Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Izlasot pirms dažām dienām publicētu rakstu „Latvijas Valsts radio un televīzijas centru vadīs Edmunds Beļskis”, sapratu, ka epopeja ar LVRTC valdes ievēlēšanu ir noslēgusies. Lasot šo rakstu atcerējos citu nesen izlasītu rakstu Pietiek par Satiksmes ministriju un Tāli Linkaitu. Toreiz tas man likās tikai kā viedokļa raksts, taču, kā redzam, tad dažas lietas jau ir piepildījušās. Tad nu saņēmos, lai arī savas pārdomas izteiktu par notiekošo saistībā ar VAS Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC)

Kad lasīju rakstu Pietiek, man nelikās ticams, ka tā varētu notikt, un tas, ka kāds nopietni pārdomā šādu variantu, radīja neviltotu izbrīnu. Lai labāk saprastu šāda izbrīna iemeslus, ir jāpaskaidro, kāds bija šī cilvēka ieņemamais amats LVRTC pirms nonākšanas uzņēmuma pagaidu valdē.

Saskaņā ar LVRTC mājas lapā pieejamo informāciju Ģirts Ozols (attēlā) no 2016.gada ieņēma LVRTC komercdepartamenta vadītāja amatu (https://www.lvrtc.lv/valde.html). Pēc publiski pieejamās informācijas, kas atrodama LVRTC mājas lapā par uzņēmuma struktūru, (https://www.lvrtc.lv/strukt363ra.html) šis ir departaments, kuram būtu jānodrošina LVRTC sniedzamo pakalpojumu izstrāde, prasību aprakstīšana un atbilstošo pakalpojumu cenu sagatavošanu, lai šos pakalpojumus tālāk piedāvātu potenciālajiem LVRTC klientiem, kam pamatā būtu jābūt valsts sektora iestādēm.

No vairākiem valsts iestāžu pārstāvjiem neformālās sarunās izdevies uzzināt, ka pieejamie cenu aprēķini netiek laicīgi iesniegti, ja tiek iesniegti, tad daudzos gadījumos tie ir nesamērīgi dārgi un tādējādi neatbilst valsts pārvaldes uzdevumiem samazināt cenas un uzlabot efektivitāti. Pakalpojumu apraksti, kvalitātes līmeņa prasības un citi tehniskie parametri ir aprakstīti tikai daļai pakalpojumu, bet daļai pakalpojumu nav vispār vēl pat nodefinēti. Vienvārdsakot šādus nekvalitatīvus un ne līdz galam noformētus produktus LVRTC cenšas uzspiest visām valsts iestādēm.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāvji ERAF projektu ietvaros, kas saistīti ar IT infrastruktūras centralizāciju, spiež visām ministrijām kā obligātu IKT infrastruktūras datu centra turētāju un projekta partneri projektos ierakstīt tieši LVRTC, norādot, ka visa IKT infrastruktūra ir jāizvieto tieši LVRTC datu centros. VARAM nostāja šajā jautājumā būtu saprotama, jo runa ir par vienotu valsts politik,u attiecībā uz IKT infrastruktūras attīstību. Par nožēlu, tas, ko jau ilgstoši dara LVRTC nav izprotams.

Ministrijām, kurām ir obligāti jāizmanto LVRTC kā partneris, ir svarīgi savlaicīgi zināt pakalpojumu cenas un pakalpojumu aprakstus, lai to visu varētu paredzēt un ierakstīt projekta aprēķinos. Pilnvērtīgi apraksti visiem sniedzamajiem pakalpojumiem nemaz nav pieejami. LVRTC datu centrs ir jāizvēlas obligāti, bet, kādus pakalpojumus saņemsi, vai saņemsi un kādā līmenī tie būs, zināms nav nevienam.

Svarīgi mazliet pakavēties pie LVRTC cenu politikas. Pakalpojumi, kas šobrīd pieejami no LVRTC, faktiski ir dārgāki par tāda paša līdzvērtīga pakalpojuma izmaksām, ko sniedz privātbizness. Kārtējo reizi pierādās, ka privātbiznesa sniegtie pakalpojumi ir lētāki par valsts sektora tāda paša vai sliktāka līmeņa pakalpojumiem. Neesošas konkurences gadījumā mēs nekad līdz galam neuzzināsim, vai mēs par pakalpojumu pārmaksājam vai ne.

Arī IT nozarei kā tādai šādi pavērsieni nav diez ko labvēlīgi, jo pastāv risks, ka pasūtījuma neesamības gadījum, kādas biznesa segmenta daļas vienkārši atmirs un pēc kāda laika vairs nebūs iespējama pat šāda konkurence. Visu šo apkopojot, saprotams, ka var rasties situācija, kad Konkurences padomē vērsīsies privātais bizness par nepamatotas konkurences ierobežošanu un cenu sadārdzinājumu. Interesanti, kāda būs valsts ierēdņu un LVRTC rīcība šajā gadījumā.

 Kāda tam visam kopsakarība ar Ģirtu Ozolu? Iespējams, ka tieši komercdepartaments, ko pēdējos gadus vadījis tieši Ģirts Ozols, ir atbildīgs par šādas situācijas veidošanos.

Ja komercdepartamenta direktors savlaicīgi nav spējis izstrādāt plānojamo pakalpojumu aprakstus, nav spējis veikt pilnvērtīgu pakalpojumu izmaksu noteikšanu pie dažādiem kvalitātes līmeņiem, tad nevienam arī nav iespējas šos pakalpojumus salīdzināt ar līdzvērtīgiem privātbiznesa pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka nav iespējams meklēt labākus un lētākus risinājumus, lai cenas būtu konkurētspējīgas un atbilstošas tirgus situācijai. Jācer, ka VARAM pārstāvji, iespējams, labā ticībā, vēlas centralizēt un optimizēt valsts pārvaldes IT infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, bet tā vietā tās nevis samazina, bet tieši pretēji, cenas tiek palielinātas. 

Kādreiz mūsu valstī jau bija tāda institūcija, kas saucās VITA un nodrošināja vienoto valsts datu tīklu. Šī organizācija pārstāja pastāvēt, jo konkurences neesamības apstākļos šī valsts organizācija un tās darbinieki vienkārši pārstāja satraukties par klientu problēmām, cenām un citiem ar to saistītiem jautājumiem, vienvārdsakot palika stagnējoša un neefektīva.

LVRTC jau šobrīd pat vēl pie neiegūta monopolstāvokļa stagnē un demonstrē neefektivitātes paraugstundu. Kas ar šo organizāciju notiks tad, kad, kad šī organizācija iegūs šo monopolstāvokli uz valsts pārvaldes IT infrastruktūras izvietošanu, uzturēšanu un servisa pakalpojumu sniegšanu? Šāds liktenis gaida arī LVRTC, ja šo organizāciju turpinās vadīt tādi cilvēki kā Ģirts Ozols.

Pārsteidz ministra bezdarbība šajā gadījumā vai tieši pretēji apzinātā darbība. Visi jautājumi, kas saistīti ir IT infrastruktūras jautājumiem, ir salīdzinoši niecīgi, ja runājam par citiem LVRTC projektiem. Daļa šo projektu ir saistīti ar būvniecību, precīzāk, ar IT infrastruktūras izbūvi – platjoslas projekts. Kam jāpievērš uzmanība, ir efektivitāte un lietderība. Projekts realizēts par valsts un Eiropas līdzekļiem. Nauda ir veiksmīgi apgūta, taču, kā izrādās, tad daudzviet Latvijā šī infrastruktūra tam paredzētajiem mērķiem netiek izmantota, jo vienkārši nav nekāda ekonomiska pamatojuma. Divas trešdaļas pieslēgumu netiek izmantotas!!! Sīkāk var lasīt šeit:

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/platjoslas-internets-laukos-ievilkts-bet-iedzivotajiem-neaizsniedzams.a289245/

Ja pirmie platjoslas projekta izbūves posmi notika, tad kad Ģirts Ozols vēl nevadīja LVRTC komercdepartamentu, tad pēdējā posma plānošanas un realizācijas laikā viņa iesaistei, kā arī Marisa Mežgala iesaistei bija jābūt obligātai, un esmu pārliecināts, ka šāda situācija ir iespējama, tikai pateicoties apzinātai vai neapzinātai komercdepartamenta un finanšu un administratīvā departamenta vadības darbībai. Kā jau nojaušat, tad arī otru pagaidu valdes locekli Marisu Mežgalu paredzēts apstiprināt pastāvīgajā valdē.

Šopavasar bija publiski vērojami skandāli, kas parādīja LVRTC projektu vadību ne no labākās gaismas. Informācija par finansējuma apturēšanu un ar to saistītajām problēmām parādījās gan Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā "De facto", gan arī portālos. Vairāk var lasīt šeit: https://www.tvnet.lv/6571847/lvrtc-platjoslas-interneta-projekts-netiks-partraukts-aptureta-finansejuma-del

 Ja kāds neatminas, tad trauksme tika celta saistībā korupcijas riskiem un nesaskaņām starp izpildītāju un pasūtītāju platjoslas projekta realizācijas gaitā. Pārmetumi izrādījās tik nopietni, ka Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CLFA) pieņēma lēmumu apturēt finansējumu šim projektam uz nenoteiktu laiku. Šā projekta apjoms bija 50 miljoni eiro. Skandālu rezultātā savu amatu zaudēja tā laika LVRTC valde, bet faktiskie izpildītāji šobrīd tiek virzīti nu jau uz pastāvīgo valdes locekļu posteņiem.

Valde varbūt arī bija tā, kas izlēma vienu vai otru jautājumu par labu kāda būvkomersanta piesaistei, taču bez šāda līmeņa top menedžeru iesaistes kā Mariss Mežgals (Finanšu un administratīvā departamenta vadītājs no 2013.g.) un Ģirts Ozols (Komercdepartamenta vadītājs no 2016.g.) šādu lēmumu izpilde faktiski nevarēja tikt realizēta. Ministrijas vadība to nav gatava atzīt, un tas šobrīd nevienu vairs neinteresē.

Bezkompromisa tiesiskuma viesēji, šķiet, jau atkal kādu plašākai sabiedrībai nezināmu motīvu vadīti ir nonākuši pie kompromisa jeb selektīvā tiesiskuma. Lai vai kā tas viss arī nebūtu, viņi vienmēr varēs teikt, ka, ja cilvēks nav notiesāts, tad nav zaglis, taču par nevainojamu reputāciju šo kungu gadījumā runa nevar būt nekādā gadījumā.  Tie paši vēži, tikai citās kulītēs.

Interesanti būs pavērot, kā kungi Ģirts Ozols un Mariss Mežgals nomenedžēs, ja tā var izteikties, jau daudz lielākus būvniecības projektus, piemēram, televīzijas torņa rekonstrukcijas darbus, kuru budžets ir aptuveni 150 miljoni eiro. Platjoslu projektu gadījumā abi departamentu vadītāji veiksmīgi noslēpās aiz iepriekšējās valdes mugurām, kaut gan kas zina, varbūt vēl nekas nav beidzies. Šoreiz viņiem vairs nebūs, aiz kā slēpties. Žēl tikai, ka šādas patiesības noskaidrošanai, lai uzzinātu par cilvēku godaprātu, uz spēles jāliek šādi dārgi būvniecības projekti.

Gribētos saprast ar ko, kopš 2016. gada ir nodarbojies potenciālais LVRTC valdes priekšsēdētājs Ģirts Ozols? Kas ir tas, par ko viņš kā LVRTC atbildīgais darbinieks ir saņēmis iepriekšējā ministra atzinību un ar ko ir izpelnījies esošā ministra atzinību, ja pat, tautas valodā runājot, cenas nevar sarēķināt un sniedzamo pakalpojumu aprakstus un noteikumus nav bijis spējīgs ieviest savā departamentā no 2016. gada?

Ar ko ministra uzmanību ir izpelnījies Mariss Mežgals? Iespējams, ka šiem cilvēkiem ir kādi īpaši nopelni gan bijušā ministra, gan nu jau jaunā ministra Tāļa Linkaita īpašo vēlmju izpildē, bet par to parasti skaļi neviens nerunā. Laikam jau jāpiekrīt iepriekšējam rakstītājam par Tāli Linkaitu un ministriju, ka visas labās apņemšanās ir aktuālas tikai tik tālu, cik tās ir uz papīra, bet reālajā dzīvē šādām ideālistiskām idejām nav vietas, jo visu laikam jau atkal nosaka nauda un personiskās intereses, nevis valsts intereses.

Novērtē šo rakstu:

0
0