Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.

Savukārt visi sevi cienoši profesionāļi pamanās ar ministru pirmajā tikšanās reizē runāt tikai par  naudu, šeit es domāju gan profesionālus politiķus, gan profesionālus finansistus, gan profesionālus ārstus. 

Šoreiz mums par ministru celts ļoti draudzīgs un laipnīgs ārsts Hosams Abu Meri, kura dzīves ritums pēdējos gados izpaudies pārskrējienos no Saeimas nama uz Diagnostikas centru vai pat Jēkabpili, kur viņš sniedza gastroenterologa konsultācijas, diagnosticēja un ārstēja dažādas kuņģa-zarnu trakta slimības, bet galvenokārt veica endoskopisko un kolonoskopisko izmeklēšanu. 

Saeimā Hosams Abu Meri bija draudzīgs un ieredzēts, tādēļ iemantoja labvēlību gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātos. Nav  grūti iztēlēties, kā pēc Evikas Siliņas ministru kabineta apstiprināšanas Hosamam pa plecu sita opozicionāri („Tu tam Arvilam atņem vēl kādus simt miljonus!”) vai pozīcijas pārstāvji („sakārto tās slimnīcas un bērnu zobārstniecību!”). 

Ir kāda iezīme, kas raksturo gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātus – viņiem rūp zāļu cenas. Nu ne jau visu zāļu cenas, bet pretsāpju līdzekļu cenas; pie kam – gan to pretsāpju līdzekļu cenas, ko var iegādāties ar recepti, gan – bez. Lieta tāda, ka deputātam pirmdien tiešām sāp galva uz Saeimu ejot pēc tikšanās ar vēlētājiem nedēļas nogalē. Un deputāts aptiekā ierasto  zilo ripiņu vietā ir spiests iegādāties rozā kapsulas, kas, izrādās, ir dārgākas un jālieto par vienu vienību vairāk, lai tās galvas sāpes noņemtu. Pie kam deputāts ir aizvainots, ka nav varējis nopirkt savas iemīļotās tabletes benzīntankā vai kafejnīcā, bet viņam nācies vērt aptiekas durvis un vēl stāvēt divu cilvēku rindā. 

Šo rindu autors netic pašārstēšanās projektiem ar zālēm, ko pacienti iegādājas bez ārsta ieteikuma un bez receptēm. Tas, ka daļa Saeimas deputātu ir pārliecināti, ka labāk par ārstu var nozīmēt ibuprofēnu, diklofenaku, omeprazolu vai paracetamolu, liecina tikai un vienkārši par dziļiem robiem izglītības sistēmā, kad valsts varu pārņem slikti izglītoti cilvēki.

Hosams Abu Meri ir uzklausījis savus kolēģus un pat apņēmies samazināt zāļu cenas, tiesa, lāga nepasakot - kā. Nelaime tā, ka arī intervējošo žurnālistu interesēja tieši tas pats jautājums par ibumetīna iepakojumu, kuru arī žurnālistam gribētos iegādāties pirmdienas rītā bez receptes lēti, benzīntankā vai Maksimas kasē. 

Ja uzdevums būtu izārstēt gastrītu, ministrs ar problēmu tiktu ievērojami vieglāk galā. 

Esmu parunājies ar politiķiem un it kā nejauši apvaicājies, kuras pretsāpju tabletes vai kapsulas viņi lieto un kuri medikamenti viņiem ir par dārgu. Milzīgs bija mans pārsteigums, cik daudzi no viņiem „iekrīt uz reklāmām” sociālajos tīklos, notic tam, ka zāles tiešām reklamē profesors Andrejs Ērglis, profesors Anatolijs Danilāns vai pat  šo rindu autors, un par 38 eiro iegādājas brīnumlīdzekli, kurā iemalta Alpu pļavu zāle, daži vilkābeles zari  un nedaudz B vitamīna. Īpatni tas, ka šo iepakojumu godātais deputāts iegādājies internetā no nezināma tirgotāja (iespējams, reģistrēta Apvienotajā karalistē), bet zāļu dārdzībā vaino aptiekas Latvijā. 

Dažām godājamām politiķēm palūdzu parādīt, kādas tabletes viņas nēsā līdzi,  un atklājās visai plašs spektrs no tā, ko reklāmās iesaka „50 tūkstoši neirologu visā pasaulē”, līdz interneta aptiekas „mēneša īpašiem piedāvājumiem – mīnus 60%”. 

Pirmā ziņa kolēģim Hosamam Abu Meri ir – latvieši pārlieku daudz lieto uztura bagātinātājus, kas ir līdzīgi zālēm (iepakojums, tabletes, kapsulas, anotācijai līdzīgs apraksts), taču nudien nav zāles, neko neārstē, parasti nekaitē, bet dažkārt noved pie aknu komas. Tieši par šo uztura bagātinātāju cenām nezināmu  iemeslu dēļ ir vislielākais intelektuālais tirgus, jo tie tiešām Latvijā ir dārgāki nekā kaimiņvalstīs.

Nezinu – kā sakārtot uztura bagātinātāju tirgu, kā interneta sociālajos tīklos aizliegt nelegālas reklāmas (ne šo rindu autors, ne profesors Andrejs  Ērglis nekad nav ne reklamējis kādu medikamentu vai uztura bagātinātāju, ne atļāvis izmantot reklāmai savu seju). Nojaušot to, ka arī Hosams Abu Meri tagad kļūs par interneta reklāmu  seju; zinot, ka arī  ministram netīk nepamatotu medikamentu un uztura bagātinātāju lietošana, ceru, ka viņš šajā jomā meklēs risinājumus. 

Sarežģīta lieta ir zāļu cenu veidošanās. Cenu galvenokārt nosaka ražotājs. 95% no zālēm, kas pērkamas aptiekā, nav ražotas Latvijā, tātad cenu nosaka svešzemju ražotājs, kam lielākoties Latvija ir mazs  un nenozīmīgs tirgus, kura piepildīšana nozīmē papildus  izdevumus (anotāciju tulkojumi, reģistrācija,  birokrātiskas prasības); manuprāt, 80% zāļu cenas veido svešzemju ražotāju iegribas.

Stāsts par lielo Latvijas aptieku skaitu, aptieku un vairumtirgotāju uzcenojumiem lielākoties ir no pirksta izzīsts. Protams, Latvija atrodas Eiropā  ar Eiropas kvalitātes uzstādījumiem, Latvijā aptiekām un vairumtirgotavām ir ļoti augsti standarti sterilitātei, uzskaitei, iekārtojumam, telpu lielumam, diplomēta farmaceita klātbūtnei utt. Bet es tiešām nevēlētos atgriezties pie tā aptieku standarta, kas Latvijā bija trīsdesmit gadus atpakaļ. 

Baltijas tirgū jebkuras preces cenu nosaka arī infrastruktūras izmaksas. Latvijā telpu īre, enerģētika, siltumapgāde, digitālie pakalpojumi maksā dārgāk kā Lietuvā un dažkārt arī kā Igaunijā, un šī dārdzība atstāj iespaidu arī uz medikamentu cenu. 

Zāļu pārvadāšana no Rīgas vairumbāzes uz Zilupes aptieku maksā ievērojami dārgāk nekā agrāk, jo benzīns dārgāks, arī medicīnas transports ar specializētiem zāļu ledusskapjiem kļuvis ievērojami dārgāks. Inflācija Latvijā kopumā tik un tā ir ievērojami augstāka par inflāciju farmācijā, bet inflācija farmācijā galvenokārt attiecas uz bezreceptūras preparātiem un uzturbagātinātājiem.

Ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka receptūras medikamenti Latvijā vairumā gadījumu ir lētāki nekā Baltijas valstīs un Eiropā. Tas panākts ar vairākiem drastiskiem likumdošanas aktiem, kas paģēr kompenācijas sistēmā iegādāties lētāko analogu, kā arī nosaka zāļu cenu griestus. Tiesa, pacientiem kļuvis sarežģītāk – regulāri nākas mainīt medikamentu pēc nosaukuma (nemainās medikamenta ķīmiskais sastāvs).

Latvijas vājā vieta ir kompensācijas sistēma. Latvijā kompensēti tiek vismaz pusotras reizes mazāk medikamentu nekā Lietuvā un Igaunijā, bet daudzkārt mazāk nekā Rietumeiropā. Tiklīdz valsts kādu medikamentu apņemas kompensēt, tā cena tiek samazināta ievērojami. Nav efektīvākas metodes  zāļu cenu mazināšanā kā zāļu kompensācija, jo patiesībā valsts iepērk zāles vairumā, bet ražotājam tas nozīmē – mazāku tirdzniecības risku.

Tad nu es iejūtos opozīcijas jomā, jo saku Hosamam Abu Meri: izspied no Arvila Ašeradena 50 miljonus  zāļu kompensācijām, bet es Tavus labos darbus cildināšu presē un televīzijā. Es, protams, vēlētos, lai pieaugtu to medikamentu kompensācija, kas ir pārlieku maza (piemēram, 50%), kamdēļ daļa pacientu zāles neiegādājas, neārstējas, ātrāk nomirst. Tas attiecas arī uz zālēm kuņģa-zarnu trakta un plaušu slimību ārstēšanai. 

Gan Latvijā, gan citur Eiropā vienas un tās pašas zāles var nopirkt ar dažādiem nosaukumiem, dažādā iesaiņojumā un par dažādām cenām. Visvienkāršāko medikamentu cenas pilnīgi identiskiem produktiem mēdz atšķirties līdz pat desmit reizēm. Latvijas Zāļu reģistrā ir aptuveni sešdesmit ibuprofēni un četrdesmit omeprazoli, un to cenas  atšķiras vairākkārt. Kopā ar kolēģiem parēķinājām; tad lūdzām mūsu aprēķinus pārskatīt kolēģiem datorspeciālistiem, un sanāca, ka Latvijas iedzīvotāji mēdz pārmaksāt 20 miljonus eiro gadā, pērkot dārgākus analogus. Te  nudien iespējama nopietna ekonomija. 

Un vēl viens aicinājums, kas man jāraksta pēc publiskā tenku tirgus, ka pretsāpju līdzekļi ir pārāk dārgi – mūsu kopējais uzdevums ir samazināt pretsāpju (pretiekaisuma) līdzekļu patēriņu. Tad nu vēršos pie ministra Hosama Abu Meri ar aicinājumu pārdomāt, kā nesteroīdo pretsāpju līdzekļu un paracetamola patēriņu mazināt un atrunāt savus paziņas no nepārdomātas zāļu lietošanas. Pie nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošanas rodas pierašana. Globālā farmācija vēlas, lai katrs cilvēks tabletes ēstu ikdienas, un tās viņam varētu pārdot kā ikdienas uzturu.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi un paracetamols ir bīstami un izraisa nieru un aknu slimības, infarktu un insultu, bieži arī nāvi. Visi nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi var izsaukt gremošanas trakta asiņošanu, biežāk asiņo kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla, un šī komplikācija ir dzīvībai bīstama. Vairāk nekā 50% no visiem čūlas asiņošanas gadījumiem uz zemeslodes ir nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu izraisīti. 

Īpaši liels risks asiņošanai no kuņģa-zarnu trakta, lietojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, ir gados veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar kuņģa čūlu anamnēzē, kā arī cilvēkiem, kuri lieto asins atšķaidītājus vai kortikosteroīdus. Itin bieži kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas asiņošanu izraisa nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu kombinācija ar alkoholu, un šī kombinācija veidojas, cenšoties ar lielām zāļu devām noņemt iepriekšējā vakara dzeršanas radītās galvas sāpes.

Domāju, ka kuņģa asiņošanu pēc pārlieku lielas pretsāpju līdzekļu lietošanas, saviem pacientiem Hosams Abu Meri ir gastroskopā raudzījis gauži bieži.  

Vīriešiem nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi lielākā devā nozīmē impotenci (nestāvēs), sievietēm – grūtniecības problēmas. Mūsdienu medicīnas pamatlicējs, šveiciešu ārsts un alķīmiķis Paracelzs (1493–1541) ir teicis – „zāles no indes atšķiras tikai ar devu”.

Ministram vajadzētu atgādināt katram, kas lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus pret drudzi ilgāk par 3 dienām, bet pret sāpēm – ilgāk par 10 dienām, paģērēt – noteikti jārunā ar savu ģimenes ārstu. Turklāt paracetamols un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi atrodas gandrīz visu salikto, no padomju laikiem pierasto kombinēto medikamentu sastāvā, kas tiek kontrabandas ceļā vesti no Krievijas, pārdoti „no rokas” Centrāltirgū, pie kam šie medikamenti nereti ir viltojumi ar nezināmām zāļu devām. 

Diemžēl pretiekaisuma vai pretsāpju medikamenti ir būtiskākais un pazīstamākais mūsu gadsimta veselības aprūpes sistēmas standarts. Šie medikamenti ir visizplatītākā metode, ko izmanto, lai ārstētu lielu daļu vispārējo veselības problēmu (vai noņemtu nepatīkamos simptomus – sāpes vai drudzi). Šīs zāles lielā mērā ir bezrecepšu medikamenti, proti, tos ārstēšanai nozīmē ne tikai ārsts, bet arī farmaceits, pats pacients un viņa tuvākie ģimenes locekļi, kaimiņiene un radio reklāma.

Nereti nesteroīdie pretsāpju līdzekļi ir ļoti efektīvi, piemēram, precīza ibuprofēna un paracetamola kombinācija, ārstējot akūtas sāpes, ir efektīvāka par opioīdu pretsāpju zālēm (un arī par kanabinoīdiem, kurus publiskajā telpā lobē marihuānas smēķētāji un daži politiķi). 

Bezrecepšu pretsāpju līdzekļu lietošana nav nevainīga, un tai ir savas ēnas puses. Lielākais un nozīmīgākais risks, ko rada bezrecepšu zāļu izmantošana sāpju mazināšanai, ir nepareiza pašdiagnoze, kas neļauj laikus pamanīt smagas slimības. Liela problēma ir paaugstināts zāļu mijiedarbības risks ar citām zālēm, ko lieto pacients, bet šai mijiedarbībai ir nelabvēlīga ietekme.

Diemžēl ar bezrecepšu pretsāpju līdzekļiem saistās gan šo medikamentu ļaunprātīga lietošana, gan pierašana pie tiem. Dažādu pasaules valstu ārstu pētījumi liecina, ka pacienti, kas lieto bezrecepšu pretsāpju līdzekļus, parasti nav pietiekami labi informēti vai arī ir nepareizi informēti par šo zāļu lietošanu un nelabvēlīgo ietekmi.

Lielākā daļa cilvēku pretsāpju un pretiekaisuma preparātus lieto gadījuma rakstura galvassāpju, muguras sāpju vai citu akūtu un netīkamu simptomu gadījumā. Lielāks risks komplikācijām un blaknēm ir pacientiem, kuri ilgstoši lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus hronisku slimību ārstēšanai. 

Te vietā norādīt, ka, lietojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, sirdslēkmes, infarkta un insulta risks īpaši pieaug pacientiem ar paaugstinātu asinsspiedienu, augstu holesterīna līmeni un diabētu un – uzmanību – īpaši smēķētājiem.

Sirds un asinsvadu problēmu risks pieaug, ja nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus lieto ilgi un nekontrolēti, īpaši pacienti, kam sirdslēkme, sirds operācija vai insults jau ir bijis (šie apgalvojumi neatiecas vai mazāk attiecas uz aspirīnu). 

Lietojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus ir lielāks sirds mazspējas risks. Ilgstoša nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana var radīt sirds ritma izmaiņas, paaugstinātu asinsspiedienu un nieru bojājumus, kā arī atstāj nopietnu ietekmi uz hormonālo sistēmu. Lietojot nesteroīdos pretsāpju līdzekļus grūtniecības laikā, topošās māmiņas nopietni apdraud sava vēl nedzimušā bērna auglību. Bet ar galvassāpēm ir vēl trakāk – regulāra pretsāpju medikamentu lietošana noved pie vēl lielākām galvassāpēm. 

Nesteroīdo pretiekaisuma preparātu lietošana būtu nekavējoši jāpārtrauc pacientiem, kas pamana šādas blaknes: sejas, lūpu vai mēles pietūkums, zvanīšana ausīs, pēkšņi plaši izsitumi, neizskaidrojami zilumi vai deguna asiņošana, asiņaini vai melni izkārnījumi, asiņains vai duļķains urīns, stipras sāpes vēderā, redzes traucējumi, sāpes krūtīs un sirdsdarbības nepamatota paātrināšanās, dzelte, ļoti stipras galvas vai muguras sāpes, neizprotams vājums. 

Nekādā ziņā nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus nedrīkst lietot pacienti ar diabētu, nieru slimībām, aknu slimībām, aktīvu peptisku čūlu, gastroezofageālo refluksu, Krona slimību un čūlaino kolītu, asinsreces problēmām (cilvēkiem, kam ļoti viegli veidojas zilumi), augstu asinsspiedienu, sirds mazspēju, insultu vai sirdslēkmi anamnēzē. Nekādā ziņā nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus nevajadzētu lietot pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem bez saskaņošanas ar savu ģimenes ārstu.

Nekādā ziņā nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus nevajadzētu lietot pacientiem, kas vienlakus lieto varfarīnu, klopidogrelu, kortikosteroīdus, fenitoīnu, ciklosporīnus, probenecīdu, litiju, kā arī zāles artrīta, diabēta, augsta asinsspiediena, sirds slimības ārstēšanai bez saskaņošanas ar savu ģimenes ārstu. Grūtnieces, lūdzu nelietojiet nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus!

Un vēl pēdējais mans šodienas pastāsts jaunajam ministram. Zāļu nepamatota lietošana rada lielus izdevumus. 5% no neplānotajiem (akūtiem) slimnīcu uzņemšanas gadījumiem Eiropā ir saistīti ar zāļu lietošanas blakusparādībām, no kurām 40–50% ir potenciāli novēršamas. Pacientu hospitalizācijas sakarā ar nelabvēlīgu zāļu lietošanu rada ievērojamas, dārgas un daļēji novēršamas sabiedrības veselības problēmas. Visbiežākās zāļu blakusparādības, ar ko slimnieki nonāk slimnīcā, ir kuņģa–zarnu trakta asiņošana, glikēmijas problēmas cukura diabēta slimniekiem, patoloģiski lūzumi, nieru mazspēja un sirds mazspēja.

Visbiežāk pacienti nonāk slimnīcā no nepamatotas nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu un citu pretsāpju līdzekļu lietošanas. Galvenās problēmas attiecībā uz nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu nepamatotu lietošanu ir beidzies termiņš zālēm, informācijas neesamība pie zālēm (izmesta anotācija), pilnīgi neatbilstošu zāļu lietošana neatbilstošās devās, polifarmācija – vismaz sešu dažādu medikamentu vienlaicīga lietošana, multimorbiditāte – pacientam ir vismaz četras slimības, nieru darbības traucējumi, kā arī tieša vai psiholoģiska atkarība no zāļu lietošanas.

Ceru, ka pirmo sev veltīto rakstiņu Hosams Abu Meri izlasīs līdz beigām. Bet pat tad, ja viņš nav izlasījis rindu, pēdējai rindkopai viņam uzcītības pietiks. Rakstā paustā vēsts nav populāra – zāles nekļūs lētākas, pat tad, ja visa Veselības ministrija trauksies izpildīt politiķu uzstādījumus; būsim reālisti – zāles gadu no gada kļūs labākas, efektīvākas un dārgākas. Bet drīz ministram ikdienā pāri velsies tik daudz informācijas, ka to visu uztvert un izanalizēt vienam cilvēkam faktiski ir neiespējami. 

An error has occured