Iesaki rakstu:

Tautvaldība, ja tā to var nosaukt, ir pirmatnējās demokrātijas forma, kur katra kopiena, dzimta vai ģimene izvēl savu pārstāvi iekšēju vai ārēju jautājumu risināšanai vai konkrētu uzdevumu veikšanai, tomēr iekšējais process, kā tiek iecelti kopienas pārstāvji, var būt atšķirīgs katrai kopienai, savukārt kopienu pārstāvju saiets notiek pēc vienotiem principiem.

Tautvaldībai ir savi labumi, bet ne mazāk trūkumu. Paskaidrošu, kāpēc tā domāju.

Mūsdienās tautvaldības principi ir saglabājušies vien ģimenes institūta ietvaros, bet ārpus tās ietvariem šie principi tiek ierobežoti ar globāli līdzīgiem likumu normatīviem, kuru izpildi nodrošina globāliem likumiem pakļauti ierēdņi.

Lielākā mērogā klasiskās tautvaldības formas ir saglabājušās, piemēram, Afganistānā (talibu kustība faktiski ir vecajo padomes), tomēr tautvaldību galvenais trūkums ir nespēja vienoties starp kopienām, kā rezultātā ir ļoti daudz iekšēju konfliktu un karu starp ciltīm.

Veidojoties lielvarām (feodāļiem), iekšējie konflikti izzuda, lai gan feodāļi palielināja karu apmērus, karojot savā starpā, Nosacīts globālisms paralēli tautvaldībai pastāvēja vēl viduslaikos, jo feodāļi (visbiežāk okupācijas vara) paši nespēja pārvaldīt teritorijas, tāpēc tie tautu vecajiem izvirzīja nosacījumus (klaušas), kas tiem jāizpilda, un vecajie to izpildi nodrošināja.

Vien vēlāk, tad, kad vecajie sāka neklausīt un pašorganizēties, parādījās mūsdienīgāki feodāļu spēki - armija, ierēdņi, kapitālisma periodā arī policija, un tā tālāk, līdz mūsdienu feodāļu tiesām, superarmijām, ierēdņu slānim un naudai, kuru ir tiesīgi izdot vai anulēt vien feodāļu pārstāvji pēc feodāļu noteikumiem, līdz ar to var teikt, ka mūsdienās tautvaldība ir saglabājusies vien ģimenē vai kopienās, to skaitā kā piemēru var minēt atsevišķu valstu cietumus, kuros darbojas nerakstītie likumi.

* Atbilde uz Alvja Hermaņa rakstu.

An error has occured