Iesaki rakstu:

Brīdi pirms pašvaldību vēlēšanām arī Jelgavā parādījās plakāti, uz kuriem dažādos sarakstos kandidējoši vietējie politiķi, ievērojot vecu latviešu politisko tradīciju, grupējās kopā pa trim. Piemēram, bija “Jaunās Vienotības” plakāts ar smaidošu plikpauri vidū un divām tā kā grūpijām blakus. Interesēja, protams, kas gan ir šis smaidīgais pilsonis? Izrādījās – Aigars Rublis. Zināju, ka ir mums tāds Rublis, kas jau labu laiku sēž pilsētas domē, tagad zinu arī to, kāds mūsu Jelgavas Rublis izskatās.

Ar citiem bija vēl bēdīgāk – tu redzi it kā partiju līderus, apakšā uz plakātiem sarakstīti uzvārdi, un saproti, ka par tādiem dzirdi pirmo reizi. Iegāju CVK mājaslapā, izskatīju visus divpadsmit sarakstus - atkal maz zināmu cilvēku. Saskaitīju, ka kopā pa visiem sarakstiem septiņus kandidātus pazīstu personīgi un par astoņiem vēl kaut ko esmu dzirdējis. Te nu tev vara, kas it kā atrodas vistuvāk iedzīvotājiem! Pajautāju kaimiņam – viņam gan sanāca par vienu zināmo vairāk.

Godīgi jāatzīst, ka pie tiem 7 + 8 neesmu pieskaitījis vēl dažus no Jelgavā valdošās partijas ZZS, kur kandidāti nedaudz atpazīstamāki. Taču nebija vēlmes par viņiem balsot, un arī vēlēšanu rezultāti apliecināja, ka cilvēki bija nemierā ar esošās varas stagnāciju. Ir viedoklis, ka ap domi izveidojies “savējo klubiņš”, kurā grūti iekļūt no malas, bija nesmukumi ar jauno tirgu, ko sola būvēt, būvē un tā arī nespēj uzbūvēt, ielas turpina brukt, ieskaitot pat vienu no galvenajām - Pasta ielu. Citur vēl tiek lāpīts padomju laika asfalts. Dome nespēj tikt galā ar investoru, kas atradis, škiet, vienīgo vietu Jelgavā, kur nevajadzētu būvēt lielveikalu, – pretī Jelgavas pilij. Tā varētu turpināt.

Ja pirms iepriekšējām vēlēšanām runāja – nu labi, lai jau vēl šoreiz, pēc četriem gadiem viņi visi kopā ies pensijā, tad šoreiz laikam saprata, ka nekur viņi iet nevēlas – grib sēdēt līdz galam. Izskatās, ka tas arī bija motīvs, lai balsotu par citiem sarakstiem.

Bet kā atrast to, par ko iespējams balsot? Tu skaties piedāvājumus un saproti, ka visi saraksti ir tā pa roku galam sastiķēti. Visdrīzāk sanakuši kopā īsi pirms vēlēšanām, varbūt cilvēki pat pierunāti aizpildīt tukšumus - “davai”, iesim uz pašvaldību, varbūt izdosies! Nekas nav zināms, un neko nevar atrast par kandidātu uzskatiem, par iepriekšējo darbību, par to, ko tad viņi piedāvā, ko un kā gatavojas darīt. Cik nu var atrast frāžainos bukletiņos, ja gadās uzskriet virsū aģitatoriem, kas tos dala. Varbūt šie visi ir labi cilvēki, labi speciālisti (tfu, ir arī labi bezdarbnieki…), bet pilnīgi droši, ka bez pieredzes politikā vai pašvaldības darbā. Tomēr gribētos jau balsot par tādiem, kas vismaz pēdējos četrus gadus ir spējuši publiski skaidrot, kas viņus apmierina un kas ne, ko un kā darītu un nedarītu citādāk, nekā pašreizējā dome.

Nav brīnums, ka vēlētājs meklē jel kādu dzirdētu uzvārdu un ir laimīgs, ka tādu izdevies atrast, lai vismaz ar to pamatotu savu izvēli. Rezultātā gandrīz tie paši, ko es tā vai citādi atpazinu sarakstos, ir ievēlēti. Droši vien, ka citiem bija līdzīgi.

Jelgava ir dabūjusi pamatīgi sadraumstalotu domi. Redzēsim, vai no raibās pārstāvniecības izdosies sameistarot ko jaunu vai arī vecais lapsa, līdzšinējais mērs Andris Rāviņš atkal spēs iekārdināt jaunos un vecos deputātus un vietējo varu sakārtot pa savam vēl uz četriem gadiem.

Secinājumi? Piedāvājums neatbilst pieprasījumam. Tā vietā, lai piedāvātu kvalitatīvu produktu, partijas un pseidopartijas pēdējā brīdī ir sastiķējušas lētu preci, pa kuru tāpat skaidrs, ka būs problēmas. Var jau apelet pie vēlētājiem, ka jāizvēlas labākais no tā, kas tiek piedāvāts, bet tas ir tāpat, kā tev liktu izvēlēties vienu no divām Ķīnas kompānijas ražotām elektroprecēm – pērc, kuru gribi, drīz nodegs.

An error has occured