Iesaki rakstu:

Viena no totalitāro valstu pazīmēm ir kāda cilvēka padarīšana par vienīgo īstās patiesības avotu. Konkrētas personības nenosaukšu, jo tās tāpat jau ir zināmas. Pat mākslā un kultūrā gandrīz katrā jomā bija tikai viens, kurš bija visizcilākais, vispareizākais un vistalantīgākais. Vismaz masu mediji šo cilvēku aprakstīja, reklamēja un slavināja reizes desmit vairāk nekā visus citus.

It kā Latvijā totalitārisma vairs neesot, tomēr, lasot lielo masu mediju rakstus, šķiet, ka viss turpinās. Ir daži cilvēki par kuriem raksta regulāri un turklāt tikai pozitīva rakstura informāciju, un ir, par kuriem cenšas nerakstīt nemaz (negribētos lietot vārdus - "ir aizliegts rakstīt"). Tā kā esmu mūziķis, tad detalizētāk rakstīšu par mūziku.

Latvijā šobrīd pieeja lielajiem masu medijiem ir tikai diviem mūzikas notikumu aprakstniekiem. Vienam no viņiem tiek dota iespēja publicēties regulāri, otram retāk. Protams, ka viņu viedokli mūziķi sevišķi vērā neņem, jo labi saprot, ka tas nav objektīvs. Tomēr, kā saka "ir obidna". Patiesībā taču ir jābūt viedokļu daudzveidībai.

Ja konkrēts apskatnieks kādu grupu, komponistu vai dziedātāju pārāk saslavē, tad būtu jāparādās arī pretējam viedoklim. Bet tāda nav. Ir tikai anonīmi un ļoti indīgi komentāri, kas pavada kārtējo publikāciju par kādu mūsu bezmaz vai ģeniālo vietējā mēroga superslavenību.

Demokrātiskajās valstīs visi masu mediji savstarpēji konkurē un cenšas publicēt konkurējošas ziņas. Pie mums visi lielie masu mediji raksta gandrīz vienu un to pašu. Rodas sajūta, ka saimnieks tiem ir viens un masu mediji paklausīgi raksta tikai par to, ko saimnieks atļauj. Secinājums ir skumjš - vismaz šobrīd Latvijā totalitārisms masu informācijas līdzekļu vidē zeļ un plaukst.

An error has occured