Menu
Pilnā versija

Vai tiešām Latvijā tiek veidots geto krieviem?

Bens Latkovskis, Neatkarīgā · 04.10.2023. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Interneta portāla “rus.lsm.lv” galvenā redaktore Jekaterina Safronova Igaunijas televīzijā ERR, apspriežot Latvijas valdības nupat pieņemtās Nacionālās drošības koncepcijas punktu par to, ka sabiedriskajos medijos informācija tiks izplatīta tikai latviešu valodā, atļāvās pateikt: “Pēc būtības mēs izveidojam vai nu geto, vai gribam izveidot geto, vai vienkārši pasakām, ziniet, jums te nav vietas.”

Šādus un daudz smagākus apvainojumus ar vēl šaušalīgākiem epitetiem nākas dzirdēt gandrīz ik dienas. Tos bieži izsaka cilvēki, kuri neko, izņemot sevi, nepārstāv vai arī ir pilnībā pārgājuši Maskavas kalpībā kā kādreizējais žurnālists un bijušais Eiroparlamenta deputāts Andrejs Mamikins.

Taču šajā reizē par geto izveidošanu runā portāla “rus.lsm.lv” galvenā redaktore Jekaterina Safronova. Portāls “rus.lsm.lv” ir Latvijas tā dēvētā sabiedriskā medija pilnvērtīga sastāvdaļa. Tas jau ir nesalīdzināmi nopietnāk, jo frāze “izveidojam geto” ietver ārkārtīgi smagu jēdzienisko slodzi. Daudz lielāku, nekā kādam varbūt gribētos domāt. Kāpēc?

Krievijas mūžīgā indulgence

Pakāpsimies solīti atpakaļ un paskatīsimies uz to visu no cita rakursa. Laiku pa laikam izskan pārmetumi Rietumiem, ka tie ar savu piekāpību, pat iztapību un vēlmi pielabināties Putinam paši šajos vairāk nekā divdesmit gados ir izauklējuši monstru. Nupat tieši šādus pārmetumus Rietumiem savā vēstulē no cietuma izteica Putina režīma pretinieks Iļja Jašins, kurš pašlaik atsēž 8,5 gadu cietumsodu.

Šie pārmetumi nav radušies no zila gaisa. Tiem ir zināms pamats. Atcerēsimies kaut vai bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas “restartu”, kuru viņš sludināja jau pēc (!) 2008. gada kara Gruzijā. Arī 2014. gadā pēc Krimas, pēc kara izraisīšanas Austrumukrainā un pat pēc Malaizijas “Boeing” MH17 notriekšanas Rietumu reakcija bija visai kusla. Tā saucamās sankcijas bija vairāk ķeksītim, nevis reālai Krievijas ietekmēšanai vai sodīšanai.

Var jautāt - kāpēc tik pielaidīga attieksme? Skaidrs, ka ciniskā pragmatismā balstītu ekonomisko izdevīgumu neviens vēl nav atcēlis. Joprojām principi ir viens, bet nauda pavisam kas cits. To mēs lieliski redzam ne tikai Krievijas gadījumā, bet vēl vairāk sadarbībā ar Ķīnu. Taču Krievijas gadījumā tas nav vienīgais Rietumu bijības faktors.

Rietumu pasaulē jau astoņdesmit gadus lielākais, lai neteiktu - vienīgais, neapstrīdamais ļaunums (jo par citiem vēl iespējamas diskusijas) ir nacisms un viss, kas ar to saistās. Savukārt Krievija joprojām skaitās galvenais hitlerisma, fašisma, nacisma uzvarētājs. Jebkādi vēsturnieku vai politiķu centieni atgādināt, ka Otro pasaules karu kopā ar Hitleru izraisīja arī Staļins, kopīgi parakstot 1939. gada 23. augusta paktu, izraisa atklātu nepatiku un nevēlēšanos neko tādu pat dzirdēt. Krievija šajā karā bija demokrātisko spēku alianses pusē un punkts.

Šo uzvaras pār Hitleru karogu Krievija vienmēr ir enerģiski vicinājusi kā indulgenci, lai attaisnotu jebko. Arī tagad tieši tāpat kā 2014. gadā karš Ukrainā tiek pamatots ar cīņu pret nacistiem. Katrs pats var palasīt Krievijas “zet patriotu” kanālus un pārliecināties, ka tajos ukraiņi gandrīz vienmēr tiek saukti par nacistiem. “Uzbrukām nacistu pozīcijām”, “nacisti atkāpās”, “nacisti mēģināja pāriet pretuzbrukumā” un tamlīdzīgi. Ukraiņi un pat nicināmais vārds “hoholi” tikpat kā netiek lietots. Dažkārt “nacistu” vietā ir “benderovieši”, kas pēc būtības ir tas pats.

Otrā pasaules kara terminoloģija

Tiklīdz krieviem kaut kas nepatīk, tā viņi ķeras pie Otrā pasaules kara terminoloģijas, jo zemapziņas līmenī nojauš, ka šādi ietonētus argumentus visgrūtāk atspēkot. Jebkuri mēģinājumi Latvijā nostiprināt latviešu valodu tiek apzīmogoti ar “šausmīgā” nacionālisma birku, kas nāk no tā paša nacisma/fašisma argumentu apcirkņa. Pat pašu latviešu kreisā spārna “inteliģence” latviešu valodas aizstāvjus dažkārt nicīgi dēvē par “naciķiem”.

Arī Safronova ne velti lieto vārdu “geto”. Tā ir tieša atsauce uz Otro pasaules karu un tā necilvēciskāko noziegumu - holokaustu.

Agrā jaunībā, 17 gadu vecumā, strādāju Popova vārdā nosauktajā radiorūpnīcā. Mums cehā bija viens īsts “VOV” veterāns. Vārdā Ivans. Ārkārtīgi nejauks vecis. Latviski viņš, protams, neprata ne vārda un, dzirdot kādus sarunājamies latviski, vienmēr domāja, ka tiek aprunāts. Visi latviski runājošie viņam bija fašisti.

Kā viņš par latviešiem izteicās, būdams iedzēris, šeit neminēšu, lai izvairītos no nacionālā naida kurināšanas. Tam nav nozīmes. Galvenais, ka karu, uzvaru pār fašismu viņš pieminēja vietā un nevietā. Gluži kā “mātes vārdus”. Viņš bija arī slinks un nevīžīgs strādnieks. Ar viņu neapmierināta bija priekšniecība, bet visi labi zināja - viņu atlaist nevar nekādos apstākļos, lai ko viņš izdarītu.

Šī sajūta, ka uzvara pār Hitleru ir indulgence, kas krieviem vienmēr dod īpašu neaizskaramības sajūtu, šķiet, ir pārmantota paaudzēs. Safronova ir pārliecināta, ka krievu valodai šeit jābūt mūžīgi mūžos un katrs mēģinājums nostiprināt latviešu valodu, veicināt visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvajai telpai, kas balstīta latviešu valodā, ir kaut kas tuvs ja ne gluži nacismam, fašismam, tad nacionālismam noteikti. Tāpēc tiek lietots vārds no tās pašas ar Otro pasaules karu saistītās asociatīvās rindas. Nav svarīga šī vārda faktoloģiskā slodze, jo tā iedarbojas tieši uz emocijām. Geto, holokausts, nacisms.

Spriņģe apmaldās trijās priedēs

Safronovai piebalso Kremļa propagandas naratīvu izplatītāja Latvijā Inga Spriņģe, kura savu “noderīgās idiotes” (nedomāju, ka viņa ir tieša Krievijas aģente) statusu kārtējo reizi pārliecinoši apstiprina.

Atcerēsimies, ka viņa bija viena no Krievijas “lielā stāsta” par Ukraiņu “nacistiem - azoviešiem” dedzīga propagandētāja Latvijā. Šoreiz uz Safronovas izteikumiem Spriņģe reaģēja: “Un viņai ir taisnība. Pat ja nacionāļiem tas nepatīk.”

Spriņģe ir acīmredzami apmaldījusies trijās priedēs: kāda vēl taisnība? Kur šeit geto? Par kādu geto var runāt, ja 35 gadus pēc neatkarības atjaunošanas kaut valstiskā līmenī beidzot tiks izbeigta informatīvas telpas dalīšana latviešu un krievu valodā? Kāds vispār šim Nacionālās drošības koncepcijas punktam sakars ar geto?

Viens solis, un mēs jau nonākam līdz tam, ka Nacionālās drošības koncepcija satur nacisma elementus, jo “geto” un “nacisms” ir nesaraujami jēdzieni. Ja mēs Safronovas un Spriņģes izteikumiem pieejam pēc būtības, tad tur nebūtu grūti saskatīt pretvalstiskus un valsts drošību apdraudošus izteikumus. Bet lai nu paliek.

Dažkārt dzirdu iebildumus: nu cik var par tiem krieviem un krievu valodu ņemties, vai tad tiešām nav nekā svarīgāka. Atceros kādu interviju televīzijā ar ukraiņu bēgli no Harkivas kara pirmajās dienās. Vīrietis jau gados nekautrējās atzīties, ka, visu mūžu dzīvodams Ukrainā, bijis prokrieviski noskaņots, atzinīgi vērtējis Putinu, ticējis stāstiem par ukraiņu nacistiem, benderoviešiem. Taču tikai tad, kad Harkivā krievi sabombardēja viņa māju, viņam beidzot atvērušās acis. Tieši tā arī pateica: kā zvīņas no acīm nokrita. Tikai tajā brīdī viņš sapratis, kuri ir īstie nacisti un kurus par tādiem uzdod Kremļa propaganda.

Labāk saprast to laikus, nevis tad, kad bumbas jau krīt no debesīm.

An error has occured