Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Novembri, kad atzīmējam gan Lāčplēša dienu, gan Latvijas dzimšanas dienu, mēdz  saukt par Patriotu mēnesi. Skan daudz cildenu vārdu, daļa no sirds, daļa "pēc protokola".

Es uzskatu, ka patriota pienākums ir uz patieso situāciju savā tēvzemē skatīties reāli. Tāpēc jums, visticamāk, nepatiks tas, ko šajos svētkos gribu teikt. Nebūs mierinoši, taču varbūt rosinoši.

Visā pasaulē gaisā virmo nestabilitāte.  Pavisam tuvu mums Krievija karo ar Ukrainu. Un ir pamats nedrošībai, jo iespēja, ka tas tiešā veidā var skart Baltijas valstis, tagad vairs nav nulle. Latvijas reakcija - bailes, bravūra, arī zināma pārcentība, kad ar "ģeopolitiku" tiek aizbildinātas lietas, kam ar to maz saistības.

Tāda labila situācija, kad kara nav, bet miera arī vairs ne. Tāds anti-miers, ne-miers. Mums tagad līdzās visu laiku gruzdēs, jo Krievijai miers vairs nav iespējams. Viņiem šis stāvoklis ir pat ļoti ērts, nav jāniekojas ar kaut kādu tur demokrātiju. Visu frontei, visu uzvarai...

Bet ko darīt mums? Ne šausmināties, ne priecāties. Šis ne-miers ir ar mums uz ilgu laiku, tas maksās dārgi un tiks maksimāli izmantots iekšpolitiski.

Ne-miers it kā mudina tverties pie stiprākā, vienoties ap valdošajiem. Visprecīzāk šo vēsmu uztvēris valsts prezidents; viņš visiem pasaka, kas un kā jādara. Universāls tautas ombudsmens - kaķīti noglaudīs, gotiņu apmīļos, nelaimē nokļuvušos mierinās, pagastvečus norās, vētras norautos jumtus vēlēs atjaunot, elektrībai cenu pazemināt, banku apetīti ierobežot...

Mums tik ļoti patīk šis kontrasts ar iepriekšējā aroganci, ka pat nepajautājam - vai šī aktivitāte risina Latvijas sistēmiskās problēmas? Mums tāds empātisks prezidents, bet vai tas apturēs lejupslīdi?

Uz šīs rosības fona valdība nemainīgi nodarbojas ar sevi pašu, mīļoto. Pusgadu skaitījusi ķeblim kājas, tagad atrod piepildījumu Stambulas konvencijā un partnerības institūcijas likumdošanas labirintos. Šķiet, tā ir galvenā jēga valdības pastāvēšanai. Tīri vai jābaidās - kas turpmāk viņus saturēs kopā? Jo citi jautājumi tiek konsekventi atlikti. Ne tagad, vēlāk, jo - karš, ģeopolitika, paši saprotat.

Turpretī ierēdniecība kā deep state/valsts valstī  zied! Tā ražo un pielāgo likumus, tā virza vai bremzē, tā nekad par sevi nepiemirst. Tā veido valstī tādu klimatu, ka birokrāts, kas neko neražo, ir visu lietu mērs, nevis uzņēmējs, kas rada vērtības.

Ierēdniecības maigo varu vislabāk ir uztvēris Vienotības Reirs, kas par tās interesēm ir gatavs pat krist cīņā pret banku lobiju. Jo cīņa par hipotekāro kredītu sloga samazināšanu pirmām kārtām ir ierēdniecības interesēs - kam vēl citam, ja ne šai kastai ar augstiem, garantētiem ienākumiem šie kredīti ir izsniegti?

Un tagad par to, kas jums nepatiks. Sistēma pati sevi nemainīs. Tas jādara pilsoniskai sabiedrībai, nevalstiskām organizācijām ar savu dienaskārtību, savām prasībām. Ne tām NVO, ko rada, finansē un kontrolē ierēdniecības specializēts atzars. Bet tām, kuras radīsiet/vai neradīsiet tieši jūs.

Es zinu, cilvēkos ir nepārvarama skepse par savu līdzdalību. Cilvēki pat nespēj mobilizēties, lai izveidotu biedrību paši savas mājas sakārtošanai, kur nu vēl kopējai valsts uzlabošanai. Un šī mūsu skepse baro ierēdniecību, viņi sajūtas esam vagari, kas var mūs "pērt", bet mēs vienalga paklanīsimies...

Trakie, nepieradinātie, stūrgalvīgie - kur jūs esat, jūsu tik ļoti pietrūkst!

Gribas atgādināt - Latvijas Republiku nenodibināja ierēdņi. To izdarīja dažādu biedrību, interešu grupu, kustību un apvienību pārstāvji. Latvijas neatkarību 1919.gadā nenosargāja ierēdņi, bet gan kareivji un brīvprātīgie ar ieročiem rokās, gan cilvēki, kas ziedoja uzvarai, sievietes, kas gādāja par siltu zupu, meitenes, kas glāba ievainotos. Un to visu  uz brīvprātības, pašorganizēšanās principiem.

Mēs varam pazaudēt to, ko esam saņēmuši svētā mantojumā, ja tikai no malas pasīvi noskatīsimies, ja neatradīsim veidu, kā līdzdarboties. To mainīt - tāds ir mans novēlējums Patriotu mēnesī.

An error has occured