilus sporta svētkus. Visu šo pasākumu aizēnoja notikumi Ukrainā - demonstrācijas un vardarbīga miermīlīgo protestu apspiešana. Kremlis bija spiests reaģēt un aizsāka „zaļo vīriņu” kampaņu Krimā, drīz pēc tam anektējot to.

Tika uzsākts iebrukums Ukrainas austrumos, kur pašreiz valda Kremļa atbalstīts separātisks režīms. Krievijas propagandas kanālos prevalēja informācija, ka Ukrainu pārņem fašistisks režīms, kuru atbalsta Rietumi, Krimas atgriešanās tēvzemē ir vēstures taisnīgums un Krievijas karavīru nav Ukrainas austrumos.

Līdz ar karu Ukrainā Rietumu restarta ideja bija izsmelta. Opozīcija valstī apspiesta, un sabiedrība mobilizēta uz karu, jo Rietumi izvērsa plašas ekonomiskas un politiskas sankcijas pret Putina režīmu (Krievija tika izslēgta no G8). Sākās ekonomiskā lejupslīde, un sabiedrība tika gatavota jebkādam iznākumam. Taču uzkrātie naftas dolāri izglāba režīmu no sabrukšanas.

Ukrainas jautājums drīz vien palika otrajā plānā, un, lai uzkurinātās sabiedrības apetīte tiktu pabarota, Putinam bija jāiesaistās nākamajās afērās. Tas tika panākts ar iesaisti cīņā pret Islāma valsti (terorismu), atbalstot draudzīgo Asāda režīmu Sīrijā. Maskava negribēja zaudēt savu vienīgo jūras bāzi Vidusjūrā, kurai bija un ir stratēģiska nozīme. Pašreiz Putina cilvēki aktīvi iesaistās sarunās ar dažādiem cilšu grupējumiem „Arābu pavasara” skartajās valstīs, lai sekmīgāk nostiprinātu savu ietekmi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos.

Paralēli visiem ārpolitiskajiem procesiem prezidenta vēlēšanu ietekmēšana Amerikā, kas ir vesela raksta vērta, iekšpolitikā - gatavošanās nākamajām prezidenta vēlēšanām un kalti nākotnes plāni, kā Putinam saglabāt varu pār valstī notiekošajiem procesiem. 

2018.gada prezidenta vēlēšanas ir uzskatāmas kā kārtējais atskaites punkts mūsdienu Krievijas vēsturē, vēlēšanās tika pieļauta ārpussistēmas opozicionāra Aleksaja Navaļnija startēšana, taču tikpat ātri tā tika apturēta, jo pret viņu tika uzsākts kriminālprocess. Turpmākajos pāris gados tika pieņemti strikti regulējumi, kas pieļauj iespēju vērsties pret neatkarīgiem žurnālistiem, apsūdzot tos valsts nodevībā, vēršanās pret seksuālajām minoritātēm utt.

2020.gadā bija paredzēta grandioza parāde un svinības par godu Uzvaras dienas 75.gadadienai, taču Covid-19 pandēmija valstī ieviesa korekcijas. 9.maija balagāns Sarkanajā laukumā izpalika. Šāda korekcija režīmam, kas savu ideoloģiju ir uzbūvējis ap uzvaru Otrajā pasaules karā, ir nepieņemama, tādēļ Putins iesaistījās sacīkstēs ar pārējo pasauli par vakcīnas izgudrošanu.

Sabiedrība tika mobilizēta uz balsošanu konstitūcijas grozījumos, kas paredz Putinam amata saglabāšanu vismaz līdz 2036.gadam, - neskatoties uz pandēmiju, polittehnologi un balsojuma viltošana visu „sakārtoja”.

Protams, ārpussistēmas opozīcija nav apmierināta ar to, un vēršanās pret režīma visatļautību vislabāk izpaužas Habarovskas apgabalā, kur kopš jūlija ir nepārtraukti mītiņi pret Kremļa ielikto vietvaru. Masveida aresti un ārpussistēmas opozīcijas grupu vadītāju aresti tos nav mazinājuši.

Lai pierādītu sabiedrībai, ka režīms ir spējīgs ne tikai uz militāriem, bet arī zinātniskiem panākumiem, š.g. 11.augustā Krievijas propagandas mediji vērienīgi paziņoja, ka valsts zinātnieki ir izgudrojuši vakcīnu pret Covid-19 un tā jau ir reģistrēta. Pats Putins paziņoja, ka 12. augustā tiks uzsākta vakcīnas izmēģinājumu trešā fāze.

Sabiedrības iedrošināšanai Putins vienlaikus arī paziņoja, ka viena no viņa meitām ir jau vakcinējusies. Te gan būtu lieki piebilst, ka vadoņa ģimene Krievijā ir tabu tēma, un neviens pat īsti nezina, kā izskatās pieaugušās Putina meitas, zināms, ka viena ir saistīta ar medicīnas nozari un otra ar uzņēmējdarbību. Vakcīnas nosaukums ir “Sputnik V”. Izklausās pēc vēl vienas melu ziņas, kas publicēta kādā no „Sputniknews” vai „RT” medijiem.

Interesi par Krievijas izgudroto vakcīnu ir izrādījušas tikai dažas valstis, kurās valda analoģiski režīmi. Pat Pekina nav komentējusi Maskavas panākumus, jo skaidri apzinās, ka tas ir instruments informatīvajā karā ar mērķi gūt pārākumu informācijas gūzmā. Daudzi Krievijas ārsti un medpersonāls, kuriem pirmajiem piedāvāja vakcinēties pret Covid-19, atsakās būt par izmēģinājuma trusīšiem. Tie ir profesionāļi savā jomā un, redzot sistēmu no iekšienes, vislabāk arī apzinās un saprot, ka valsts nav spējīga uz ko tādu tik īsā laikā.

Bet tagad, kritiski apskatoties uz iepriekš rakstīto un to, kā Putins visus 20 gadus cenšas noturēt kontroli pār lielo valsti, manuprāt, nav nepieciešams vairāk skaidrot, ka izgudrotā vakcīna Krievijā ir viens vienīgs blefs. Tai nav zinātnisku pierādījumu – netiek dota vakcīnas formula, izmēģinājumi un to fiksēšana ir ārpus jebkādiem Pasaules Veselības organizācijas standartiem. Mums ir pieejama tikai informācija, ko atspoguļo Krievijas mediji.

An error has occured