Menu
Pilnā versija

Ulmaņa un Upīša „nopelni”

Aivars Tabuns* · 10.04.2023. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas iedzīvotāji zaudēja Saeimu un politiski atbildīgu valdību. Viņš pats sevi iecēla par Valsts prezidenta amata izpildītāju, bruņoto spēku un aizsargu augstāko vadoni. 1936. gada 12. marta likumā ir rakstīts, ka Kārlis Ulmanis kā Ministru prezidents Valsts prezidenta amatu pildīs līdz 1934. gada 18. maija deklarācijā paredzētās "Satversmes reformas izvešanai".

Lēta mānīšanās. No 1936. gada 11. aprīļa līdz 1940. gada 21. jūlijam Ulmanis nelikumīgi ieņēma Valsts prezidenta amatu. 1939. gada oktobrī Ulmaņa autoritārā valdība parakstīja bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Pēc 1940. gada 16. jūnija padomju ultimāta Ulmanis nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai vai vismaz izveidot emigrācijas valdību, bet pilnīgi pakļāvās okupācijas varai.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Kārlis Ulmanis apstiprināja PSRS spēku uzspiesto Augusta Kirhenšteina valdību. Nebija okupācijas – bija aneksija. 17. jūnijā Ulmanis atteicās tikai no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam turpināja pildīt Valsts prezidenta amata pienākumus. Viņš palika savā amatā un sadarbojās ar padomju varu, parakstot un izsludinot likumus, kuri palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarības pēdējās paliekas.

Kopumā okupācijas laikā viņš izsludināja vairāk nekā 50 likumu. Daudzi starptautisko tiesību speciālisti Ulmaņa sadarbības faktu izmanto kā argumentu Latvijas okupācijas noliegšanai. Manuprāt, sākot ar apvērsumu, Ulmaņa darbības ir jāvērtē kā Latvijas valsts neatkarības un Satversmes politiska izvarošana.

No Ārlietu ministrijas kādu kilometru tālāk ir piemineklis Andrejam Upītim. Ja abus pieminekļus samainītu vietām (uzrakstus nemainot), vairums rīdzinieku un galvaspilsētas viesu nomaiņu visdrīzāk nepamanītu. Nezinātājam varu norādīt, ka pēc mūsdienu materiālu cenām Upīša piemineklis ir vērtīgāks nekā tas, kurš ir Ulmanim. Pat, ja Upīts nebūtu piedalījies okupācijas procedūrā, Latvija tik un tā tiktu inkorporēta PSRS. Gan jau tas pats notiktu, ja Ulmanis mēģinātu – vismaz demonstratīvi pretoties PSRS vardarbībai. Tomēr kolaboracionisms varbūt ietu mazumā, jo ne katrs paliktu "savā vietā". Upītim vēsturē ir mazāka loma.

Vasaras laikā Upīša piemineklis, manuprāt, ir samērīgs ar zaļajiem kokiem. Ziemā tas izskatās nedaudz padrūms, varētu pat teikt – baiss. Man jaunībā Steinbeka un Folknera romāni likās emocionāli vairāk uzrunājoši nekā Upīša garie apraksti. Par Kafku un Džoisu es paklusēšu. Pat Remarks man likās saistošāks. Visi bija laikabiedri.

Tartu ļoti patika parkos bieži sastopamās plāksnītes un piemineklīši – šī ir rektoram, tā ir cara vietvaldim/virsniekam utt. Vēsturi neizdzēsīsi, un to nevajag darīt. Vienā Krievijas pilsētā pie namiem sāka izvietot plāksnes ar Lielā terora laikā nogalināto cilvēku vārdiem. Sākumā šūmējās komunisti, bet pēc tam šo personu upuri. Gan pirms apcietināšanas (!), gan pirms nošaušanas daudzi no viņiem katru dienu rakstīja melīgas denunciācijas. Upuris un bende vienā personā. Ko nu?

2017. gada 4. maijā Imanta Kalniņa oratorija "Rīta cēliens" ar Andreja Upīša tekstu izskanēja Lielajā ģildē Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai veltītajā koncertā. Oratorija tika komponēta par godu Upīša apaļajai jubilejai padomju laikā. "YouTube" ir daudzas versijas. Ko nu?

* LU Sociālo zinātņu fakultātes emeritētais profesors, izbijis VDK ziņotājs

An error has occured