Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Gadu mija parasti saistās ar laimes vēlējumiem un nākotnes prognozēšanu. Arī tagad netrūkst ne viena, ne otra. Ko lasām ziņu virsrakstos? “Banku analītiķi prognozē darba algas kāpumu Latvijā vidēji par 7-9%.” “Nerādās nekas jauks! Pareģojumu un prognožu TOP 5 nākamajam gadam.” “Prognoze: vai nākamgad gaidāms liels degvielas cenu kāpums?” “Nākamgad pieprasījums pēc naftas augs straujāk nekā plānots, bet kādas tendences prognozē Eiropā?” “2024. gads nepavisam nebūs vienkāršs. Astrologu skaidrojumi un ieteikumi.”

To visu lasot, skaidri redzams, ka vieni nākotnes pareģojumi ir balstīti iepriekš veikto mājasdarbu izvērtējumā, citi – mēģinot rast kopsakarības globālās tendencēs, bet netrūkst arī tādu, kur vairāk piedomāts par lasītāju piesaisti, nevis paustā pamatotību.

Man vairāk tuva pirmā pieeja – nekādi labumi paši no sevis no gaisa nenokritīs – lai būtu panākumi, tam jārada priekšnoteikumi. Šajā sakarībā nāk prātā senā anekdote par vīriņu, kurš izmisīgi lūdza dievu, lai tas dod iespēju vinnēt loterijā. Pēc ilgāka laika dievs neizturēja un no debesīm vīrelim teica: “Vismaz loterijas biļeti nopērc, ja gribi vinnēt!” Arī manevrēšana globālo tendenču viļņos prasa pamatīgu izveicību – var lielās nepatikšanās iekulties, kā multfilmas ezītis ļaujoties, “lai upe mani nes”.

Tā, piemēram, dzirdot prognozes par algu pieaugumu, mani vairāk interesē tā pamatojums – vai algu pieaugums būs samērīgs ar uzņēmumu attīstības, valsts budžeta ieņēmumu pieauguma un valsts ekonomikas kopumā izaugsmes tempiem? Vai tikpat strauji, kā tiks celtas algas, augs arī preču un pakalpojumu eksports, palielināsies investīcijas, attīstīsies ražošana ar augstu pievienoto vērtību? Un cik tas būs ilgtspējīgi? Vai nebūs tā, ka lielākais algu kāpums būs tiem, kas algas saņem no budžeta, kā arī bankām, tirdzniecības ķēdēm un varbūt eksportējošiem uzņēmumiem, taču pārējie “veģetēs” kā līdz šim un tas radīs vēl lielāku ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā?

Politisko lēmumu pieņēmēji bieži mēdz lielīties ar dažādiem panākumiem – vidējās algas kāpumu, mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugumu, pozitīvām eksporta tendencēm. Tas priecē. Bet tikai līdz brīdim, kad Latvijas datus salīdzinām ar Lietuvas un Igaunijas attiecīgiem datiem vai vēl plašāk – situāciju Eiropas valstu saimē.

Spilgts piemērs – IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta salīdzinājums, aplūkojot 27 ES valstu situāciju dažādos gados.

Ja 2000. gadā Latvija, Lietuva un Igaunija bija cieši viena aiz otras atpalicēju galā, tad 2010. gadā šajā ziņā Igaunija bija jau apsteigusi Poliju un Horvātiju, taču saskaņā ar 2022. gada datiem gan Lietuva, gan Igaunija strauji pietuvojās eirozonas vidējiem rādītājiem, kamēr Latvija kā bija, tā palika astesgalā. Attīstība, protams, ir, bet tās temps par lēnu. Zīmīgi, ka Latvijas atpalikšanas no kaimiņvalstīm tendence iezīmējas kopš 2009. gada – tas ir periods, kas Latvijas vēsturē, iespējams, paliks kā politisko ambīciju trūkuma, kompromisu meklēšanas, negludumu nolīdzināšanas laiks.

Un tas turpinās arī tagad. Vai ir definēti konkrēti sasniedzamie mērķi un tam pakļauti uzdevumi ar precīzu rīcības plānu, kā bija laikā, kad Latvija tiecās iestāties ES un NATO? Nav. Pēdējā gada laikā bija vien ambīcijas, politisks mērķis pieņemt Stambulas konvenciju un likumus, kas regulē viendzimuma partnerattiecības. To izdarīja. Kāpēc? Lai noņemtu šos jautājumus no dienaskārtības. Savā dziļākajā būtībā tā bija vien politisko konkurentu atbruņošana. Atcerēsimies, ka, piemēram, Stambulas konvencija ilgu laiku bija gluži kā jājamzirdziņš gan Nacionālās apvienības, gan Progresīvo retorikā. Nu vairs nav. Jo konvencija pieņemta un nevienu vairs nesatrauc.

Ar ko turpmāk var sev uzmanību piesaistīt Nacionālā apvienība? Latvijā dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem? Kādu bariņu no tiem drīz demonstratīvi izraidīs, pārējie paslēpsies. Arī šī tēma būs slēgta. Vēl ir demogrāfija, bet tur ar lozungiem vien ir par maz – lai veicinātu dzimstību un apturētu jauniešu aizbraukšanu, nepieciešama sabiedrības dzīves līmeņa kopumā straujāka uzlabošanās, taču tam būtu arī negatīvās sekas – Latvija kļūtu pievilcīga imigrantiem no tālām zemēm. Ar ko nākotnē izcelsies Progresīvie? Īsti nemana. Kam tādi neizteiksmīgi politiskie konkurenti izdevīgi? Visvairāk – Jaunajai Vienotībai, kas arī darbojas visai neizteiksmīgi, taču kārtīgi nostiprinājusies kā centrālā varas partija, kas mērķtiecīgi fokusējas tieši uz politiskās viļņošanās mazināšanu.

Visādi citādi tas būtu bijis labi, ja vien ne fakts, ka tas ir ceļš uz ilgstošu stagnāciju. Jo līdz ar daudzām politiskām un populistiskām iniciatīvām tiek nivelēti arī tie rosinājumi, kuri vērsti uz ekonomikas attīstības stimulēšanu.

Spilgts piemērs – nodokļu reforma, par ko runāja visu pērno vasaru un mazliet pirms tās. Ar ko tā beidzās? Ne ar ko. Parunāja un secināja, ka vajag vēl parunāt. Kopsaucēja nav, jo radikāli pretējas ir valsts pārvaldes un ārpus politikas esošo tautsaimnieku intereses. Proti, valsts pārvalde (politiķi, ierēdniecība) kā galveno reformas uzdevumu saskata iespēju jau īstermiņā palielināt nodokļu ieņēmumus budžetam, turklāt, nevis uzlabojot iekasēšanu, bet gan faktiski palielinot nodokļu slogu, kas ļautu lielākas summas pārdalīt gan pašu algām, gan dažādiem pabalstiem. Atcerēsimies neseno jezgu ap PVN likmi dārzeņiem.

Vai vēl viens spilgts piemērs birokrātiskai īstermiņa domāšanai– kādreizējā finanšu ministra Reira paustais, ka savulaik ieviestā norma par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli esot kļūdaina, jo valsts budžets no tā tikai zaudējot. Viņam acīmredzot nerūp, ka, lielā mērā pateicoties šādai normai, igauņu uzņēmējiem ir bijusi iespēja uzkrāt kapitālu, ko tagad investēt (cita starpā arī īpašumu Latvijā iegādei), tā ilgtermiņā nodrošinot iespēju vēl lielākas summas nomaksāt nodokļos un veicinot savas valsts ekonomisko izaugsmi kopumā.

Savukārt tautsaimnieki (uzņēmēji, uzņēmēju organizācijas, ekonomisti utt) vadās pēc principa: lai kaut ko dalītu, vispirms jānopelna, bet, lai nopelnītu, nepieciešami biznesam labvēlīgi apstākļi. Ko nozīmē šie labvēlīgie apstākļi? Nodokļu sistēmas stabilitāte un prognozējamība ilgtermiņā, vienkārša nodokļu uzskaite un nomaksa biznesa uzsācējiem un mazajam biznesam (mikrouzņēmumi faktiski iznīdēti, bet tikmēr igauņu pieredze ar saimnieciskās darbības ieņēmumu (SDI) kontu pie mums pieņemta birokrātiski sakropļotā veidā un īsti nedarbojas), tāpat pildu stimuli ražotājiem ar lielu pievienoto vērtību, eksportētājiem utt.

Tautsaimnieki nebeidz uzsvērt, ka tāpēc jau ir šī Latvijas atpalicība no Lietuvas un Igaunijas, ka iztrūkst mērķtiecīgas uz valsts ekonomikas attīstību vērstas pieejas. Ir gan ambīcijas mazināt politiskās pretrunas, novērst iekšpolitiskos konfliktus, bet nav mērķtiecīgu valsts attīstības ambīciju. Un, pat ja pavīd kādas ar ekonomiku saistāmas ambīcijas, tās vairāk attiecas uz aizņemšanos patēriņam nevis investīcijām izaugsmei nākotnē.

Tad nu, atgriežoties pie šī raksta sākumā ieskicētās tēmas par nākotnes paredzēšanu, jāsaka: kamēr politisko lēmumu pieņēmēji Latvijā nesāks domāt par valsts attīstību ilgtermiņā un attiecīgi nesāks pieņemt šo ekonomisko attīstību veicinošus normatīvos aktus, tikmēr ne par kādu strauju kāpumu izaugsmes kalnā varam necerēt. Un tas attiecas ne tikai uz 2024. gadu, bet arī daudziem turpmākajiem. Bezcerīgi? Nē! Ir iespēja situāciju labot.

An error has occured