Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja Saeima trešajā lasījumā apstiprinās ģenerālprokurora Jura Stukāna ierosinātos grozījumus Krimināllikumā, jaunceļamais Liepājas cietums pustukšs nepaliks. Tas ātri pildīsies ar dažādu rangu amatpersonām un uzņēmējiem. Darbības, kas agrāk nebija sodāmas, tiks kriminalizētas.

Ģenerālprokurora rosinātie grozījumi Krimināllikuma 323. pantā guva deputātu atbalstu Saeimā otrajā lasījumā. Grozījumi diezgan būtiski maina līdzšinējo izpratni par to, kas ir krimināli sodāms kukulis un kas ir pateicība, ko cilvēks aiz labas sirds iedod amatpersonai vai kādam, kuram jūtas pateicību parādā.

Līdz šim kukulis - pateicība nebija sodāms. Tas ir, ja cilvēks pateicās amatpersonai, iedodot kādu materiālo labumu par to, ko tā jau ir izdarījusi - tad šīs darbības nebija sodāmas. To līdz šim varēja darīt.

Bet nedrīkst piedāvāt labumus pirms darbībām, kuras veic amatpersona un kuras grib devējs. Tad tas ir sodāms - tas ir noziegums. Kukuļa piedāvāšana pati par sevi ir noziegums. Un kukuļa došana, lai amatpersona veic kādas darbības, arī ir sodāma. Savukārt materiālā labuma došana vēlāk, pēc amatpersonas darbībām, nav sodāma. Līdz šim tā bija.

Atzīstama ir vēlme apkarot korupciju, taču izskatās, ka radusies vajadzība izstumt cauri grozījumus Krimināllikumā, kas būs attiecināmi uz kādiem konkrētiem gadījumiem vai pat konkrētiem apsūdzētiem cilvēkiem, kad izrādās, ka nav, par ko apsūdzēt, - jo tas, ko cilvēks ir izdarījis, šobrīd nemaz nav sodāms nodarījums.

Pastāv bažas, ka jauno Krimināllikuma grozījumu gaismā apsūdzībai neko daudz nevajadzēs iespringt. Tā varēs iztikt arī bez klasiskiem pārliecinošiem pierādījumiem.

Pastāv bažas, ka Krimināllikuma grozījumus atkarībā no savas ietekmes tiesībsargājošajās iestādēs un tiesu varā centīsies likt lietā politiski un ekonomiski grupējumi, lai cits citu apkarotu un diskreditētu. Tad “pasūtījumu galdam” darba netrūks, un politizētai tiesībsargājošo iestāžu un tiesu varas izmantošanai gala un malas neredzēs.

Ģenerālprokurora rosinātie likuma grozījumi paredz kriminalizēt pateicības došanu vēlāk. Velns slēpjas niansēs - Ģenerālprokuratūras pozīcija šajā likumdošanas procesā ir tāda, ka tā gribot nevis grozīt, bet tikai precizēt dažus formulējumus. Tā ir ļoti svarīga atšķirība! Ģenerālprokuratūra grib teikt, ka tā jau ir bijis - ka tāda kukuļa - pateicības došana ir jau bijusi sodāma. Vienkārši tas neesot bijis ierakstīts likumā, un tagad vajagot to tur ierakstīt.

Neba tāpat vien, bet ar gudru ziņu to dara Ģenerālprokuratūra. Prokurori grib apstiprinājumu Krimināllikumā kādām savām jau tiesu varas lemšanā nonākušām lietām, lai 323. Krimināllikuma pantu varētu piemērot ar atpakaļejošu spēku - tādā veidā, ka tas it kā nav jauns pants, bet tikai it kā precizējums.

Visvisāda kukuļu došana un ņemšana ir nešķīsta, un sabiedrībai tur it kā nebūtu ko just līdzi korumpantiem, tomēr nav korekta un laba prakse ne likumu rakstīšana speciāli kādam gadījumam, ne konkrētam cilvēkam. Un vēl jo nelāgāka ir likuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku.

Kaut ko tādu varēja atļauties PSRS kompartijas ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs, kurš bija pārskaities uz valūtas spekulantiem un panāca, lai tiek pieņemti Kriminālkodeksa grozījumi, kur par tirgošanos ar valūtu lielos apmēros tika paredzēts nāves sods. Un likums tika piemērots ar atpakaļejošu spēku - valūtas spekulantu grupa, kurai sākumā bija piespriesti Hruščova uzskatā pārāk maigi cietumsodi, tika tiesāta vēlreiz, un visus vainīgos nošāva.

Pret šādu Ģenerālprokuratūras ieceri ir iebildusi Tieslietu ministrija - proti, pret domu, ka pateicības - kukuļa došana bijusi sodāma arī agrāk. Arī Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS) debatēs teica, ka nē - agrāk sodāms bija kukuļa piedāvājums, kukuļa apsolījums un kukuļa došana pirms darbībām. Bet ne kukulis - pateicība.

Kūtris uzsvēra, ka pašreizējais priekšlikums ar it kā nevainīgiem vārdiem “par darbības izdarīšanu vai pēc tās izdarīšanas” pēc būtības paredz kriminalizēt to, kas iepriekš nebija sodāma darbība. Tāpat viņš lika saprast, ka likuma grozījumu patiesais autors ir Ģenerālprokuratūra, nevis Juridiskā komisija, kas tos ir tikai akceptējusi. Pats Kūtris arī atzinās, ka komisijā balsojis par Ģenerālprokuratūras priekšlikumu, taču vēlāk apspriedies ar tiesību speciālistiem un savu viedokli mainījis - secinājis, ka priekšlikums nav atbalstāms.

Tomēr Saeima nobalsoja - 49 deputāti bija par Stukāna iniciētajiem grozījumiem, 19 bija pret, 14 atturējās.

Ka tikai beigās nesanāk karmiskais sods - “par” balsojušie taču arī var “ieberzties” un pakļūt zem pašu nobalsotā likuma ruļļa - kaut kad nākamībā, kaut kā negaidīti un nemaz nedomājot, ka pārkāpj likumu.

Par to, vai pateicība kā kukulis vai kukulis kā pateicība ir kriminalizējams, tiesību zinātnieki var strīdēties un strīdēsies - tam būtu jābūt diskusiju jautājumam. Pat ļoti stingrās starptautiskās pretkorupcijas vadlīnijas nepieprasa kriminalizēt to. Tāpēc, ka kaitīgums ir mazāks, mazs vai nekāds. Amatpersonas rīcība nemainās, ja tā nezina, ka viņai kaut ko iedos post factum. Pat starptautiskā līmenī netiek strikti prasīts to kriminalizēt.

Taču pašlaik rodas iespaids, ka Saeima dara visu, ko Ģenerālprokuratūra tai liek. Ne tikai Saeima, bet arī Rīgas dome absolūti pakļaujas un paļaujas uz Ģenerālprokuratūru un bez ierunām piekrīt tās viedoklim, ka zeme pie lidostas pārdota lietuviešu privātuzņēmējiem prettiesiski. Lai gan pati iepriekš bija balsojusi par pārdošanu...

Kāds Saeimai vispār ir racionālais pamats, kāpēc tas jādara, kādas idejas pēc? Vai lai palīdzētu Ģenerālprokuratūrai noslēgt kādas lietas, ar kurām tā netiek galā?

Iespējams, būs ļoti lielas pierādīšanas problēmas. Ej nu pierādi, ka kāds atnesa konjaka pudeli kā pateicību par to, ka tas cilvēks pirms pieciem gadiem kaut ko labu viņa interesēs ir izlēmis vai ārsts izārstējis. Vai tā ir pateicība vai vienkārši dāvana?

Ģenerālprokuratūra acīmredzami skalda un valda arī Saeimas Juridiskajā komisijā, kur panāk sev vēlamās likumu grozījumu redakcijas bez pietiekama oponentu novērtējuma. Konkrētajā gadījumā Ģenerālprokuratūra acīmredzami mēģina risināt savas problēmas tiesvedībā jau esošās krimināllietās, izmantojot likumdevēju.

Tiesu vara, pie kuras pieder arī Ģenerālprokuratūra, ir neatkarīga. Bet arī likumdevējvara, kas ir Saeima, ir neatkarīga. Būtu labi, ja Saeima nevis spriestu, skatoties mutē Ģenerālprokuratūrai, bet darītu to kritiski, izvērtējot sekas, riskus un kaut vai vismaz savu ādu. Jo “pudeli draugs pasniedz draugam, mitrums noder katram augam” var cauri neiet - par to var iznākt pasēdēt cietumā un pārdomāt, kāpēc vajadzēja savulaik balsot par brāķa likumiem.

An error has occured