Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēs, atklāto vēstuli parakstījušie Latvijas ārsti, vēlamies pievērst Saeimas deputātu un sabiedrības uzmanību faktam, ka par medicīniskiem jautājumiem pārlieku bieži tiek lemts politiski!

Slimības neizvēlas! Cilvēks ir bioloģiska būtne, kas savā dzīvē nereti saslimst. Reizēm slimības ir iedzimtas, kad konkrētais indivīds visu dzīvi pavada ar vienu vai otru diagnozi un tās sekām. Ir slimības, kuras padodas ārstēšanai vai vismaz negatīvo simptomu novēršanai, bet ir arī tādas, kuras nav ārstējamas. Kopīgais slimībām ir fakts, ka slimais indivīds netiek atstumts vai ienīsts, taču arī priecāties par konkrēto slimību vai censties līdzināties slimajam parasti nav pieņemts.

Aktuālā starptautiskā statistiskā slimību un veselības problēmu klasifikatora 10.versijā (pieejams https://ssk10.spkc.gov.lv/ssk, turpmāk SSK-10) ir klasificētas lielākā daļa zināmo slimību, un katrai slimībai ir piešķirts savs kods. Tas ir vajadzīgs tādēļ, lai ārsti visā pasaulē spētu noteikt vienotas diagnozes, vienotas terapijas (ārstēšanas, profilakses). SSK-10 pašreiz ir slimību diagnožu noteikšanas standarts. Lai arī notiek darbs pie klasifikatora nākošās versijas, šobrīd ārstniecības nozarē tiesiski izmantojams ir tieši SSK-10.

Piemēram, ar kodu F64.0 ir klasificēta slimība “Transseksuālisms”, kas ir atšifrēts kā, citējam: “Vēlēšanās dzīvot un tikt pieņemtam sabiedrībā kā pretējā dzimuma pārstāvim. Tam parasti raksturīga diskomforta sajūta par savu dzimumu vai sava dzimuma anatomiju un vēlēšanās tikt operētam vai saņemt hormonālu ārstēšanu, lai varētu padarīt savu ķermeni, cik vien iespējams, līdzīgu vēlamajam dzimumam.”

Savukārt kodu grupā F65 ietilpst slimības ar raksturīgiem seksuālās uzvedības traucējumiem, piemēram, F65.2 ir klasificēta slimība “Ekshibicionisms”, kas atšifrēts kā, citējam: “Pārejoša vai pastāvīga tieksme rādīt savus dzimumorgānus svešiem cilvēkiem (parasti pretējam dzimumam) vai cilvēkiem sabiedriskās vietās bez aicinājuma vai tieksmes uz ciešāku kontaktu. Parasti, bet ne vienmēr, ir seksuāls uzbudinājums izrādīšanas laikā un rīcībai sekojoša masturbācija.”

Visbeidzot, kodu grupā F66 klasificētas slimības, kas attiecas uz “psihiskiem un uzvedības traucējumiem, kas saistīti ar seksuālo attīstību un orientāciju”. Pati par sevi seksuālā orientācija nav atzīstama par slimību, tomēr, vērtējot tās sabiedrības daļas, kura vēlas sevi identificēt kā “atšķirīgu”, pausto un atklāti demonstrēto, ir secināms, ka bieži vien runa nav tikai par seksuālo orientāciju. Vispārzināmās sabiedriskās kustības abreviatūrā ir arī burts “T”, kas ir tieša atsauce uz transseksuālismu/transvestismu (abi iekļauti SSK-10 kā slimības). Viss iepriekšminētais nozīmē, ka starp mums ir indivīdi, kuri ir slimi. Tā ir vienkārša fakta konstatācija - neatkarīgi no tā, vai indivīdam ir slimība ar kodu F65.9 vai kodu F63.1, abos gadījumos indivīdi ir slimi, jo tā ir noteikts Starptautiskajā Slimību Klasifikatorā.

Diemžēl dažādu iemeslu dēļ mūsu sabiedrībā zināmu laiku ir iestājies apjukums – proti, indivīdi, kuri ir slimi ar vienu (vairākām) konkrētām diagnozēm, vēlas, lai visi par konkrētām diagnozēm priecātos, turklāt institucionalizējot minētās diagnozes un ar tām saistīto uzvedību. Bez tam dažādu iemeslu dēļ ir noticis kas līdzīgs indoktrinācijai, proti, tiesu vara un pat likumdevēja vara cenšas vienu (dažas) slimības padarīt par normu, par faktisku etalonu demokrātijai!

Tas ir aplami - ikviena slimība ir novirze no normālā - tieši tādēļ pastāv ārstniecības nozare, terapija un profilaktiskie pasākumi (kā, piemēram, vakcīnas infekcijas slimību gadījumā vai specifiski medikamenti psihiatrijā, kas neļauj psihiskai saslimšanai progresēt).

Tādēļ par to, kā sadzīvot ar konkrētām diagnozēm un kāda ir ieteicamā terapija, ir jāspriež nozares profesionāļiem, nevis politiķiem. Bezkaislīgi, bez indoktrinācijas.

Piemēram, diagnoze F63.1 - “Piromānija” nozīmē, citējam: “Traucējumiem raksturīga atkārtota rīcība vai mēģinājumi bez redzama motīva pielaist uguni īpašumam vai citiem objektiem un pastāvīga nodarbošanās ar jautājumiem, kas saistīti ar uguni un dedzināšanu. Šī uzvedība bieži saistīta ar pieaugošu sasprindzinājuma sajūtu pirms darbības un intensīvu satraukumu tūlīt pēc notikušā.”

Tātad, var sacīt, ka konkrētais slimnieks piromānijas akta brīdī (pirms un pēc tā) izjūt zināmu baudu. Iespējams, ka pat minētā diagnoze ir saistīta ar uguni kā fetišu (diagnoze F65.0) Tas nozīmē, ka pēc analoģijas tiesu varai un likumdevēja varai būtu jāstrādā pie tā, lai ikvienam būtu iespēja veikt dedzināšanas aktus, tiktu rīkoti attiecīgi publiski pasākumi un būtībā varētu risināt jautājumu, ciktāl “tiesības dedzināt” prevalē pār “tiesībām uz īpašumu” u.tml. Tomēr, tā kā konkrētās diagnozes indoktrinācijas nav - nekas tāds nenotiek un visiem ir skaidrs, ka konkrētie indivīdi ir slimi un uzvedas nepareizi. Nē, neviens viņus par to neienīst. Nē, no viņiem nebaidās. Taču īsti līdzināties viņiem arī neviens nevēlas. Filmās un seriālos šādu uzvedību neapjūsmo, dedzināšanai veltīti publiski festivāli nenotiek. Lielākā sabiedrības daļa zin, ka tādi indivīdi ir. Jūt līdzi un cer, ka būs terapija, kas ļaus attiecīgajam indivīdam izārstēties.

Līdzīgi varētu būt ar diagnozi F98.1 “Neorganiska enkoprēze”, kas nozīmē, citējam: “Atkārtota patvaļīga vai nepatvaļīga defekācija (parasti ar normālu vai gandrīz normālu izkārnījumu kossistenci), vietās, kas pacienta sociokulturālā vidē tam nav piemērotas. Stāvoklis var būt kā normālas mazbērnu fēču nesaturēšanas patoloģisks turpinājums vai izkārnījumu saturēšanas iemaņu zudums pēc tam, kad jau radusies kontrole pār defekāciju. Tā var būt arī patvaļīga defekācija nepiemērotās vietās, par spīti normālai fizioloģiskai zarnu kontrolei. ”

Minētā slimība nevienu neapdraud, tomēr tā ir sociāli nepieņemama. Piemēram, darba vai sabiedriskās ēdināšanas vietā noteikti nebūtu pieņemami, ja pie blakus galdiņa sēdošais izkārnītos.

Par to turklāt nevienam nerodas šaubas, jo konkrētās diagnozes skartie indivīdi nav centušies indoktrinēt politiķus un sabiedrību (piemēram, nav tādu filmu vai seriālu, kuros pozitīvi attēlota izkārnīšanās publiskās vietās).

Līdz ar to rodas jautājums - kā vārdā var riskēt upurēt sabiedrības pastāvēšanu un sagraut vismaz gadsimtiem senās tradīcijas un paražas, kas mūsu sabiedrību ir padarījušas par tādu, kāda tā ir, vienkārši pieņemot, ka viena vai otra slimība ir ārstējama vai profilakse ir veicama politiski?

Minētais ir īpaši būtisks, domājot par bērnu psihisko veselību - ja viena slimība un tās izpausmes tiek hipertrofētas un padarītas par normu, tad kādēļ diskriminējam citu slimību izpausmes? Šķiet, katram pašam ir jāatbild uz jautājumu: “Vai esam gatavi riskēt ar bērnu psihisko veselību - faktiski ar nākotnes sabiedrības psihisko veselību?” Imants Ziedonis reiz ir rakstījis par rīcības modeli: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks!” Tomēr, domājot par sabiedrības ilgtermiņa pastāvēšanu, vai tas būtu pareizākais?

Ar šo mēs - ārsti - vēlamies paust, ka tas pašos pamatos ir medicīnas un nevis politikas jautājums! Indivīdi, kuri ir slimi ar slimību, kuru nav iespējams ārstēt, bet kura neapdraud apkārtējos, visādi citādi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Sabiedrība ir no ļoti daudziem parametriem sastāvoša sistēma un ikviena parametra maiņa ir risks sistēmas stabilitātei. Tāpēc pieprasīt sev īpašu tiesisko ietvaru - specifiskas tiesības, kuras rada risku sabiedrības ilgtermiņa pastāvēšanai - faktiski nozīmē paust, ka indivīds, kam ir konkrētā diagnoze, ir kā īpaši pārāks par citiem. Tas nav pareizi!

Tādēļ publiski aicinām 13.Saeimas deputātus neatbalstīt priekšlikumus, kas paredz ģimenes institūta paplašināšanu.

Ja citādi nevar, ņemot vērā Satversmes tiesas 2020. gada 12.novembra spriedumu lietā Nr. 2019­33-01, ar kuru ģimenes jēdziens tika definēts patvaļīgi un neņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes 110.panta būtību un jēgu - šis jautājums ir nododams lemšanai tautai! Ja tauta ir gatava riskēt ar sabiedrības sistēmisko ilgtermiņa stabilitāti un akceptē izmaiņas - tās ir tautas tiesības. Taču tādas tiesības nav un nevar būt dažiem no tautas vidus deleģētiem indivīdiem, kuri turklāt pirms ievēlēšanas ir zināmā mērā maldinājuši vēlētājus, sakot, ka aizstāv “konservatīvās” vai "tradicionālās” vērtības, jo jēdziens "tradicionālas vērtības" iet roku rokā ar ilgtermiņa paražām un tradīcijām konkrētajā sabiedrībā.

Līdz ar to lūdzam deputātus būt drosmīgiem un uzticēties tautai, kā arī pieņemt tautas izvēli. Ikviena margināla grupa vienmēr cenšas skaļi pārliecināt par savu viedokli, taču būt par tautas pārstāvi nozīmē arī atbildību par visas tautas pastāvēšanu ilgtermiņā, un tas nozīmē arī tiesības un pat pienākumu pateikt "nē" marginālu grupu lobijam un sapratni, ka tikai tautai ir tiesības lemt tamlīdzīgus jautājumus.

Mēs, ārsti, esam bezkaislīgi - mēs tikai informējam, ka runa ir par Starptautiskajā Slimību Klasifikatorā esošu dažādu slimību iespējamu “normalizāciju”, kas rada zināmu risku sabiedrības pastāvēšanai. Tieši tāpat kā ikviena nopietna infekcijas slimība, arī psihiska saslimšana nav vēlama sabiedrībai. Slimos indivīdus neviens neienīst un no tiem nebaidās. Vēl nesen cilvēkiem bija liegtas pamata tiesības, pamatojot to ar statistiski ne to bīstamāko infekcijas slimību, un lielā mērā tas bija attaisnojami. Tieši tāpat ir attaisnojami nenormalizēt citu slimību izpausmes un neriskēt ar sabiedrības pastāvēšanu. Vai vismaz ļaut sabiedrībai pašai šo risku uzņemties - pilnīgas demokrātijas apstākļos ļaujot izlemt, kurā virzienā sabiedrība vēlas doties!

*Paraksti iekļauti elektroniski parakstītajā datnē edoc.

An error has occured