Menu
Pilnā versija

Vīlands piedāvā neētisku lobismu?

Pietiek lasītāja · 10.06.2021. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ralfs Vīlands neapšaubāmi ir viens no sabiedrisko attiecību jeb tā dēvētās PR nozares dinozauriem, pamatlicējiem Latvijā. Neapšaubāmi ļoti ietekmīgs.

Pašlaik viņam pieder divi uzņēmumi. Vīlands Associates, kas piedāvā mārketinga komunikāciju, sabiedrisko attiecību pakalpojumus, korporatīvo komunikāciju un arī interešu pārstāvniecību. Otra kompānija, kurā viņš ir stratēģiskais partneris, saucas VA Government. Tieši šī kompānija piedāvā lobisma pakalpojumus.

Lobisms pats par sevi nav nekas slikts. Nav nosodāmi savu klientu intereses aizstāvēt politiskajā vidē, virzīt idejas, pārliecināt politiķus un censties panākt, ka konkrēts priekšlikums tiek akceptēts politiskā līmenī un likumdošanā. Jautājums ir par to, kādā veidā šī darbošanās izpaužas.

Nav noslēpums, ka Latvijā joprojām nav pieņemts lobisma likums, kas visu saliktu pa plauktiņiem, tādēļ šobrīd runāt par pretlikumīgu lobismu nav iespējams. Tomēr vai visas metodes lobēšanā ir akceptējamas? Nav izslēgts, ka, savu panākumu apreibināts, Ralfs Vīlands ir aizmirsis par smalko ētikas robežu.

Nesen kādai komercbankai viņš esot savā piedāvājumā pietiekami atklāti paziņojis, ka it kā spējot panākt labvēlīgus Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumus. Un kā argumentu nosaucis, lūk, ko – pie viņa strādā bijusī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas darbiniece Laima Auza. Un tieši viņa esot atslēgas cilvēks, kāpēc ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju esot iespējams visu... Protams, par diezgan krietnu samaksu.

Vai tas gadījumā nav interešu konflikts? Iespējams, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija, izbeidzot attiecības ar Laimu Auzu, neierakstīja viņas atbrīvošanas dokumentos aizliegumu kādu konkrētu laiku – gadu, divus vai pat piecus – liegumu darboties līdzīgā sfērā un sniegt pakalpojumus, kas saistīti ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas darbību.

Bet nekas nav tik svarīgs kā ētika. Un ir skaidrs, ka tik klajš ētikas robežas pārkāpums var izsaukt kaudzi jautājumu un neizpratni. Vai jel kāda banka var atļauties riskēt, ka tās jautājumi tiek kārtoti pa kreisajām durvīm, čomisku attiecību rezultātā? Un vai tādā veidā PR nozares veterāns rāda piemēru citiem, kas tikai sāk iemēģināt roku smalkajā lobisma žanrā?

An error has occured