Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.

Lībiņas-Egneres ierosinājums sabiedrībā izpelnījies pretrunīgu reakciju. Vieni to atbalsta, sakot - jau sen bija laiks. Cik ilgi var šo uzmākšanos pieciest, kamēr otri par to neslēpti ņirgājas, norādot, ka drīz jau paskatīties uz sievieti nedrīkstēs, jo šādu skatienu varēs uzskatīt kā uzmākšanos.

Pirms izvērtējam abus šos galējos redzējumus, uzreiz jāpasaka, ka pati seksuālās uzmākšanās problēma nenoliedzami pastāv. Tā var būt pat ļoti nepatīkama un atsevišķos gadījumos kritiski nepatīkama. Tajā pašā laikā šis ir vitāli svarīgs sociāls jautājums, kura risināšanā var viegli aizrauties, nonākt galējībās un beigu beigās iebraukt grāvī.

Ņemsim kaut vai to pašu paskatīšanos. Šī paskatīšanās var patiešām būt atklāti neķītra, otru pusi aizskaroša un pat stipri nepatīkama. Tajā pašā laikā, reglamentējot šo paskatīšanos, tuvojamies totalitārām sabiedrībām, kur katrs solis, katrs vārds, katra kustība rūpīgi jāapdomā, jo tas var aizskar kāda cieņu, kāda autoritāti, kādu svēto rakstu rindu. Kriminālatbildības līmenī. Vai tiešām to vēlamies?

Šajā lietā ir vēl kāda ārkārtīgi būtiska, tīri subjektīva nianse. Pati uzmākšanās konstatācija ir pilnībā atkarīga no tā, kāda ir sievietes attieksme pret konkrēto “varmāku”. Kad runā par seksuālu uzmākšanos, tad sievietes ar to saprot nevēlamu uzmākšanos. Ja vīrietis sievietei patīk, tad viņa uzmanības izrādīšana pat ar klajiem uzmākšanās elementiem neizraisa iebildumus. Šis potenciālā noziedzīgā nodarījuma (ja tiek pieņemts Lībiņas-Egneres priekšlikums) subjektīvais vērtējums rada visas sekojošās neskaidrības un iespējamos riskus. Sabiedrība tomēr sastāv ne tikai no sievietēm. Ir arī otra puse - vīrieši. Arī viņu intereses jāņem vērā.

Vīriešu dzīve tikai šķietami vieglāka

Te parādās divas problēmas no vīriešu puses. Vīrietis jau nevar apriori zināt, vai viņš tai sievietei patīk vai ne. Turklāt, kā liecina dzīves prakse, nav nemaz tik reti gadījumi, kad sievietei vīrietis sākumā nemaz nepatīk, bet, iepazīstot tuvāk un novērtējot vīrieša uzdrīkstēšanos un neatlaidību (kas ir atzītas vīrišķības pazīmes), sievietei viņš iepatīkas.

Otra problēma ir, ka šādā veidā tiek ārkārtīgi smagā stāvoklī nostādīti tie vīrieši, kuriem jau tā dažādu iemeslu dēļ (visbiežāk fiziskas mazpievilcības vai pārmērīgas kautrības dēļ) ir grūti veidot kontaktus ar sievietēm. Viņi jau tā jūtas nedroši, bet, sabiedrībā pasludinot šo uzdrošināšanos par sociāli nevēlamu, viņi jutīsies vēl depresīvāk ar visām no tā izrietošajām sekām. Neaizmirsīsim, ka vīriešu pašnāvību skaits Latvijā sešas reizes (atsevišķās vecuma grupās vēl vairāk) pārsniedz sieviešu pašnāvību skaitu. Lielākoties tieši problēmu dēļ ar pretējo dzimumu.

Esmu daudz ar sievietēm runājis par šiem jautājumiem un varu teikt: absolūti lielākā daļa sieviešu pat nenojauš, cik vīriešiem (īpaši jaunībā) grūti sievieti uzrunāt, sadūšoties uzaicināt viņu uz deju, pateikt kādu komplimentu vai pat izrādīt simpātijas. Tie vīrieši, kuriem šādu “kompleksu” nav, kuri ar sievietēm prot “brīvi apieties”, ir burtiski uz izķeršanu.

Lai arī vairums mūsdienu sieviešu ir svēti pārliecinātas, ka vīriešiem ir vieglāka dzīve un tāda tā viņiem ir bijusi vienmēr (patriarhālā sabiedrība gadu tūkstošiem esot sievietes apspiedusi), fakti par to neliecina.

Par pašnāvību skaitu jau minēju. Dzīves ilgums vīriešiem gandrīz visur ir ievērojami īsāks. Vismaz Rietumu kultūrā. Cilšu karu laikos ieņemtajās apmetnēs vīriešu kārtas pārstāvjus nogalināja visus bez izņēmuma. Arī pati karošana bija vīriešu “ekskluzīva privilēģija”. Ikdienas kautiņi skolā, pagalmā, zaļumballēs, kur nepieciešams sevi pierādīt. Cehos un šahtās pirms simt un vairāk gadiem pa 12 stundām dienā strādāja tieši vīrieši. Mūsdienās vīriešiem tiešām daudzas agrākās grūtības atkritušas, taču ne tās, kas saistītas ar seksuālajām attiecībām, jo “pēdējais vārds” – ielaisties ar vīrieti vai ne – joprojām pieder sievietēm.

Aplidošanas procesā sieviete testē vīrieti

Atgriežoties pie Lībiņas-Egneres priekšlikuma, svarīgi ir neieslīgt atsevišķos ekstrēmos gadījumos: kā tagad varēs iepazīties? Vai būs iepriekš jāaizpilda anketa, pie notāra jāapliecina savstarpēja piekrišana? Svarīgi ir runāt pēc būtības, jo rakstītā un vēl jo vairāk nerakstītā attiecību reglamentācija starp dzimumiem nosaka jebkuras sabiedrības ilgtermiņa perspektīvas.

Kaut vai tā iemesla dēļ, ka tieši šādās attiecībās rodas jauni sabiedrības locekļi (dzimst bērni), kuri turpina šī sociuma pastāvēšanu. Neapzinātā līmenī to visi saprot, tāpēc jebkuri ar ģimenes un seksuālo uzvedību saistīti jautājumi vienmēr tiek uztverti īpaši jūtīgi. Līdz ar to, izvērtējot dažādus priekšlikumus šajā sfērā, svarīgi apzināties bāzes principus.

Lai kā radikālais “progresisms” censtos noliegt dzimumu atšķirības un to bināro dalījumu, dabu neapmānīsi. Bērni dzimst tikai sievietēm. Sievietes ieguldījums bērna piedzimšanā ir nesalīdzināms ar vīrieša ieguldījumu, kas arī nosaka visas vīriešu un sieviešu psiholoģiskās atšķirības. Pati daba liek sievietei būt ievērojami atbildīgākai attiecību veidošanas jautājumos. Neielaisties paviršās attiecībās ar kuru katru (kā tas bieži gadās homoseksuālu attiecību gadījumos). Kontracepcijas izgudrošana daudz ko ir izmainījusi, bet tā nespēj atcelt ģenētiski ieprogrammēto.

Dabā visam ir sava jēga. Arī aplidošanas procesam ar tā sākotnējās atraidīšanas spēli. Sieviete neapzināti testē, cik nopietna ir vīrieša interese, cik viņš neatlaidīgs, izlēmīgs, drosmīgs, uzņēmīgs, noturīgs savās jūtās, jo sievietei vīrieša psiholoģiskā vīrišķība ir daudz svarīgāka nekā tīri fiziskā pievilcība (skaistums), kuram varbūt ir izšķiroša nozīme pirmajā brīdī, bet ne veidojot kopīgu ģimeni. Var, protams, šo aplidošanas procesu reglamentēt, racionalizēt un noņemt tam romantiskās neskaidrības, nenoteiktības oreolu. Jautājums: vai to vajag un ko tas dos?

Dzimumu uzvedības mode ir mainīga

Jāatzīmē, ka skatījums uz šiem dzimumu attiecību jautājumiem ir dinamisks un strauji mainās. Vēl pavisam nesen, ap gadsimtu miju, populāra bija ideja par sieviešu seksualitātes uzsvēršanas arhaisko, no patriarhālās pagātnes mantoto dabu. Tika skandēts sauklis: sieviete nav gaļa, un svarīgākās ir viņas cilvēciskās īpašības, nevis plika seksuālā pievilcība. Tika nonievāta uzkrītoša kosmētika, kurpes uz papēžiem, minisvārki, dekoltē un citas seksualitāti akcentējošas lietas.

2004. gadā, aizbraucot uz Briseli, acīs dūrās turienes “neglītās” sievietes, iepretim Rīgas “skaistulēm”. Taču burtiski dažos gados situācija radikāli mainījās. Zinātāji saka, ka, pateicoties ES paplašināšanai un Austrumeiropas sieviešu ienākšanai Rietumeiropā. Būt seksuālai atkal nāca modē. Vienlaikus pastiprinoties vīriešu ierobežojumiem attiecībās pret sievietēm.

Jāatzīst, ka šim procesam ir sava dabiskā jēga. Tādā veidā tiek papildus atsijāti no sugas turpināšanas viedokļa nevērtīgie vīriešu kārtas indivīdi. Vienmēr jāatceras, ka no demogrāfiskā viedokļa vīriešu skaitam populācijā absolūti nav nekādas nozīmes. Bērni dzimst tikai sievietēm, bet viens vīrietis var apaugļot kaut tūkstoš sieviešu. Lai nerastos pārpratumi, šeit mēs runājam tikai par šauri demogrāfisko (sugas turpināšanas) aspektu.

Normāli dabā (mežā, savannā, džungļos) ne vairāk kā 20% līdz 40% dzīvnieku tēviņu tiek pie pārošanās. Lielākā daļa tēviņu visu savu dzīvi pavada bez seksuālā kontakta. Cilvēku monogāmija ir milzīga priekšrocība tieši vīriešiem, jo, pateicoties tieši tai, 60% “nekam nederīgo” vīriešu tiek pie savām otrajām pusītēm. Aptaujājot jebkuras vidusskolas skolnieces, viņas pateiks: mums klasē ir trīs četri normāli čaļi, pārējie ir nekādi. No tā arī ceļas izplatītie stāsti par sieviešu skaita pārākumu pār vīriešiem, lai gan vecuma grupās līdz 50 gadiem ir tieši pretēji.

Ņemot vērā cilvēces attīstības svārsta principu, šobrīd apskatāmajā jautājumā tuvojamies vīriešu seksuālās ierobežošanas ekstrēmam. Sievietes var staigāt un parādīties publiskās vietās gandrīz vai kailas, viņas var savus sievišķīgos jaukumus izaicinoši bāzt vīrietim burtiski degunā, bet viņam jāvaldās, jāspēj turēt grožos visus savus instinktus un sava seksuālā iekāre jāslēpj, kā to 2004. gadā, pēc tā laika feminisma vadlīnijām, darīja Briseles sievietes.

Kā jau minēju, šīs centrālās “vadlīnijas” mainās ļoti strauji. Tas arī saprotami, jo seksuālajiem jautājumiem ir ārkārtīgi svarīga nozīme cilvēku dzīvē. Iespējams, pat vissvarīgākā, lai gan šodienas “vadlīnijas” to noliedz.

Neticu voluntāriem šo jautājumu risinājumiem. Sabiedrība pati, eksperimentējot un izdzīvojot dažādus modeļus, nonāks pie sev labvēlīgākā risinājuma, kurš nekad nebūs galīgs. Kustība, attīstība vai gājiens pa apli nekad nebeigsies. Tāpēc nevajadzētu pieņemt pārsteidzīgus grozījumus likumdošanā.

Mums jau ir pietiekami stingri likumi pret fizisku seksuālo vardarbību, bet, kas attiecas uz “cieņas aizskārumiem”, tad ar to sabiedrība labi tiek galā pati. Ar saviem nerakstītiem likumiem. Kaut vai nupat izskanējušais Mūzikas akadēmijas skandāls ir ienesis būtiskas korekcijas studentu un pasniedzēju (un ne tikai viņu) attiecībās, lai katra puse saprastu, ko tā drīkst un ko nedrīkst atļauties. Dzīve pati visu noliek savās vietās, tāpēc piegružot likumdošanu ar pārlieku sīkmanību nav tā vēlamākā prakse.

An error has occured