Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ar sabiedriskajiem medijiem viss ir kārtībā. Nekā citādi nemaz nevar būt. “Apmierinātību mērām katru sekundi” — tieši tā pirms pāris mēnešiem notikušā sabmediju konferencē atklāja LSM portāla vadītāja.

Dāmas un kungi, vai esat apmierināti ar šīs konferences gaitu? Un tagad? Vai atceraties bijušās LTV satura redaktores Rudušas izteikumus 2020. gada nogalē par nepieciešamību pēc “masveida gatavināšanas”?

Sabiedrisko mediju ombuds 2023. gada pārskatā atklāj, ka nodokļu maksātāju finansēto mediju funkcijās ietilpst, citēju, “pārdefinēt vērtības” un “veidot viedokli”.

Tai pašā pērnajā oktobrī notikušajā sabmediju konferencē kāds eksperts pilnā nopietnībā izteica priekšlikumu. Es pārfrāzēšu: tā kā Eiropā 50% sabiedrības satraucas par klimatu, bet Latvijā tikai 20%, vai sabiedriskie mediji nedomā kaut ko darīt lietas labā?

Tikmēr “Latvijas faktu” veiktā fokusgrupas pētījumā 12 no 26 respondentiem uzskata, ka ir svarīgi, lai žurnālisti atbalsta valdības politiku.

Kā šie daži gadījumi liecina, ne viss ir kārtībā. Ar sabiedriskajiem medijiem (SM) tieši kā ar demokrātijas pieskatītājiem un politisko aktualitāšu informatīvo centrāli mums ir dažas problēmas. Taču mediji ir nevis ļauni un sazvērējušies, kā dažs sliecas sludināt, bet tie vienkārši nedomā par politisko tajās kategorijās, kādās to dara vismaz daļa šodien klātesošo. Ne mazums žurnālistu nenojauš, ka mēs uz politiku raugāmies no pavisam cita rakursa. Proti, ka mēs politiskus priekšlikumus nemērām tikai pēc to ekonomiskā ienesīguma, ērtuma, sniegtās baudas, pēc to emancipējošām kvalitātēm vai pēc modīguma.

Tālāk piedāvāju trīspadsmit konservatīvās domas, ko varētu apsvērt tie mediji, kas tiecas pienācīgi kalpot kā ceturtā vara, pārstāvēt viedokļu dažādību un neizdarīt paternālistiskus secinājumus savās notikumu analīzēs.

1.    Pirmais, ar ko saskaras ikviens, kas pēdējos gados kritizējis sabiedriskos medijus, ir tas, kas sākotnēji šķiet akūts paškritikas iztrūkums. SM vadība kritiku nereti apraksta kā organizētu dezinformācijas kampaņu. Kad jau vairāk nekā desmit gadus dzīvojam socmediju iespējotā tīkla efektu pasaulē, kur informācija un maldi izplatās lavīnveidīgi, — vai tiešām katru masveidīgo digitālo nejaucību jāuzskata par kampaņu pret sevi? Kāpēc vērpt sazvērestības teorijas, nevis atbildēt uz pārmetumiem pēc būtības?

Tomēr šī upura lomas izvēle nav tikai rakstura vājums. No Latvijas Radio vadītājas un no sabmediju ombuda dzirdam nopietnās balsīs deklamētus truismus, piemēram, ka sabmediji “balstā[s] uz faktos balstītu informāciju” vai pārstāv “racionālas diskusijas aizstāvjus”.

Nosaucot atziņu par zinātnē, pierādījumos vai faktos balstītu, tā nav pamatota. Tikpat labi varētu paziņot, ka mediji nemelo un tieši tāpēc tiem ir taisnība. Politiskās diskusijās, kad runa ir par izšķiršanos, piesaukt kritisko vai racionālo domāšanu kā kaut kādu maģisku metodi, kuru neizmanto tie, kuri savos spriedumos nonāk pie atšķirīgiem secinājumiem, ir pēc būtības debates oponenta uzskatīt par racionāli diskutēt nespējīgu.

Ļoti iespējams, ka vaina ir mazliet jau novecojušajā liberālās demokrātijas atziņā, ka pienācis vēstures gals, politisko ideoloģiju laiks beidzies, un nu visiem tikai jārealizē nospraustā programma, kas pārliecinoši ved uz saulaino nākotni, kur priekšā gaida pilnīga emancipācija, demokrātija un brīvība.

Konferences pirmajā sesijā Raivis Bičevskis šo nosauca par vienu no lielākajiem un ietekmīgākajiem sociālpolitiskajiem mītiem.

Sabiedriskajiem medijiem jāapzinās, ka vērā ņemama sabiedrības daļa noraida šo mītu.

Progresīvā doktrīna nesniedz beidzamās atbildes uz visiem jautājumiem. Ar dažām nākamajām domām mēģināšu palīdzēt tikt vaļā no vēl dažiem aplamiem priekšstatiem, kas žurnālistiem traucē runāt par politiku konservatīvajiem saprotamā valodā.

2.    Politika nav tiesas spriešana. Politisks lēmums nav pareizās atbildes atrašana. Tā ir izvēle, izšķiršanās. Tas nenozīmē, ka lēmums var būt jebkāds. Politiskajā dienaskārtībā izlikts jautājums demokrātiski tiesiskā valstī pēc būtības nevar būt tiesas spriešanas jautājums. Deputāti nevar tikt saukti pie atbildības par saviem balsojumiem, jo viņi lemj par jaunu kārtību, pēc kuras vēlāk tiks spriesta tiesa, ja šī kārtība netiks ievērota.

Tātad, lai kāda būtu izšķiršanās, tā nepadara alternatīvas atbalstītāju automātiski par kļūdīgu, par zaudētāju, nosodāmu vai citādi nepareizu. Kā var tapt kompromisa lēmumi, ja vēlāka piekāpšanās, piemēram, sākotnēja opozīcija, bet vēlāka piesliešanās okupekļa nojaukšanas idejai tiek nosodīta? Politiskā lēmuma būtība ir apņemšanās, ka mēs, pilsoņu kopums, turpmāk darīsim tā. Kopīgi pieņemtie kompromisa lēmumi audzē un stiprina mūsu kolektīvo identitāti. Jāpārstāj veidot identitāte uz kāda atšķelšanas pamata. Gints Apals runāja par to otrajā sesijā.

3.    Konservatīvisms ir apliecināšanas kultūra. Politika ir nemitīga mums vērtīgā apliecināšana. Mēs nemēģinām visaptveroši atrisināt tehnisku sabiedrības pārvaldības uzdevumu. Daba to jau ir atrisinājusi un turpina darīt. Politika nemēģina normativizēt pasauli kā programmētājs, kuram savā kodā ir jāparedz visi scenāriji. Politika apliecina mums partikulāri būtisko, vērtīgo. Okupeklis tika nojaukts ne jau tāpēc, ka tas kļuva nevajadzīgs, pārāk dārgs, zinātniski vai pierādījumos nepareizs. Bet tāpēc, lai kaut ko apliecinātu.

4.    Mēs noraidām tehnokrātiju jeb ekspertu valdīšanu. Mēs noraidām cilvēka pasaules izteikšanu patvaļīgi izraudzītos, izmērāmos skaitļos un mēs noraidām balstīšanos uz tiem tā, it kā cilvēka dzīvi nenoteiktu arī neizmērāmais. Politika nav optimizācijas uzdevums, kuru drīz varētu atvieglot ar t.s. mākslīgā intelekta palīdzību.

Mēs noraidām divdesmitgadnieku, Kembridžas absolventu simulācijas kā pietiekamu pamatojumu cilvēku iespundēšanai četrās sienās ārkārtas apstākļos.

5.    Cilvēks ir tikpat nožēlojams un grēcīgs, kāds tas bija pirms divarpus tūkstošiem gadu. Kad mediji runā, ka Latvijai vēl daudz paveicama kādā morālās apgaismotības jautājumā, piemēram, tajā, ko viņi sauc par cilvēktiesībām, viņi runā savā, saukļu valodā, ne visas sabiedrības vārdā. Un mēs viņus pārstājam uztvert nopietni. Visi cilvēka netikumi, kurus piespiedu kārtā iznīdē vienā līmenī, izspiežas laukā nākamajā, kaut vai pašu cilvēktiesību ieviesēju rīcībā. Institūcijas, kas solās ar brīnumu nūjiņas palīdzību izmainīt cilvēka dabu, ir māņi. Aizspriedumainība ir normāla, inteliģenta cilvēka rīcības un racionālas funkcionētspējas pamats.

Konferences pirmajā sesijā Bičevskis runāja par mūsu pazušanu nemitīgajā skrējienā un modernajās politiskajās reliģijās. Informācijas apmaiņas vide nosaka vairāk nekā tajā apspriestie vēstījumi. Un ko mēs redzam šai vidē — to pašu veco, visiem labi pazīstamo nepilnīgo cilvēku.

Sabiedrība vismaz laicīgā izpratnē nekur nedodas. Mums nav nekur jāpagūst. Protams, mēs piedalāmies sava veida daudzdimensionālā bruņošanās sacīkstē, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu un neatkarību, taču mēs noraidām ideju, ka sabiedrība atrastos uz kāda visiem kopīga un pašsaprotama ceļa uz visas sabiedrības kolektīvu morālo progresu.

Izmantojot Maijas Kūles apzīmējumu trīs vērstības veidiem, konservatīvie noraida skrējienu uz priekšu, darbošanos uz virsmas, bet cildina un atbalsta tiecību augšup.

6.    Ne visas problēmas ir jāatrisina. Žurnālistiem ir jāpatur pie sevis apnikums par kāda jautājuma nemitīgu atkārtošanos. Tas ir tas skrējiens uz priekšu. Viens jautājums pēc otra. Bet dažas nemšanās ir daļa no ikvienas nacionālas kultūras. Dažas sabiedrības problēmas ir vienkārši dzīvības sula. To pastāvēšana ir cena par brīvību un vitalitāti. Turklāt vērtīgākais no tā, ko neesam mantojuši neapzinātā līmenī, katrai paaudzei ir pašiem jāapliecina no jauna. Mēs neviens nepiederam nedz pirmajai paaudzei, nedz pēdējai. Kā jau Bičevskis teica pirmajā sesijā, mēs dzīvojam ļoti aizmirstošā sabiedrībā. Cilvēces un sabiedrības interese un šaubas par jautājumiem nebeidzas ar to, ka mēs personīgi esam kaut ko sapratuši vai no tēmas noguruši.

Atgādinu — es runāju par lietām, kuras politiskajās diskusijās Latvijas televīzijā un Latvijas Radio neparādās. Par tādām labākajā gadījumā runā tikai filozofiskas dabas vakara intervijās.

Mums nav nekur jāaizdodas, mums nav par kaut ko reizi par visām reizēm jābeidz runāt.

7.    Palūkojoties uz tehnoloģiskajām pārmaiņām pēdējos pārsimt gados no ģeniālu un uzņēmīgu ļautiņu biogrāfiju skatpunkta, ir viegli ļauties selektīvai vēstures interpretācijai, pārmaiņas sabiedrībā uzlūkojot kā sākotnēji nospraustu plānu sekmīgu īstenošanos. Ar domu, ka tagad, ar jaunajām, arvien pieaugošajām tehnoloģiskajām iespējām, un ar jauno varu, jo īpaši ar mediju palīdzību, lielas pārmaiņas var realizēt, ja vien visus spēkus koncentrēsim pareizajās vietās pareizajām lietām.

Tas ir sociālisms un mēs to noraidām, jo tas iznīcina brīvību, tas iznīcina apstākļus, kas vēsturiski novērotās pozitīvās pārmaiņas darīja vispār iespējamas. Pārmetumi par sabiedrības vienprātības neesamību kādu lielu iniciatīvu atbalstam ir alkas pēc sociālisma.

Nespēja realizēt projektus, jo tiem nav viennozīmīga atbalsta, ir nevis demokrātijas un liberālisma trūkums, bet šo sistēmu augstā kvalitātes latiņa sabiedriskiem priekšlikumiem. Ja kāds vēlas realizēt projektu, kam trūkst sabiedrības atbalsta, tas darāms privātajā sfērā.

8. Mēs noraidām arī etatismu. Tas ir, mēs noraidām sabiedrisko problēmu risināšanu ar visuresošas valsts palīdzību kā noklusēto politiskās iedarbības formu. Esam par minimālu valsti, kurā pilsoņi paši spēj risināt nesaskaņas, organizēties un iekārtot savu vidi bez valsts ziņas. Valsti sauc palīgā tikai tad, kad problēmu neizdodas miermīlīgi risināt zemākajos līmeņos. Ir jābūt pēc iespējas plašākam jautājumu lokam, kuru sabiedrība var apspriest un risināt, piemēram, raidījumā “Kas notiek Latvijā”, bez jebkādu valsts iestāžu pārstāvju līdzdalības. Kad tautas priekšstāvis nāk klajā ar šķietami ģeniālu priekšlikumu, kā valsts var atrisināt kādu problēmu, tad pirmajam jautājumam ir jābūt nevis cik tas maksās, bet — vai tā vispār ir valsts darīšana?

9.    Sabiedriskais medijs nav sabiedrība. Pareizais viedoklis un tā popularizēšana nav sabiedrības vajadzības vai sabiedriskais labums. Ar pareizo viedokli šeit domāju sabiedrības elitē vai nospiedošā vairākumā valdošu nostāju. Ja iebilstat pareizam viedoklim, jūs neesat pret sabiedrību. Arī nepareizais viedoklis pieder pie sabiedrības interesēm. Sadursme pastāv nevis starp nepareizo viedokli un sabiedrību, bet viedokļu starpā.

Ir uzskatu atšķirības, ir nepieciešamība un vēlme līdzāspastāvēt, ko tālāk? — Tas ir politikas izejas stāvoklis.

Sabiedrība nav līdzeklis mērķu sasniegšanai, tā jau ir mērķis. Bez līdzāspastāvēšanas nav sabiedrības.

Kad sabiedriskie mediji pasniedz kādu viedokli, ka tas esot pretējs sabiedrības interesēm, viņi uzdodas par sabiedrību. Bet es atkārtoju. Viņi nav sabiedrība.

10. Mēs noraidām provinciālismu. Citā valstī notiekošais nav nedz arguments, ka mums tas pats jādara, nedz arguments, ka mums tas nav jādara. Citu valstu pieredze var būt informatīva, bet tā nevar tikt skatīta kā no vēsturiskā konteksta atraujama, sociāla eksperimenta rezultāts. Sabiedriskajiem medijiem, ja tie vēlas realizēt savu stratēģisko mērķi, tostarp, stiprināt Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai un kopt nacionālo kultūru — viņiem ir jāpārstāj pasniegt Latvija faktiski kā viens no daudziem variantiem apdzīvojamo valstu piedāvājumā. Latvija mūsu acīs nekonkurē ne ar vienu citu zemi. Latvija ir mūsu vienīgā dzimtene. Nevienai citai tautai un zemei nav tādas vēstures, kultūras, paražu vai Satversmes. Politikā iespējamais ir atkarīgs no lokālajiem apstākļiem.

11. Latvijas sabiedriskie mediji nestāv pilsonisko brīvību sardzē. Satversmes 100. pants par vārda brīvību un 103. par pulcēšanās brīvību sabmedijiem šķiet saistošs tikai tad, ja tie ir attiecināmi uz vispārzināmajiem pozitīvajiem vai vismaz neitrālajiem varoņiem.

Bet kā ir ar nepareizajiem? Proti, kā ir ar Satversmē garantētajām tiesībām tādiem ļaudīm kā Aldis Gobzems, Jūlija Stepaņenko, Aivis Vasiļevskis, Jānis Pļaviņš, Kaspars Dimiters vai kāds cits neviennozīmīgu slavu kovidlaikos kaldinājis personāžs? Vai sabiedriskie mediji iestājās par viņu tiesībām?

Es nebūt šeit nelietoju vārdu “nepareizs” kā cildinājumu. Tiesiskā valstī tiesību normas attiecas uz visiem neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem. Pilsoņa tiesības nav atkarīgas no tā, vai šis pilsonis ir jūsu politiskais pretinieks un vai viņa brīvība traucē jūsu plānam. Aizstāvot pilsoņa tiesības, sabiedriskie mediji aizstāv tiesiskumu, nevis pieslejas aizstāvēta pilsoņa politiskajai nometnei.

Satversmes tiesas spriedums lietā par papildu prasībām deputātiem kovidlaikā nav tikai 13. Saeimas koalīcijas pārcentīgāko deputātu izgāšanās. Tā ir arī mediju izgāšanās, kas nesacēla no tā ne tuvu tādu troksni, kādu prasīja likums un tā pieņemšanas gaita. Tas liedza nevakcinētiem deputātiem pat attālinātu darbu. Par kādu demokrātijas sargsuni varam runāt, ja mediji ļauj faktiski uz laiku atņemt tautas dotu mandātu deputātam, kas nav pārkāpis nevienu likumu?

Kad sākat analizēt personas biogrāfijas, pirms izlasāt Satversmes pantu,  Jūs vairs nedarbojaties tiesiskas valsts rāmjos. Tas, kā līdz šodienai ir marginalizējies viens vai otrs personāžs, neattaisno mediju uzticēšanos izpildvarai, piemēram, deputāta imunitātes aizskāruma gadījumā.

Konservatīvie uz cilvēku neraugās kā uz iepriekšnolemtu sava likteņa upuri. Cilvēks ir dzīves gaitā, ar katru izdarīto izvēli nemitīgi sarūkošs iespēju potenciāls. Šī potenciāla attīstība ir atkarīga ne vien no paša cilvēka, bet arī no mijiedarbības ar apkārtējiem.

Cilvēki un cilvēku grupas, kuras tiek mērķtiecīgi atstumtas par nepareiziem uzskatiem, tikai retos gadījumos izmaina savus uzskatus, lai atkal apvienotos ar pareizajiem. Bet kā tas iespējams, kad nepareizumu nepiedod?

Kā gan sabiedriskie mediji grasās palikt par politiskās dienaskārtības galveno informatīvo maģistrāli, ja ievērojama daļa sabiedrības tiek mērķtiecīgi atstumta vai paternālistiski “izglītota”, jo neesot “racionālas diskusijas aizstāvji”?

Itin bieži medijos aicina runāt antropologus, bet retais no tiem ievēro, ka sabiedrības piesliešanās sazvērestības teorijām ir sava veida sauciens. Tā nav problēma ar anonīmu bezsmadzeņu masu, kura būtu “jāizglīto”. Tas ir sauciens, kura būtība ir nevis konspirāciju aprakstošie aplamie fakti, bet pastāvošās kārtības noraidījums. Sauciens “Ezerā mīt velns” nenozīmē, ka ezerā dzīvo radība ar asti un ragiem. Izgaismot teiksmas kā faktoloģiski aplamas un tāpēc noraidīt to izplatītāju sentimentu — jo tas balstīts nepatiesos faktos — ir aptuveni tikpat idiotiski, cik ar kaut kādiem skaitļiem piekasīties Dziesmusvētku aizkustinātiem ļaudīm vai hokeja un basketbola faniem, kad viņi teic, ka Latvija ir liela un varena.

12. Mēģinot vērst lietas uz labu, mēs nedrīkstam paši kļūt par masveida gatavinātājiem.

Mums ir tiesības iespaidot sabiedriskos medijus tikai demokrātiskā garā, proti, lai tie pārstāv plašāku sabiedrību, nevis šauru, mums pieņemamu tās daļu. Mēs nedrīkstam paši būt tribālisti un izslēgt citus.

Mēs nedrīkstam par sabiedriskajiem medijiem runāt kā par līdzekli savas politiskās programmas realizēšanai. Kā par instrumentu, kuru mēs pielāgojam, lai tas teiktu pareizās lietas pareizā daudzumā kādam vidējam aritmētiskajam sabiedrības loceklim, kurš pats uz savu galvu nedomā. Mēs nedrīkstam slīpēt medijus kā ierīci, kuru paši nemaz nelietosim, kura nav īsti nemaz mūsu pašu informētībai un iesaistīšanai norisēs.

Līdzīgi šajā konferencē mēs nevēletos, ka dalībnieki bez mitas postmoderniskā garā apspriež saturu kā derīgu vai nederīgu kādai anonīmai trešajai pusei. Šis saturs attiecas konkrēti uz jums. Ja tas kādā brīdī šķiet par sarežģītu, tas tāds ir jums, ne citiem. Ja citā brīdī — par primitīvu vai liek šķebināties — tādi runātāji mēs te esam. — Daļa no sabiedrības.

Ja nodarbojaties ar politisko un ticat veselajam saprātam, ir jābūt gataviem uztvert saturu kā jums, politiski aktīvam pilsonim, saistošu sabiedrības balsi. Sabiedriskajiem medijiem ir jābūt par vienu no galvenajām publiskā diskusiju foruma platformām. Mūsu kritika šo forumu uzlabo mūsu pašu informētības labad, ne jau kāda cita apstrādāšanai.

13. Visbeidzot. Kā vairot uzticēšanos sabmedijiem?

Pirmkārt, daudz darāmā ir pašiem konservatīvajiem, pašiem nepareizajiem. Ja vēlaties piedalīties sabiedrības dzīvē, jādodas turp, kur tā notiek. Ir jārespektē mūsu pašu radītās institūcijas un jādarbojas ar un caur tām. Ir jāatsakās no domas, ka institūcijās strādājošie ir jānomaina ar pareiziem cilvēkiem, jo tad jūsu iebilduma būtība vienkārši ir, ka institūcija nav jūsu kontrolē. Tas ir [nerealizējies] despotisms. Vienīgais risinājums ir atjaunot sakarus un sākt uzlūkot medijus kā mūs pašus — cilvēkus, ar kuriem ir jādzīvo un jāstrādā kopā. Pārstājiet būt patērētāji, pakalpojuma pieprasītāji. Esiet dalībnieki.

Tajā pašā laikā sabiedriskajiem medijiem ir jānāk pretī un jāsniedz roka tiem, kas tos, piemēram, kovida komunikācijas dēļ, neuzskata vairs par uzticamiem.

Mums kā pilsoņiem ir atkal no jauna jāmācās sarunāties, uzdot jautājumus, turēties tēmas ietvaros. Uzklausīt pilnīgi nepieņemamus viedokļus un turpināt sarunu. Kur to darīt? Sabiedriskajā medijā. Kāpēc Latvijā nevarētu būt BBC raidījuma Question Time līdzinieks?

Par spēcīgu, atbildīgu, neatkarīgu un reizē demokrātiski leģitimētu, paškritisku ceturto varu Latvijā!

* 2024. gada 6. februārī Demos IV sesijā nolasītā runa „13 konservatīvas domas sabiedriskajiem medijiem” pilnā garumā

Pārpublicēts no jazepsbasko.lv

An error has occured